— Labdien, manu simpātisko Stepan Bogdanovič!
Iestājās pauze, pēc kuras, visus savus spēkus saņemdams, Stjopa izmocīja:
— Kas jums vajadzīgs? — un pats nobrīnījās par savu svešādo balsi. Vārdu «kas» viņš izrunāja diskantā, «jums» — basā, bet ar «vajadzīgs» vispār nekas nesanāca.
Svešais draudzīgi pasmaidīja un izvilka lielu zelta pulksteni ar dimanta trisstūrīti uz vāka; kad pulkstenis bija vienpadsmit reizes nositis, svešais noteica:
— Vienpadsmit! Tieši stundu es gaidu jūsu pamošanos, jo mūsu satikšanos jūs nolikāt uz desmitiem. Te nu es esmu!
Stjopa sagrābstīja bikses, kas atradās uz krēsla pie gultas, un nočukstēja:
— Atvainojiet… — uzvilka bikses un aizsmakušā balsī noprasīja: — Lūdzu, sakiet — kāds ir jūsu uzvārds?
Runāt viņam bija grūti. Pie katra vārda kāds dūra viņam smadzenēs adatu, un tas bija ellišķīgi sāpīgi.
— Kā? Jūs arī manu uzvārdu esat aizmirsis? — Svešais iesmējās.
— Piedodiet… — nosvepšķēja Stjopa, juzdams, ka paģirām rodas vēl viens simptoms, ka grīda aizpeld no kājapakšas un ka nākošajā mirkli viņš žausies uz galvas pie visiem velniem.
— Dārgais Stepan Bogdanovič, — saprotoši smaidīdams, svešais ierunājās, — nekāds piramidons jums nepalīdzēs! Rīkojieties pēc vecā un gudrā principa — velnu izdzen ar belcebulu. Vienīgais, kas jums atgriezis dzīvību, ir — divas glāzītes šņabja ar asu un karstu uzkožamo.
Stjopa bija viltīgs cilvēks, bet, lai cik vārgs jutās, apjēdza — ja reiz esi tādā izskatā notverts, jāatzīstas vien ir.
— Atklāti runājot, — viņš iesāka, ar grūtībām mēli valdīdams, — vakar es mazdrusciņ….
— Neturpiniet! — pārtrauca apmeklētājs un atvirzījās ar krēslu sānis.
Izbolījis acis, Stjopa ieraudzīja, ka uz mazā galdiņa ir paplāte, uz tās sagriezta baltmaize, trauciņš ar melno kaviāru, šķīvītis ar marinētām baravikām, kastrolītis ar vēl kaut ko un, visbeidzot, degvīns juvelierienes paprāvajā karafē. Visvairāk Stjopu pārsteidza tas, ka karafe bija norasojusi no aukstuma. Vispār tas bija saprotams — karafe stāvēja bļodā ar ledu. Vārdu sakot, galds bija servēts godam un prasmīgi.
Nepazīstamais neļāva Stjopas izbrīnam sasniegt slimīgu pakāpi, bet veicīgi ielēja viņam pusglāzīti.
— Bet jūs pats? — Stjopa nopīkstēja.
— Ar lielāko prieku!
Ar trīcošu roku Stjopa cēla glāzīti pie lūpām, bet svešais savu iztukšoja vienā rāvienā. Kaviāru zelēdams, Stjopa izmocīja:
— Kā tad jūs…. neko neuzkožat?
— Lielais paldies, es nekad ncuzkožu, — nepazīstamais atbildēja un ielēja otrreiz. Attaisīja kastrolīti — tur bija cīsiņi tomātu mērcē.
