Kas tā par dāmu, cik pašreiz pulkstenis, kāds datums un kurš mēnesis — par to Stjopam nebija ne jausmas, bet pats trakākajs — viņš nevarēja apjēgt, kur pašlaik atrodas. Viņam gribējās noskaidrot kaut vai to, un viņš pavēra kreisās acs smago plakstiņu. Pustumsā kaut kas blāvi spīdēja. Tas izrādījās trimo, un Stjopa saprata, ka ir mājās, ka augšpēdus guļ pats savā, tas ir, bijušajā juvelicricncs gultā, guļamistabā. Tobrīd viņam tā iesāpējās galva, ka viņš pievēra aci un nostenējās.
Paskaidrosim: Varietē teātra direktors Stjopa Ļihodejevs atjēdzās Dārza ielā savās mājās tajā pašā lielās sešstāvu ēkas dzīvoklī, kuru viņi īrēja uz pusēm ar nelaiķi Berliozu.
Jāpiebilst, ka šim dzīvoklim — nr. 50 — jau sen bija ja ne gluži slikta, tad katrā ziņā dīvaina slava. Vēl pirms diviem gadiem šis nams bija piederējis juveliera de Fužerē atraitnei. Piecdesmitgadīgā, cienījamā un komercijā ļoti veiklā Anna Francevna de Fužerē trīs istabas no piecām izdeva īrniekiem: vienam, kura uzvārds bija, šķiet, Belomuts, un otram, kura uzvārds ir piemirsts.
Un tad, pirms diviem gadiem, dzīvokli bija sākušās neizskaidrojamas lietas: no šī dzīvokļa sāka pazust cilvēki. Bez pēdām.
Kādā izejamā dienā dzīvoklī ieradās milicis, izsauca īrnieku (to, kura uzvārds piemirsts) priekšnamā un teica, ka viņu lūdz ierasties milicijā, lai par kaut ko tur parakstītos. īrnieks pieteica Anfisai, ilggadīgajai un uzticamajai Annas Francevnas mājkalpotājai, visiem, kas zvanīs pa telefonu, atbildēt, ka viņš atgriezīsies pēc desmit minūtēm, un aizgāja kopā ar korekto, baltus cimdus uzvil- kušo milici. Taču viņš neatgriezās ne tikai pēc desmit minūtēm, bet vispār neatgriezās. Visdīvainākais, ka acīmredzot kopā ar viņu bija pazudis ari milicis.
Dievticīgā un, runāsim atklāti, māņticigā Anfisa ļoti satrauktajai Annai Francevnai skaidri un gaiši paziņoja, ka tā ir burvestība, ka viņa labi zina, kas aizrāvis prom īrnieku un milici, tikai vēlā nakts stundā negrib par to runāt. Bet burvestībām, kā zināms, vajag tikai iesākties, lai tām vairs nebūtu gala. Otrs īrnieks p.t/uda, liekas, pirmdien, bet trešdien kā ūdenī iekrita Belomuts, tikai citādos apstākļos. No rīta, kā parasti, atbrauca mašīna, lai aizvestu viņu uz darbu, un aizveda arī, bet atpakaļ neviens netika atvests, un arī pati mašīna vairs neparādījās.
Belomuta kundzes sēras un šausmas nav aprakstāmas. Bet tas neturpinājās ilgi. Tajā pašā naktī, atgriezusies kopā ar Anfisu no vasarnīcas, uz kuru Anna Franccvna bija aizdrāzusics ar nesaprotamu steigu, viņa pilsoni Belomutu dzīvoklī vairs nesastapa. Vēl vairāk: to divu istabu durvis, kurās dzīvoja Belomutu pāris, bija aizzīmogotas.
Divas dienas pagāja šā tā. Trešajā dienā bezmiega nomocītā Anna Franccvna atkal aizsteidzās uz vasarnīcu… Lieki teikt, ka viņa vairs neatgriezās.
Palikusi viena pati, Anfisa pēc sirds patikas izraudājās un ap diviem nakti aizgāja gulēt. Kas ar viņu notika pēc tam, nav zināms, tikai citu dzīvokļu īrnieki teica, ka 50. dzīvoklī visu nakti kaut kas klaudzējis un ka elektrība degusi līdz pašam rītam. Bet no rita izrādījās, ka arī Anfisa ir pazudusi.
Visa māja par šī nolādētā dzīvokļa pazudušajiem iemītniekiem ilgi stāstīja dažnedažādas leģendas, piemēram, ka tā pati izkaltusi un dievticīgā Anfisa uz savām izžuvušajām krūtīm zamša maisiņā nēsājusi Annai Francevnai piederošus divdesmit piecus lielus briljantus. It kā tās pašas vasarnīcas malkas šķūni, kurp Anna Franccvna devās ar tādu skubu, atrastas pasakainas vērtības to pašu briljantu un cara laika monētu veidā… tJn tā joprojām. Taču mēs neapgalvosim to, kas mums nav droši zināms.
Lai nu būtu kā būdams, tukšs un aizzīmogots dzīvoklis nostāvēja tikai vienu nedēļu, pēc tam tajā ievācās nelaiķis Berliozs ar dzīvesbiedri un tas pats Stjopa — arī ar dzīvesbiedri. Dabiski, tikko viņi bija apmetušies sasodītajā dzīvoklī, tūlīt sākās velns viņu zina kas. Tiešāk — viena mēneša laikā pazuda abas dzīvesbiedres. Taču ne bez pēdām. Par Berlioza dzīvesbiedri teica, ka viņa redzēta Harkovā kopā ar kaut kādu baletmeistaru, bet Stjopas dzīvesbiedre manīta Božedumkā, kur, kā melsa, izmantodams savu plašo pazīšanos, Varietē direktors izgādājis viņai istabu ar vienu nosacījumu — uz Dārza ielas pusi savu kāju nespert…
Tātad Stjopa nostenējās. Viņš jau gribēja saukt mājkalpotāju Gruņu un pieprasīt piramidonu, bet tik daudz tomēr apjēdza, ka tās ir muļķības… ka Gruņai, saprotams, nekāda piramidona nav. Mēģināja sasaukt Berliozu, divreiz nostenēja: «Miša.. Miša…» — bet, kā jau saprotat, atbildi nesaņēma. Dzīvoklī valdīja pilnīgs klusums.
Pakustinājis kāju pirkstus, Stjopa izsecināja, ka guļ ar visām zeķēm, ar trīcošu roku pārvilka pār gurnu, lai konstatētu, vai ir ar biksēm vai bez, taču neko nekonstatēja.
Beigu beigās, redzēdams, ka ir vientuļš un visu pamests, ka neviens negrib viņam palīdzēt, Stjopa nolēma celties augšā, lai kādas necilvēcīgas pūles tas viņam prasītu.
Stjopa ar mokām atlipināja plakstiņus un redzēja, ka trimo atspoguļo viņu tāda cilvēka izskatā, kuram mati izpūruši uz visām pusēm, fizionomija uztūkuši un apaugusi melniem sariem, acis aizpampušas, mugurā netīrs virskrekls ar kaklasaiti, kājās apakšbikses un zeķes.
Tādu viņš sevi ieraudzīja spogulī, bet blakus spogulim sēdēja nepazīstams cilvēks melnā tērpā, ar melnu bereti galvā.
Stjopa apsēdās uz gultas un izvalbīja sarkanīgās acis uz nepazīstamo.
Klusumu pārtrauca nepazīstamais, zemā, smagnējā balsī, ar ārzemnieka akcentu sacīdams: