Tramvajs uzbrauca Berliozam virsū un izsvieda uz bmģa pret Patriarhu dīķu sētiņu tumšu, apaļu priekšmetu. Tas vēlās pa slīpumu lejup un aizlēkāja pa Bronnajas ielas bmģa akmeņiem.
Tā bija nogrieztā Berlioza galva.
4. nodaļa pakaĻdzĪŠanĀs
Norima histēriskās sieviešu klaigas, pārstāja vlterot miliču svilpes, divas ātrās palīdzības mašīnas aizveda: viena — ķermeni bez galvas un nogriezto galvu uz morgu, otra — ar stikliem ievainoto skaisto tramvaja vadītāju; sētnieki baltos priekšautos savāca stikla lauskas un aizkaisīja ar smiltīm asins peļķes, bet Ivans Nikolajevičs, līdz turniketam neticis, atkrita uz sola un turpat arī palika.
Vairākkārt viņš mēģināja piecelties, bet kājas neklausīja — Bezpajumtniekam bija piemeties kaut kas līdzīgs paralīzei.
Dzejnieks metās uz turniketa pusi uzreiz, tikko bija atskanējis pirmais bļāviens, un redzēja, kā galva lēkā pa bruģi. Tas viņu tā satrieca, ka viņš atkrita uz sola un sakodīja roku līdz asinīm. Par vājprātīgo vācieti viņš, protams, bija aizmirsis un centās saprast tikai vienu, kā tas var būt, ka nupat viņš ar Berliozu bija runājis, bet pēc brīža — galva…
Uztraukti cilvēki skraidīja pa aleju dzejniekam garām, kaut ko klaigāja, bet viņu vārdi līdz Ivana Nikolajeviča apziņai nenonāca.
Taču negaidot viņa priekšā saskrējās divas sievietes, un viena no tām, ar smailu degunu, bez lakatiņa galvā, dzejniekam pie pašas auss kliedza otrai:
— Annuška, tā ir mūsu Annuška! No Dārza ielas! Tas ir viņas roku darbs! Veikalā nopirka saulpuķu eļļu, un litra pudele — pret tumiketu smalkās driskās! Visu kleitu sašmurgāja… Vai, kā lamājās! Un šis nabadziņš taisni tur paslīdēja un zem sliedēm…
No visas sievietes bļaustības Ivana Nikolajeviča savandītajās smadzenēs aizķērās viens vienīgs vārds — «Annuška».
— Annuška… Annuška?… — murmināja dzejnieks, nemierīgi apkārt skatīdamies. — Paga, paga…
Vārdam «Annuška» piesaistījās «saulpuķu eļļa», bet pēc tam nezin kāpēc «Poncijs Pilāts». Pilātu dzejnieks atmeta uzreiz un sāka veidot ķēdīti no vārda «Annuška». Ķēdīte virknējās ātri vien un noveda pie jukušā profesora.
Viņš ir vainīgais! Viņš taču teica, ka sēde nenotiks, jo Annuška ir izlaistījusi eļļu. Un, lūdzu, nenotiks ari! Vēl vairāk: viņš skaidri un gaiši teica, ka Berliozam galvu nogriezīs sieviete?! Jā, jā, jā! Tramvaja vadītāja taču bija sieviete? Ko tas viss nozīmē? Ko?
Nepalika ne kripatiņas šaubu, ka noslēpumainais konsultants jau iepriekš ir zinājis par Berlioza briesmīgo nāvi visu un visos sīkumos. Divas domas izšāvās caur dzejnieka smadzenēm. Pirmā: «Viņš nav nekāds ārprātīgais! Tās ir blēņas!» — un otra: «Vai tikai viņš pats nav to visu sarīkojis?!».
Bet, ja atļauts zināt, kādā veidā?
— Nu nē! To mēs uzzināsim!
Saņemdams visus spēkus, Ivans Nikolajevičs piecēlās no sola un metās uz turieni, kur viņi ar profesoru bija sarunājušies. Un izrādījās, ka tas, par laimi, vēl nekur nav aizgājis. -
Bronnajas ielā jau dega spuldzes, bet pār Patriarhu dīķiem spīdēja zeltīts mēness, un mūžam mānīgajā mēness gaismā Ivanam Nikolajevičam izlikās, ka svešais stāv, padusē turēdams nevis spieķi, bet zobenu.
Atvaļinātais uzbāzeklis — reģents sēdēja tur, kur vēl nesen bija sēdējis Ivans Nikolajevičs pats. Tagad reģents bija uzkabinājis uz deguna pilnīgi nevajadzīgu pensneju, kuram viena stikla nebija nemaz, bet otrs bija ieplīsis. Tas padarīja rūtoto pilsoni vēl pretīgāku, nekā viņš bija tad, kad rādīja Berliozam ceļu uz sliedēm.
Ar pamirušu sirdi Ivans tuvojās profesoram, ieskatījās tam acīs un pārliecinājās, ka nekādu vājprāta pazīmju šinī sejā nav un nav ari bijis.
— Atzīstieties — kas jūs tāds esat? — dobji jautāja Ivans.
Ārzemnieks sarauca uzacis, paskatījās tā, it kā dzejnieku
redzētu pirmoreiz, un atbildēja ar nepatiku:
— Nesaprast… krievs runāt…
— Viņa persona nesaprot! — iejaucās uz sola sēdošais reģents, kaut gan neviens nebija viņu lūdzis izskaidrot ārzemnieka vārdus.
— Neizliecieties! — draudoši teica Ivans un sajuta aukstumu zem lāpstiņas. — Jūs tikko brīnišķīgi runājāt krieviski. Jūs neesat ne vācietis, ne profesors! Slepkava un spiegs jūs esat! Dokumentus! — svētā sašutumā kliedza Ivans.
Noslēpumainais profesors nicīgi sašķieba jau tā šķībo muti un paraustīja plecus.
— Pilsoni! — riebīgais reģents iejaucās atkal. — Ko jūs uztraucat šo ārzemnieku? Par to jūs varat krietni dabūt! — Bet aizdomīgais profesors sataisīja augstprātīgu sejas izteiksmi, apgriezās un gāja projām.
Ivans nezināja, ko lai iesāk. Smagi elpodams, viņš pievērsās reģentam.
— Ei, pilsoni, palīdziet aizturēt noziedznieku! Jums tas ir jādara!
Reģents sarosījās, aši pielēca kājās un ieaurojās:
— Kurš ir noziedznieks? Kur viņš ir? Ārzemju noziedznieks? — Reģenta ačeles priecīgi iemirdzējās. —Tas tur? Ja viņš ir noziedznieks, tad pirmām kārtām jākliedz: «Turiet!» Citādi viņš aizbēgs. Nu tad — abi divi! Reizē! — un reģents iepleta muti.
Apjukušais Ivans paklausīja jokupēterim un uzkliedza: «Turiet!» — bet reģents viņu apšmauca un nekliedza nekā.
Vientuļajam, neskanīgajam Ivana kliedzienam nekādu labu rezultātu nebija. Kaut kādas divas jaunavas atsprāga no viņa sānis, un Ivans izdzirda vārdu «piedzēries!».