Mājās profesors atgriežas jau galīgi slims. Viņa sieva izliekas visu to neredzam un steidzina viņu gulēt. Bet pati gulēt netaisās, ar grāmatu rokā apsēžas pie lampas un sāpīgi nolūkojas uz guļošo. Viņa zina, ka Ivans Nikolajevičs rītausmā pamodīsies ar mokošu kliedzienu, sāks mētāties pa gultu un raudāt. Tāpēc ari viņai priekšā uz galdauta pie lampas stāv spirtā iegremdēta šprice un ampula ar šķidrumu stipras tējas krāsā.
Nabaga sieviete, kura saistījusi savu dzīvi ar smagi slimu cilvēku, tagad var mierīgi iet gulēt. Ivans Nikolajevičs tagad būs mierīgs līdz pašam ritam, viņa seja būs laimes pilna, un viņš redzēs kaut kādus viņai nezināmus, bet cēlus un laimigus sapņus.
Pilnmēness naktis zinātniekam liek trūkties augšā un pat žēlabaini kliegt vienmēr viena un tā pati aina. Viņš redz bendi ar nedabiski iekritušu degunu, tas palēkdamies, savādi iebrēkdamies, dur ar pīķi sirdī pie staba piesietajam, prātu zaudējušajam Hcstasam. Taču sapnī pats briesmīgākais nav vis bende, bet nedabiskais apgaismojums, kurš verd un gāžas pār zemi no kaut kāda mākoņa, kā tas notiek vienīgi pasaules katastrofās.
Pēc iešļircinājuma viss gulētāja acu priekšā kļūst citāds. No gultas uz logu ved plats mēness celiņš, uz šī celiņa iznāk cilvēks baltā, asinsarkani oderētā apmetnī un iet pretī mēnesim. Blakus viņam iet kāds jauns cilvēks saplēstā hitonā un ar sakropļotu seju. Gājēji par kaut ko dedzīgi spriež, strīdas, grib vienoties par kaut ko.
— Dievi, dievi, — saka cilvēks ar apmetni un griež savu augstprātīgo seju uz ceļabiedra pusi, — kāds nejēdzīgs nāves sods! Bet tu, lūdzu, pasaki man, — un augstprātīgā seja kļūst lūdzoša, — nāves sods taču nemaz nav bijis! Es tevi lūdzu, pasaki, ka nav bijis!
— Nu, saprotams, ka nav bijis, — piesmakuša balsī atbild ceļabiedrs, — tas tev ir tikai izlicies.
— Un tu vari to apzvērēt? — diedelējošā balsi jautā cilvēks ar apmetni.
— Zvēru, — ceļabiedrs atbild, un viņa acis nez kāpēc smaida.
— Vairāk nekā man nevajag! — aizlauztā balsī iekliedzas cilvēks ar apmetni un kopā ar savu ceļabiedru kāpj mēnesim pretī. Nopakaļ abiem iet mierīgs, majestātisks un milzīgs suns ar smailām ausīm.
Tad mēness gaismas ceļš uzvirmo, no tā sāk gāzties mēnesnīcas upe un pludot uz visām pusēm. Mēness valda un spēlējas, mēness dejo un dara blēņas. Tad staru gaismā parādās neparasti skaista sieviete un pie rokas ved Ivanam klāt bailīgi apkārt skatošos ar bārdu noaugušu cilvēku. Ivans Nikolajevičs viņu uzreiz pazīst. Tas ir tas simt astoņpadsmitais numurs, viņa nakts ciemiņš. Ivans Nikolajevičs sapnī stiepj viņam pretī rokas un nepacietīgi jautā:
— Tātad ar to viss ari beidzās?
— Ar to ari beidzās, finansmācekli, — atbild simt astoņpadsmitais numurs, bet sieviete nāk Ivanam klāt un saka:
— Skaidrs, ka ar to. Viss beidzās, un viss beidzas… Es jūs noskupstīšu uz pieres, un viss būs tā, kā vajag.
Viņa noliecas un skūpsta Ivanu uz pieres, Ivans tiecas viņai pretī un skatās acīs, bet viņa atkāpjas, atkāpjas un kopā ar savu ceļabiedru iet pretī mēnesim.
Tad mēness sāk trakot, tas gāž gaismas straumes Ivanam taisni virsū, šļaksta gaismu uz visām pusēm, istaba sākas mēnesnīcas plūdi, gaisma šūpojas, ceļas augšup un plūst pāri gultai. Tad ari Ivana Nikolajeviča seja miegā kļūst laimes pilna.
No rīta viņš pamostas kluss, bet pilnīgi mierīgs un vesels. Viņa sadurstītā atmiņa pierimst, un līdz nākošajam pilnajam mēnesim profesoru neviens netraucēs. Ne Hestasa bende ar iekritušo degunu, ne cietsirdīgais Jūdu zemes piektais prokurators jātnieks Poncijs Pilāts.
1929—1940