Tad ārzemnieks iztaisīja tādu triku: piecēlās kājās un paspieda pārsteigtajam redaktoram roku, sacīdams šādus vārdus:
— Atļaujiet jums pateikties no visas sirds!
— Par ko tad īsti jūs viņam pateicaties? — acis mirkšķinādams, painteresējās Bezpajumtnieks.
— Par ļoti svarīgām ziņām, kuras man kā ceļotājam ir bezgala interesantas, — daudznozīmīgi pacēlis pirkstu, paskaidroja aizrobežu savādnieks.
Svarīgās ziņas acīmredzot uz ceļotāju bija atstājušas spēcīgu iespaidu, jo viņš pārlaida skatienu mājām, it kā baidīdamies ieraudzīt katrā logā pa ateistam.
«Nē, anglis viņš nav…» nodomāja Berliozs, bet Bezpajumtnieks nodomāja: «Interesanti zināt, kur viņš tik labi krieviski iemanījies!» — un atkal sabozās.
— Bet, ja drīkst jautāt, — pēc sasprindzinātām pārdomām ārzemju viesis ierunājās, — ko tad darīt ar Dieva esamības pierādījumiem. kuru, cik zināms, ir veseli pieci?
— Diemžēl, — līdzcietīgi atbildēja Berliozs, — neviens no tiem nav plika graša vērts, un cilvēce sen tos ir noglabājusi arhīvā. Jūs taču piekritīsiet, ka prāta sfērā nekāds Dieva esamības pierādījums nevar pastāvēt.
— Bravo! — ārzemnieks iekliedzās. — Bravo! Jūs pilnībā atkārtojāt tā rosīgā veča Imanuela domas šinī jautājumā. Bet ir viens kuriozs: viņš nolīdzināja līdz ar zemi visus piecus pierādījumus, lai vēlāk, it kā pats par sevi smiedamies, radītu pats savu — sesto pierādījumu.
— Kanta pierādījums, — ar smaidiņu uz lūpām iebilda izglītotais redaktors, — ari nav pārliecinošs. Ne velti Šillers teica, ka tikai vergiem der Kanta prātojumi, bet Strauss gluži vienkārši smējās par šo pierādījumu.
To teikdams, Berliozs domāja: «Bet, beigu beigās, kas viņš tāds ir? Un kāpēc tik labi runā krieviski?»
— Vajadzētu šo Kantu ņemt un par tādiem pierādījumiem uz gadiņiem trim iespundēt Solovkos! — negaidīti spēra vaļā Ivans Nikolajevičs.
— Ivan! — sakaunējies nočukstēja Berliozs.
Bet priekšlikums — iespundēt Kantu Solovkos — ārzemnieku ne tikai nepārsteidza, bet radīja viņā pat sajūsmu.
— Pareizi, pareizi, — viņš iesaucās, un Berliozam pievērstā zaļā kreisā acs iespīdējās, — tur viņam ir īstā vieta! Es jau toreiz pie brokastīm viņam teicu: «Tā nu ir jūsu darīšana, profesor, bet tas, ko jūs esat izdomājis, nav visai sakarīgi. Var jau būt, ka tas ir gudri, bet šausmīgi nesaprotami. Jūs apsmies.»
Berliozs iepleta acis. «Pie brokastīm… Kantam?… Ko viņš tur tādu gvelž?» Berliozs nodomāja.
— Taču, — svešzemnieks turpināja, nelikdamies ne zinis par Berlioza izbrīnu un pievērsdamies dzejniekam, — aizsūtīt viņu uz Solovkiem nav iespējams tādēļ, ka vairāk nekā simt gadu viņš atrodas par Solovkiem daudz tālākā vietā un izdabūt viņu no turienes nekādi nevar, ticiet man.
— Žēl! — kasīgais dzejnieks nerimās.
— Man ari žēl, — aci spidinādams, svešais piekrita un turpināja: — Man, redzat, nedod miera tāds jautājums: ja reiz Dieva nav, kas tad vada cilvēka dzīvi un vispār visu kārtību zemes virsū?
