— Ā, tu esi ar viņu uz vienu roku? — nikni iesaucās Ivans. —Tu vēl te ņirgāsies par mani? Nost no ceļa!
Ivans metās pa labi, reģents ari — pa labi. Ivans — pa kreisi, tas maita arī uz to pašu pusi.
— Tu man tīšām maisies pa kājām? — Ivans kļuva nikns ka zvērs. — Es tevi pašu nodošu milicijas rokās!
Ivans mēģināja nelieti satvert aiz piedurknes, bet netrāpīja un palika tukšām rokām. Reģents bija kā ūdenī iekritis.
Ivans noelsās, paskatījās tālumā un ieraudzīja nīstamo svešinieku. Tas bija jau pie izejas uz Patriarhu šķērsielu, turklāt ne viens pats. Viņam jau bija paspējis piebiedroties vairāk nekā šaubīgais reģents. Bet tas vēl nebija viss: trešais šinī kompānijā bija nezin no kurienes uzradies runcis, milzīgs kā suķis, melns kā darva vai krauklis, un viņam bija bramanīgas kavalērista ūsas. Trīsvienība devās uz Patriarhu šķērsielu, turklāt runcis gāja uz pakaļkājām.
Ivans dzinās neliešiem pakaļ, bet uzreiz saprata, ka panākt tos būs ļoti grūti.
Trīsvienība ātri izgāja caur šķērsielu un bija jau Spiridonovkā. Lai kā Ivans centās pielikt soli, attālums starp viņu un vajājamiem nesamazinājās. Dzejnieks nespēja ne atjēgties, kad no klusās Spirido- novkas jau bija nonācis pie Ņikitas vārtiem, kur viņa stāvoklis gauži pasliktinājās. Te bija drūzma. Ivans uzskrēja virsū gājējiem un tika nolamāts. Bet neliešu banda šeit bija nolēmusi pielietot parasto bandītu paņēmienu — bēgt katram uz savu pusi.
Reģents ar pārsteidzošu veiklību iemetās uz Arbata laukumu ejošajā autobusā un prom bija. Pazaudējis vienu no vajājamiem, Ivans sakoncentrēja visu savu uzmanību uz runci un redzēja, ka šis dīvainais runcis pieturā pieiet pie «A» līnijas tramvaja, nekaunīgi pagrūž nost spiedzošu sievieti, pats ieķeras durvju rokturos un pa tramvaja logu, kas tveices dēļ stāv vaļā, pat mēģina iegrūst konduktorei savu desmitkapeiku.
Runča uzvešanās tā pārsteidza Ivanu, ka viņš nekustīgi sastinga uz stūra pie pārtikas preču veikala, un te otrreiz — turklāt vēl vairāk — viņu pārsteidza tramvaja konduktores rīcība. Tā, ieraudzījusi runci lienam tramvajā, niknumā trīcēdama, iekliedzās: — Runčiem nav atļauts braukt! Ar runčiem nedrīkst! Bric! Kāp ārā, vai arī es saukšu miliciju!
Ne konduktore, ne pasažieri nebija izbrīnījušies par pašu lietas būtību: nejau par to, ka runcis lien tramvajā, tas būtu tas mazākais, bet par to, ka viņš taisās maksāt.
Runcis izrādījās ne vien maksātspējīgs, bet arī disciplinēts zvērs. Pēc pirmā konduktores uzbrēciena viņš pārstāja spraukties, nolēca no kāpšļa un apsēdās pieturā, ar desmitkapeiku glaudīdams līsas. Bet, tikko konduktore parāva zvanu un tramvajs sāka kustēties, runcis rīkojās tā, kā rīkojas ikviens, kuru izdzen no tramvaja, bet kuram tik un tā braukt vajag. Palaidis garām visus trīs vagonus, runcis uzlēca uz pēdējā vagona bufera, pieķērās ar ķepu pie kaut kāda vada gala, kas tur karājās, un aizvizinājās, tādā veidā ietaupīdams savu desmitkapeiku.
