Dzirdot vārdu «intūrists», Ivans uzreiz iedomājās vakardienas konsultantu. Ivans sadrūma, paskatījās caur pieri un teica:
— Intūristi… Ko jūs visi kritāt uz tiem intūristiem! Bet viņu vidū, starp citu, visvisādi gadās. Es, piemēram, vakar ar vienu tādu iepazinos, ka tupi un turies!
Un viņš tik tikko nesāka stāstīt par Ponciju Pilātu, bet atģidās, saprazdams, ka sievietei tādi stāsti bijuši nebijuši, jo viņa dzejniekam palīdzēt nekādi nevar.
Kad Ivans Nikolajevičs bija nomazgājies, viņam tika izsniegts tas, kas vīrietim pēc vannas pienākas: izgludināts krekls, apakšbikses, zeķes. Bet tas nebija viss — sieviete, atvērusi skapīti, rādīja tajā iekšā un jautāja:
— Ko vēlēsities uzvilkt — halātu vai pidžamiņu?
Jaunajā dzīvesvietā ar varu ievietotais Ivans jau bezmaz sasita rokas par tādu sievietes familiaritāti un klusēdams pabadīja ar pirkstu sarkansārtu flaneļa pidžamu.
Pēc tam Ivanu Nikolajcviču veda pa tukšu un klusu gaiteni un ieveda milzīgā kabinetā. Ivans bija izlēmis, ka izturēsies ar ironiju pret visu, kas ir šajā brīnumaini iekārtotajā mājā, tāpēc uzreiz nokristīja kabinetu par «fabriku—virtuvi».
Un bija jau ari par ko. Šeit atradās skapji un stikla skapīši ar spīdīgiem, niķelētiem instrumentiem. Bija kaut kādi sarežģīti krēsli, kaut kādas vēderainas lampas ar spožiem abažūriem, lērums pudelīšu, gan gāzes plītiņas, gan elektriskie vadi, gan pilnīgi nepazīstamas ierīces.
Kabinetā ap Ivanu sāka darboties tris — divas sievietes un viens vīrietis, visi ģērbušies baltos halātos. Vispirms Ivanu aizveda kaktā, pie galdiņa, ar neslēptu mērķi — viņu izprašņāt. Ivans apsvēra stāvokli. Viņa rīcībā bija tris ceļi. Ārkārtīgi vilināja pats pirmais: klupt virsū visām šīm te lampām un sarežģītajām padarīšanām, visu to — lai velns par stenderi! — sadauzīt gabalos un tādā veidā izteikt savu protestu pret nepamatoto aizturēšanu. Taču šodienas Ivans jau lielā mērā atšķīrās no vakardienas Ivana, un pirmais ceļš viņam nelikās pilnīgi drošs: viņiem var rasties iespaids, ka Ivanam tiešām ir trakošanas ārprāts. Tāpēc pirmais ceļš atkrita. Bija otrs: nekavējoties izstāstīt visu par konsultantu un Ponciju Pilātu. Bet vakardienas pieredze rādīja, ka šim stāstījumam netic vai arī saprot to pavisam aplam. Tāpēc Ivans atteicās ari no šā ceļa un izvēlējās trešo — lepni klusēt.
Pilnībā to realizēt neizdevās, gribot negribot, kaut ari drūmi un skopi, uz veselu rindu jautājumu nācās atbildēt.
Un iztaujāja Ivanu par visu viņa līdzšinējo dzīvi, ieskaitot slimošanu ar šarlaku pirms piecpadsmit gadiem. Kad ar Ivana teikto bija aizpildīta vesela lappuse, balti ģērbusies sieviete pāršķīra lapu un ķērās pie Ivana radiem. Sākās īsta pindzelēšanās: kas nomiris, kad, no kā, vai bijis dzērājs, vai nav slimojis ar venēriskām slimībām un tā tālāk tādā pašā garā. Pašās beigās lūdza pastāstīt par vakardienas notikumu pie Patriarhu dīķiem, bet sevišķi nepiekasījās, un ziņa par Ponciju Pilātu izbrīnu neizsauca.