— Pats cilvēks vada, — Bezpajumtnieks ātri un dusmīgi atbildēja uz šo, jāatzīst, ne visai skaidro jautājumu.
— Piedodiet, — nepazīstamais maigi atbildēja, — lai vadītu, ir vajadzīgs daudzmaz precīzs plāns kaut cik pieklājīgam laika posmam. Ja atļauts jautāt, kā cilvēks var vadīt, ja viņš ne tikai nav spējīgs sastādīt kaut kādu plānu smieklīgi īsam laika posmam, teiksim, tūkstoš gadiem, bet nevar būt drošs pat par savu nākamo dienu? Patiešām, — te nepazīstamais pagriezās pret Berliozu,
— iedomājieties, ka jūs sākat, piemēram, vadīt, rīkot citus un pats sevi, vispār sākat jau pilnīgi iejusties un pēkšņi… khe… khe… khe… jums ir plaušu sarkoma… — te ārzemnieks nosmaidīja tik saldi, it kā domas par plaušu sarkomu sagādātu viņam baudu, — jā, sarkoma, — miegdams acis kā runcis, viņš atkārtoja skanīgo vārdu,
— un jūsu valdīšanas laiks ir cauri! Neviena cita liktenis, atskaitot jūsu pašu, jūs vairs neinteresē. Mājinieki sāk jums melot, jūs, juzdami, ka labi nav, metaties pie gudriem ārstiem, pēc tam pie šarlatāniem, gadās pat — pie zīlniecēm. Bet tam visam nav nekādas nozīmes, jūs pats to zināt. Un viss beidzas traģiski: tasi, kuram vēl nesen šķita, ka viņš kaut ko vada vai pārvalda, nekustīgi guļ koka kastē, un tuvinieki, saprazdami, ka no guļošā vairs nekāda labuma nebūs, iebāž to krāsnī un sadedzina; gadās ari vēl sliktāk: tikko cilvēks sataisījies braukt uz Kislovodsku, — te ārzemnieks piemiedza aci uz Berlioza pusi, — kas var būt vēl vienkāršāk, bet pat to viņš nevar, tāpēc ka pēkšņi nezin kāpēc paslīd un pakļūst zem tramvaja. Vai tiešām jūs teiksit, ka viņš pats sevi uz visu to vadīja? Vai pareizāk tomēr nebūs domāt, ka viņu vadīja pavisam cits spēks? — Te nepazīstamais iesmējās savādiem smiekliņiem.
Berliozs ar milzīgu uzmanību klausījās nepatīkamo stāstījumu
par sarkomu un tramvaju, un kaut kādas nemierīgas domas sāka
vinu mocīt. «Viņš nav ārzemnieks! Nav ārzemnieks!» Berliozs domāja. «Viņš ir visai dīvains subjekts… Bet kas tad galu galā viņš ir?»
— Es redzu, ka jūs vēlaties smēķēt, — nepazīstamais negaidīti uzrunāja Bezpajumtnieku. — Ko īsti jūs smēķējat?
— Vai tad jums ir visādas markas? — drūmi jautāja dzejnieks, kuram papirosi bija beigušies.
— Ko tieši jūs smēķējat? — nepazīstamais atkārtoja.
— «Mūsu marku», — nikni atbildēja Bezpajumtnieks.
Nepazīstamais tūlīt izvilka no kabatas etviju un piedāvāja
Bezpajumtniekam.
— «Mūsu marka».
Redaktoru un dzejnieku ne tik daudz pārsteidza tas, ka etvijā bija tieši «Mūsu marka», cik etvija pati. Tā bija milzīgi liela, tīra zelta, un, atverot vāku, ar zilu un baltu uguni nozibsnīja briljanta trīsstūrītis.
Literātiem iešāvās prātā katram sava doma. Berliozam: «Nē, tomēr ārzemnieks!» — bet Bezpajumtniekam: «Velns ar ārā! Vai ne?»