Ar nešķīsto runci noņemdamies, Ivans tik tikko nepazaudēja galveno no trim — profesoru. Par laimi, tas nebija paspējis aizlaisties. Lielās Ņikitas vai Hercena ielas sākumā Ivans ļaužu burzmā ieraudzīja pelēko bereti. Pēc mirkļa Ivans pats jau bija tur. Taču nesekmīgi. Dzejnieks gan pielika soli, gan skrēja rikšiem, grūstīdams gājējus, taču ne par sprīdi profesoram tuvāk netika.
Lai cik sašļucis Ivans bija, viņu tomēr pārsteidza pārdabiskais ātrums, kādā notika šī pakaļdzīšanās. Vēl nebija pagājušas ne divdesmit sekundes, kad pēc Ņikitas vārtiem Ivana Nikolajeviča acis jau žilbināja Arbata laukuma ugunis. Vēl dažas sekundes, un jau bija klāt kaut kāda tumša šķērsiela ar nošķiebtiem trotuāriem, kur Ivans Nikolajevičs nožāvās un sasita ceļgalus. Tad bija atkal gaiša maģistrāle — Kropotkina iela, atkal šķērsiela, pēc tam Ostoženka un vēl viena šķērsiela, nemīlīga, pretīga un vāji apgaismota. Tieši te Ivans Nikolajevičs pazaudēja to, kas viņam bija tik vajadzīgs. Profesors bija izčibējis.
Ivans Nikolajevičs bija neziņā, taču neilgi, jo pēkšņi viņam iešāvās prātā, ka profesoram noteikti jābūt mājā nr. 13 un, bez šaubām, 47. dzīvoklī.
Iedrāzies pa parādes durvīm, Ivans Nikolajevičs vienā rāvienā bija otrajā stāvā, uzreiz atrada šo dzīvokli un nepacietīgi piezvanīja. Gaidīt nenācās ilgi: durvis Ivanam attaisīja gadus piecus veca meitenīte un, atnācējam neko nejautājusi, kaut kur aizgāja.
Milzīgajā, līdz pēdējam nolaistajā priekšistabā dega nespodra spuldzīte pie augstiem, aiz netīrības gandrīz vai melniem griestiem, pie sienas karājās velosipēds bez riepām, bija arī milziga, ar dzelzi apkalta lāde, bet uz plaukta virs pakaramā bija ziemas cepure, un tās garā auss nokarājās lejup. Aiz vienām durvīm skanīga vīrieša balss pa radio dusmīgi spēra vaļā dzejoļus.
Ivans Nikolajevičs nebūt neapjuka šajā nepazīstamajā vietā un devās uz koridoru, nospriedis: «Viņš, protams, ir noslēpies vannas istabā.» Koridora bija tumšs. Taustīdamies gar sienām, Ivans ieraudzīja gaismas strēlīti zem durvīm, sataustīja rokturi un ne visai stipri parāva. Krampītis atlēca vaļa, un Ivans tik tiešām atradās vannas istabā un nodomāja, ka viņam ir veicies.
Taču paveicies viņam bija ne gluži tā, kā būtu vajadzējis. Ivanam uzsmaržoja mikls siltums, vannas krāsns ogļu gaismā varēja saskatīt pie sienas piekārtos toverus un pašu vannu, visu vienos nodauzītas emaljas plankumos. Un šajā vannā stāvēja plika pilsone, visa ziepju putās, ar vīkšķi rokā. Tuvredzīgās acis miegdama un acīmredzot ellišķīgā apgaismojuma dēļ kļūdldamās, viņa klusu un priecīgi Ivanam teica:
— Kirjuška! Beidziet jokus dzīt! Jukuši esat, vai?… Fjodors Ivaničs tūliņ būs mājās. Tūliņ laukā no šejienes! — un pavicināja ar vīkšķi uz Ivana pusi.