Beidzot nolādētais zaļganums acu priekšā izgaisa, vārdus jau varēja izrunāt, bet pats galvenais — Stjopa sāka šo to atcerēties. To, ka vakar viss bija noticis Shodņā, skeču autora Hustova vasarnīcā, kurp Hustovs Stjopu bija aizvedis ar taksometru. Atmiņā atausa pat tas, ka taksometru viņi ņēma pie «Metropoles» un tur bija vēl kaut kāds aktieris vai kas tamlīdzīgs… ar patafonu čemodāniņā. Jā, jā, jā, tas notika vasarnīcā! Nāk prātā, ka suņi gaudoja tā paša patafona dēļ. Nenoskaidrota palika tikai tā dāma, kuru Stjopa bija grasījies noskūpstīt… velns viņu sazin kas viņa tāda… šķiet, radiofonā strādājot, bet varbūt arī ne.
Vakardiena tādējādi maz pamazām izgaismojās, taču Stjopu patlaban daudz vairāk interesēja tieši šodiena, piemēram, svešā parādīšanās guļamistabā, turklāt ar šņabi un uzkožamo. Tieši to derētu noskaidrot!
— Ceru, tagad jūs atcerējāties manu uzvārdu?
Bet Stjopa tikai kaunīgi pasmaidīja un noplātīja rokas.
— Es jūtu, ka jūs pēc šņabja esat dzēruši portvīnu. Apžēliņ, vai tad tā var darīt!
— Es gribu jūs lūgt,lai tas paliktu starp mums, — Stjopa picglaimigi sacīja.
— 0, protams, protams! Bet par Hustovu, dabiski, es galvot nevaru.
— Vai tad jūs pazīstat Hustovu?
— Vakar jūsu kabinetā pa acu galam redzēju šo indivīdu, bet pietiek viņa ģīmim uzmest aci, lai saprastu, ka viņš ir draņķis, tenku vācele, hameleons un pielīdējs.
«Pilnīgi pareizi!» nodomāja Stjopa, pārsteigts par tik patiesu, precīzu un īsu Hustova raksturojumu.
Jā, vakardiena konstruējās no gabaliņiem, bet Varietē direktors joprojām palika satraukts. Tas bija tāpēc, ka tajā pašā vakardienā rēgojās milzumliels, melns caurums. Lūk, šo pašu svešo ar bereti, vai nu jums tas patīk, vai nepatīk, Stjopa savā kabinetā nav redzējis, kas nu nav, tas nav.
— Melnās maģijas profesors Volands, — uzsvērti svarīgi sacīja apmeklētājs un, Stjopas neizpratni redzēdams, izstāstīja visu pēc kārtas.
Vakar dienā viņš no ārzemēm ieradies Maskavā, tūliņ devies pie Stjopas un piedāvājies uzstāties Varietē ar viesizrādēm. Stjopa piezvanījis uz Maskavas apgabala izrāžu komisiju un šo jautājumu saskaņojis (Stjopa nobālēja un sāka mirkšķināt acis), noslēdzis ar profesoru Volandu kontraktu par septiņām izrādēm (Stjopam palika mute vaļā), un viņi norunājuši, ka Volands šodien pulksten desmitos atnāks, lai precizētu visus sīkumus… Nu, un Volands ir atnācis!
Viņu sagaidījusi mājkalpotāja Gruņa, kas paskaidrojusi, ka pati tikko ir ieradusies, ka viņa nedzīvo šeit, ka Berlioza nav mājās un, ja apmeklētājs grib satikt Stepanu Bogdanovicu, tad lai iet pie viņa uz guļamistabu pats. Stepans Bogdanovičs guļot tik cieši, ka uzmodināt viņa neņemoties. Redzēdams, kādā stāvoklī atrodas Stepans Bogdanovičs, mākslinieks aizsūtījis Gruņu uz tuvāko gastronomi- jas veikalu pēc degvīna un uzkožamiem, uz aptieku pēc ledus un…
— Atļausit ar jums norēķināties, — nočinkstēja Stjopa un sāka meklēt kabatas portfeli.
— 0, kas par blēņām! — iesaucās apmeklētājs un vairs neko negribēja dzirdēt.
Tātad par šņabi un uzkožamiem kļuva skaidrs, bet uz Stjopu tik un tā bija žēl skatīties: viņš neko neatcerējās par kontraktu un, sitiet vai nost, nekādu Volandu vakar nebija redzējis. Hustovs — jā, bet Volanda nebija.