Pēc tam sieviete atdeva Ivanu vīrietim, tas rīkojās pavisam citādi un neko neprašņāja. Viņš izmērīja Ivanam temperatūru, saskaitīja pulsu, spīdināja kaut kādu lampu un skatījās Ivanam acīs. Pēc tam vīrietim palīgā atnāca otra sieviete, Ivanam durstīja mugurā, bet ne sāpīgi, ar āmurīša kātu vilka kaut kādas zīmes uz krūtīm, dauzīja ar āmurīšiem pa ceļgaliem, un Ivanam lēkāja kājas, dūra pirkstā un ņēma no turienes asinis, dūra elkoņa locītavā, mauca uz rokām kaut kādas gumijas aproces…
Ivans tikai klusībā rūgti pasmējās un domāja par to, cik dīvaini un stulbi viss ir iznācis. Vai tas varēja prātā ienākt? Gribēju brīdināt visus par briesmām, ko nepazīstamais konsultants var radīt, gatavojos viņu noķert, bet visa tā rezultātā kvernu kaut kādā noslēpumainā kabinetā un stāstu, ka onkulis Fjodors Vologdā dzēra vienā dzeršanā. Neizturami stulbi!
Beidzot Ivanu palaida vaļā. Viņu pavadīja atpakaļ uz istabu, kur viņam iedeva tasi kafijas, divas mīksti novārītas olas un baltmaizi ar sviestu.
Apēdis un izdzēris visu piedāvāto, Ivans nolēma sagaidīt kādu no šīs iestādes galvenajiem, lai tad no šī galvenā pieprasītu gan pienākošos uzmanību, gan taisnīgumu.
IJn sagaidīja ari, turklāt ļoti drīz pēc brokastīm. Pēkšņi pavērās durvis — un Ivana istabā ienāca daudz cilvēku baltos halātos. Visiem pa priekšu nāca akurāti — pa aktieru modei noskuvies cilvēks, gadus četrdesmit piecus vecs, ar patīkamām, bet caururbjošām acīm un pieklājīgām manierēm. Visa svīta izrādīja viņam cieņu un uzmanību, tāpēc viņa ienākšana izskatījās ļoti svinīga. «Kā Poncijs Pilāts!» Ivanam iešāvās prātā.
Jā, tur nebija nekādu šaubu, tas bija galvenais. Viņš apsēdās uz taburetes, pārējie palika stāvam.
— Doktors Stravinskis, — sēdošais stādījās Ivanam priekšā un draudzīgi uz viņu paskatījās.
— Te būs, Aleksandr Nikolajevič, — klusinātā balsī sacīja kāds ar labi koptu bārdiņu un sniedza galvenajam par Ivanu sarakstītās lapas.
«Veselu lietu saskribelējuši!» Ivans nodomāja. Bet galvenais ar pieradušu aci pārskrēja lapai, nomurmināja: «Hm…» — un apmainījās pāris frāzēm ar apkārtstāvošajiem maz pazīstamā valodā.
«Arī latīniski runā kā Pilāts…» Ivans skumji nodomāja. Pēkšņi viens vārds lika viņam nodrebēt, un tas bija — «šizofrēnija»; vakar pie Patriarhu dīķiem to bija izrunājis nolādētais ārzemnieks, bet šodien šeit to atkārtoja profesors Stravinskis.
«Ari to viņš ir zinājis!» ar savādu nemieru nodomāja Ivans.
Galvenajam acīmredzot bija tāds princips — lai ko viņam apkārt runātu, visam piekrist, par visu priecāties un izteikt savu prieku ar vārdiem «jauki, jauki…».
—Jauki, —teica Stravinskis, atdodams atpakaļ lapu, un pievērsās Ivanam. —Jūs esat dzejnieks?