Ivans Nikolajevičs sēdēja uz dīvāna, un trīs sanitāri nenolaida acis no viņa. Turpat bija arī uztrauktais dzejnieks Rjuhins. Dvieļi, ar kuriem Ivans Nikolajevičs bija sasiets, mētājās uz tā paša dīvāna. Rokas un kājas Ivanam Nikolajevičam bija brīvas.
Ienācēju ieraudzīdams, Rjuhins nobālēja, ieklepojās un nedroši sacīja:
— Esiet sveicināti, dakter!
Ārsts palocījās pret Rjuhinu, bet ari palocīdamies neskatījās vis uz viņu, bet uz Ivanu Nikolajeviču.
Tas pilnīgi nekustīgi sēdēja uz dīvāna dusmīgu seju, sarauktām uzacīm un, ārstam ienākot, pat nesakustējās.
— Dakter, — nez kāpēc noslēpumaini čukstēdams un bailīgi uz Ivana Nikolajeviča pusi šķielēdams, ierunājās Rjuhins, — tas ir pazīstamais dzejnieks Ivans Bezpajumtnieks… kā redzat… mēs baidāmies, ka tikai nav delīrijs…
— Vai viņš stipri dzēra? — caur zobiem noprasīja ārsts.
— Nē, iedzert iedzēra, bet ne jau tik…
— Prusakus, žurkas, velniņus un dancojošus suņus netvarstija?
— Nē, — Rjuhins atteica un nodrebēja, — es viņu redzēju vakar un šodien no rīta. Viņš bija pilnīgi vesels…
— Kāpēc viņš ir apakšbiksēs? No gultas izrāvāt?
— Viņš, dakter, tādā izskatā ieradās restorānā…
— Ahā, ahā, — ārsts ļoti apmierināti noteica, — bet kāpēc apskrambājies? Kāvās?
— No sētas esot nogāzies, bet pēc tam restorānā viņš vienam iesita… un vēl vienam otram…
— Tā, tā un tā, — ārsts noteica un pagriezās pret Ivanu. — Sveicināti!
— Sveiks, kaitniek! — nikni un skaļi atbildēja Ivans.
Rjuhins tā nokaunējās, ka neuzdrošinājās pacelt acis uz pieklājīgo ārstu. Bet tas nemaz neapvainojās, ar ierastu, veiklu kustību noņēma brilles un, pacēlis halāta stūri, noglabāja tās bikšu aizmugures kabatā, pēc tam jautāja Ivanam-
— Cik jums gadu?
— Ejiet jūs visi pie velna un lieciet man mieru! — rupji nokliedzās Ivans un aizgrieza galvu projām.
— Kāpēc jūs dusmojaties? Vai tad es jums pateicu kaut ko nepatīkamu?
— Man ir divdesmit trīs gadi, — uzbudināti ierunājās Ivans, — un es par jums visiem uzrakstīšu sūdzību. Bet par tevi it īpaši, gnīda! —Viņš pievērsās Rjuhinam.
— Bet par ko īsti jūs gribat sūdzēties?
— Par to, ka mani, veselu cilvēku, ar varu atrāva uz trako namu! — dusmīgi atbildēja Ivans.
Rjuhins paskatījās uz Ivanu, sastinga: nekādu vājprātu acīs nemanīja. To duļķaino acu vietā, kādas bija Gribojedovā, tagad bija parastās, dzidrās.
«Dies tēvs!» izbijies nodomāja Rjuhins. «Vai tad viņš tiešām būtu normāls? Tad tik būs joki! Ko tad mēs galu gala viņu šurp stiepām? Viņš ir pavisam normāls, tikai mūlis noskrāpēts…»
— Jūs atrodaties, — mierīgi sacīja ārsts un apsēdās uz baltas taburetes ar spīdīgu kāju, — nevis trako namā, bet klīnikā, kur neviens bez vajadzības jūs neaizturēs.
Ivans Nikolajevičs neticīgi pablenza, bet tomēr noburkšķēja:
— Paldies Dievam! Atradies vismaz viens normāls cilvēks starp šiem idiotiem, no kuriem vislielākais mūlāps un haltūrists ir Saška!
— Kurš ir tas mūlāps un haltūrists? — ārsts apvaicājās.
— Tas tur Rjuhins! — atbildēja Ivans un parādīja ar netīru pirkstu uz Rjuhina pusi.
Tas aizsvilās dusmās.
«Tad tāda ir viņa pateicība!» Rjuhins rūgti nodomāja. «Tas ir par manām rūpēm! Vai nav maita!»
— Tipisks budzis pēc savas psiholoģijas, — Ivans Nikolajevičs bija nolēmis atmaskot Rjuhinu līdz galam, — turklāt par proletārieti nogrimējies budzītis. Paskatieties uz viņa svētulīgo fizionomiju un salīdziniet to ar tiem skanīgajiem dzejoļiem, kurus viņš sarakstīja uz svētkiem! Hi-hi-hi! «Uzplandiet!» un «aizplandiet!»… bet palūkojieties, kas viņam aiz ādas, ko viņš klusībā domā… mati sacelsies stāvus! — Un Ivans Nikolajevičs draudīgi iesmējās.
Rjuhins smagi elpoja, bija piesarcis un domāja tikai par to, ka izaudzējis čūsku savā azotē un no visas sirds palīdzējis savam ļaunākajam ienaidniekam. Un galvenais, ka neko ari nevarēja izdarīt: neies taču ar vājprātīgo lamāties?!
— Bet patiesi — kāpēc jūs atveda uz šejieni? — uzmanīgi uzklausījis Bezpajumtnieka atmaskojumus, ārsts jautāja.
— Kaut velns viņus, tos stulbeņus, parautu! Viņi saķēra mani, sasēja ar kaut kādām lupatām un smagajā mašīnā atrāva šurp!
— Ja drīkst zināt, kāpēc jūs uz restorānu atnācāt vienā apakšveļā?
— Tur nekā dīvaina nav, — Ivans atbildēja, — peldējos Maskavas upē, manas drēbes nospēra un atstāja šos te kankarus. Pliks taču es nevarēju staigāt pa Maskavu? Uzvilku, kas bija atstāts, jo steidzos uz restorānu pie Gribojedova.
Ārsts jautājoši paskatījās uz Rjuhinu, tas drūmi noburkšķēja:
— Tas ir restorāna nosaukums.
— Ahā, — teica ārsts, — un kāpēc tik ļoti steidzāties? Kaut kādas darīšanas?
— Es tvarstu konsultantu, — Ivans Nikolajevičš atbildēja un tramīgi atskatījās.
— Kādu konsultantu?
— Vai Berliozu pazīstat? — Ivans daudznozīmīgi jautāja.
— Tas ir… komponistu?
Ivans saskāba.
— Kas par komponistu! Ak tā, ne jau tas! Komponists ir Mišas Berlioza uzvārda brālis.
Rjuhinam negribējās neko teikt, bet paskaidrot vajadzēja.
— Pie Patriarhu dīķiem šovakar ar tramvaju sabraukts MASLITASA sekretārs Berliozs.
— Nemuldi to, ko tu nezini, — Ivans noskaitās uz Rjuhinu, — es tur biju klāt, nevis tu! Viņš to iztaisīja tīšām, lai dabūtu viņu zem tramvaja!
— Pagrūda?
— Kāds tam sakars ar grūšanu? — Ivans iesaucās, pārskaities par tādu vispārēju neapķēribu. —Tādam nemaz nav jāpagrūž! Viņš tādus numurus var izstrādāt, ka tikai turies! Viņš jau iepriekš zināja, ka Berliozs pakļūs zem tramvaja.