Sviedriem noplūduši, oficianti nesa, virs galvas pacēluši, apsvī- dušus kausus ar alu, sēcoši un nikni saukdami: «Piedodiet, biedri!» Kaut kur ruporā komandēja: «Vienu sarkano! Divus zubrišus! Vienu karalisko!» Smalciņā balss vairs nedziedāja, bet kauca: «Alcluja!» Džeza zeltīto šķīvju grāvieni reizēm ņēma virsroku pār trauku šķindoņu, kad trauku mazgātājas pa slīpumu laida tos lejā uz virtuvi. Vārdu sakot, elle.
Un bija tai pusnakts ellei ari sava parādība. Verandā ienāca melnacains frakā ģērbts skaistulis ar smailu bārdeli un pārlaida skatienu savai valstībai. Mistiķi jau bija diezgan daudz pļāpājuši par to, ka esot bijis laiks, kad skaistulim nebijis nekādas frakas, viņš bijis apjozies ar platu ādas siksnu, laukā rēgojušies aiz tās aizbāzto pistoļu spali, viņa kraukļmclnos matus greznojis sarkans zīda apsējs un Kārību jūrā kuģojusi viņa komandēta briga zem melna nāves karoga ar miroņgalvu uz tā.
Un tomēr nē. Mistiķu meli ir vilinoši, bet uz pasaules nav nekādas Kārību jūras, nekādi flibustieri nekuģo, nekāda korvete nedzenas tiem pakaļ un nav nekādu lielgabalu dūmu virs viļņiem. Nekā nav, un nekas arī nav bijis. Ir puspanīkusi liepa, ir čugunkalta sēta, ir bulvāris aiz tās… Un ir vāzē kūstošs ledus un pie blakusgaldiņa ar asinīm pieplūdušas bulliskas acis, un ir baismi, baismi… (), dievi, dievi, indi, dodiet man indi!…
Un pēkšņi pār galdiņu nospurdza vārds: «Berliozs!» Džezs aizrijās un apklusa, it kā tam kāds būtu iegāzis ar dūri. «Ko, ko, ko, ko?!» — «Berliozs!» Un visi lēca kājās, un visi bļāva…
Jā, tas bija bēdu paisums pēc briesmīgās ziņas par Mihailu Aleksandroviču. Viens tur lēkāja un bļaustījās, ka vajag tūlīt uz līdzenas vietas sacerēt kaut kādu kolektīvu telegrammu un nekavējoties nosūtīt.
Mēs varētu jautāt — kādu telegrammu un uz kurieni? Un kāpēc jāsūta? Un patiešām — uz kurieni? Kāpēc vajadzīga kaut kāda tur telegramma tam, kura saspiesto pakausi patlaban tur savos gumijas cimdos prožektors un kura kaklā neasu adatu dur profesors? Viņš ir beigts, un nekāda telegramma viņam nav vajadzīga. Viss ir cauri, un nav ko noslogot telegrāfu.
Jā, viņš nu ir beigts… Bet mēs taču esam dzīvi!
Jā, bēdu paisums uzbangoja, noturējās kādu laiciņu, un sākās atplūdi, viens otrs jau atgriezās pie sava galdiņa un no sākuma slepus, bet vēlāk pilnīgi atklāti iedzēra savu šņabīti un uzkoda. Patiešām — vai tad vistas gaļas kotletes lai paliktu neaiztiktas? Vai tad ar to Mihailam Alcksandrovičam kaut kas būtu līdzēts? Ar to, ka mēs paliksim neēduši? Jo mēs taču esam dzīvi!
Dabiski, klavieres tika aizslēgtas, džezs izklīda, daži žurnālisti aizbrauca uz savām redakcijām rakstīt nekrologu. Kļuva zināms, ka no morga atbraucis Želdibins. Viņš bija augšā, nelaiķa kabinetā, un paklīda baumas, ka viņš ari būs tas, kurš stāsies Berlioza vietā. Želdibins izsauca no restorāna visus divpadsmit valdes locekļus, un Berlioza kabinetā steigšus sākās sēde, kurā sprieda par to, kā uzposīs Gribojedova kolonnu zāli, kā uz šo zāli pārvedīs nelaiķa mirstīgās atliekas, kā notiks atvadīšanās un kā kārtos pārējās ar šo skumjo gadījumu saistītās padarīšanas.
Bet restorānā turpinājās parastā nakts dzīve un turpinātos līdz slēgšanai, tas ir, līdz četriem no rīta, ja negadītos kaut kas pavisam ārkārtējs, kas restorāna apmeklētājus pārsteidza vēl vairāk nekā vēsts par Berlioza nāvi.
Pirmie uztraucās pie Gribojedova dežurējošie ormaņi. Viens, paslējies uz bukas, iekliedzās:
— Ei! Vai jūs redzat?
Pēc tam, nez no kurienes radusies, pie čugunkaltās sētas iemirdzējās uguntiņa un tuvojās verandai. Pie galdiņiem sēdošie cēlās kājās, skatījās un ieraudzīja, ka reizē ar uguntiņu restorānam tuvojas balts spoks. Kad tas bija pienācis pie paša vīnstīgu režģa, visi sastinga, acis bolīdami un uz dakšiņām uzdurtos sterletes gabalus rokās turēdami. Šveicars, kurš tajā brīdī bija iznācis no restorāna pagalmā pasmēķēt, steigšus nometa papirosu, uzmina tam ar kāju un jau grasījās spoku aizturēt, bet nezin kāpēc neizdarīja to un, glupi smaidīdams, palika stāvam.
Tā, neviena neaizkavēts, spoks, izgājis cauri spraugai vīnstīgu režģī, devās verandā iekšā. Un tad visi ieraudzīja, ka tas nav nekāds spoks, bet plaši pazīstamais dzejnieks Ivans Nikolajevičs Bezpajumtnieks.
Viņš bija bass, mugurā saplēsts pabalts krekls, pie kura ar spraužamadatu piesprausta svētbildīte ar nobružātu nepazīstama svētā attēlu, kājās balti strīpainas apakšbikses. Rokā Ivanam Nikolajevičam bija aizdedzināta kāzu svece. Ivana Nikolajeviča labais vaigs bija nobrāzts. Grūti aprakstīt to nāves klusumu, kāds iestājās verandā. Varēja redzēt, kā vienam no oficiantiem no piešķiebtā kausa alus līst tieši uz grīdas.
Dzejnieks pacēla sveci virs galvas un skaļi teica:
— Sveiki, draugi! — pēc tam palūrēja zem tuvākā galdiņa un skumīgi iesaucās: — Nē, te viņa nav!
Atskanēja divas balsis. Bass teica nežēlīgā tonī:
— Skaidra bilde. Baltās pelītes.
Otra bija sievietes balss, izbijusies:
— Kā viņam milicija ļāva iet pa ielu tādā izskatā?
Ivans Nikolajevičs to dzirdēja un atsaucās:
— Divas reizes gribēja aizturēt — uz Skatertnajas un tepat, uz Bronnajas ielas, bet es — pāri sētai un, kā redzat, pat vaigu noskrā- pēju. — Te Ivans Nikolajevičs pacēla sveci un iekliedzās: — Brāļi iekš literatūras! (Viņa balss bija kļuvusi skaļa un dedzīga.) Klausieties! Viņš ir parādījies! Tūlīt ķeriet viņu ciet, citādi viņš sastrādās briesmu lietas!
— Ko? Ko? Ko viņš teica? Kas ir parādījies? — skanēja no visām pusēm.