— Jā, — drūmi atbildēja Ivans un pirmoreiz izjuta tādu kā neizskaidrojamu riebumu pret dzeju, un paša dzejoļi, kas šinī brīdī atausa atmiņā, nez kāpēc izlikās nepatīkami.
Raukdams pieri, viņš savukārt jautāja Stravinskim:
— Jūs esat profesors?
Stravinskis pieklājīgi un laipni pamāja ar galvu.
— Un jūs esat šeit galvenais? — Ivans turpināja.
Stravinskis palocīja galvu vēlreiz.
— Man ar jums jārunā, — daudznozīmīgi sacīja Ivans Nikolajevičs.
— Tāpēc jau es esmu atnācis, — Stravinskis atsaucās.
— Lieta ir tāda, — Ivans iesāka, juzdams, ka viņa stunda situsi, — mani ir iztaisījuši par vājprātīgo, neviens negrib mani uzklausīt!…
— 0 nē, mēs uzklausīsim jūs ļoti uzmanīgi, — nopietnā un nomierinošā balsī teica Stravinskis, — un par vājprātīgo jūs iztaisīt neļausim nekādā gadījumā.
— Tad klausieties: vakar vakarā pie Patriarhu dīķiem es satiku noslēpumainu personu, varbūt ārzemnieku, varbūt ne, kurš iepriekš zināja par Berlioza nāvi un ir personiski ticies ar Ponciju Pilātu.
Svīta bez kustēšanas un bez skaņas klausījās dzejniekā.
— Pilātu? Vai tas ir tas Pilāts, kas dzīvoja Jēzus Kristus laikā? — piemiegtām acīm skatīdamies uz Ivanu, jautāja Stravinskis.
— Tas pats.
— Ahā, — teica Stravinskis, — bet Berliozs pakļuva zem tramvaja?
— Tieši viņu vakar vakarā pie Patriarhu dīķiem manā klātbūtnē sabrauca tramvajs, turklāt šis mīklainais pilsonis…
— Poncija Pilāta paziņa? — jautāja Stravinskis, kas acīmredzot bija apveltīts ar lielām saprašanas spējām.
— Tieši viņš, — Stravinski pētīdams, apstiprināja Ivans, — viņš jau pirms tam teica, ka Annuška ir izlaistījusi saulpuķu eļļu… Un viņam kāja paslīdēja tieši tajā vietā! Kā jums tas patīk? — Ivans apvaicājās, pārlaizdams klausītājiem zīmīgu skatienu, lai ar saviem vārdiem panāktu lielāku efektu.
Bet efekts izpalika, un Stravinskis ļoti vienkārši uzdeva nākošo jautājumu:
— Bet kas tā Annuška tāda ir?
Šis jautajums Ivanu sarugtinaja, un viņam noraustījas vaigs.
— Kas Annuška ir, tas šeit nemaz nav svarīgi, — viņš teica
nervozēdams, — velns vinu zin kas vina tāda ir! Vienkārši kaut kāda stulbene no Dārza ielas. Svarīgi ir tas, ka viņš iepriekš, saprotiet, jau iepriekš zināja par saulpuķu eļļu! Vai jūs mani saprotat?
— Ļoti labi saprotu, — nopietni atbildēja Stravinskis un, dzejnieka ceļgaliem pieskardamies, piemetināja: — Neuztraucieties un turpiniet!
— Es turpinu, — teica Ivans, cenzdamies pieskaņoties Stravinska tonim un no rūgtās pieredzes zinādams, ka tikai miers var nākt viņam par labu, — tad, redzat, šim briesmīgajam tipam — ka viņš ir konsultants, tie ir meli — piemīt kaut kāds pārdabisks spēks… Piemēram, tu dzenies viņam pakaļ, bet nekādi nevari panākt. Kopā ar viņu ir pārītis — ari labu labais, tikai pa savai modei: kaut kāds garš tips ar sadauzītu pensneju un bez tam neredzēta lieluma runcis, kurš patstāvīgi braukā ar tramvaju. Bez tam, — neviena nepārtraukts, Ivans arvien vairāk iekarsa un runāja aizvien pārliecinošāk, — viņš personiski ir bijis balkonā pie Poncija Pilāta, par to nav ne mazāko šaubu. Ko jūs par to teiksit? Nu? Viņš nekavējoties jāarestē, citādi viņš pastrādās briesmu lietas.
— Tātad jūs cenšaties panākt, lai viņu arestē? Vai es esmu jūs pareizi sapratis? — apvaicājās Stravinskis.
«Gudrs gan,» Ivans nodomāja, «jāatzīst, ka ari starp inteliģentiem pagadās viens otrs ļoti gudrs virs. To nu nevar noliegt,» — un atbildēja:
— Pilnīgi pareizi! Kā lai es necenstos, paši saprotat! Bet mani ņem un ar varu aiztur, bāž acīs lampu, stumda vannā, izprašņā par onkuli Fedju… Viņš taču sen nolicis karoti! Es pieprasu, lai mani nekavējoties laiž no šejienes laukā!
— Jauki, ļoti jauki! — atbildēja Stravinskis. — Tagad viss ir skaidrs. Patiešām — kāda jēga turēt ārstniecības iestādē pilnīgi veselu cilvēku? Labi. Es jūs tūlīt izrakstīšu no šejienes, ja jūs man pateiksit, ka esat normāls. Nevajag pierādīt, vajag tikai pateikt. Tātad — vai jūs esat normāls?
Iestājās pilnīgs klusums, un resnā sieviete, kas no rīta bija apkalpojusi Ivanu, ar godbijību skatījās uz profesoru, un Ivans nodomāja vēlreiz: «Gudrs — katrā ziņā.»
Profesora priekšlikums viņam ļoti patika, taču, pirms dot atbildi, viņš cītīgi jo cītīgi domāja, raukdams pieri, un beidzot stingri noteica:
— Es esmu normāls.
— Nu, redzat, cik jauki, — Stravinskis atviegloti iesaucās, — un, ja tas tā ir, tad spriedīsim loģiski. Paskatīsimies, kāda bija jūsu vakardiena! — Tc viņš pagriezās, un viņam nekavējoties iedeva Ivana lapu. — Meklējot nepazīstamo cilvēku, kurš jums uzdevās par Poncija Pilāta paziņu, jūsu rīcība bija šāda, — Stravinskis, uz lapu un Ivanu skatīdamies, sāka liekt savus garos pirkstus, — jūs piespraudāt pie krūtīm svētbildīti. Vai tā bija?
— Bija, — Ivans sabozies atbildēja.
— Nokritāt no žoga, saskrāpējāt seju. Vai ne? Ieradāties restorānā ar aizdegtu sveci rokā, apakšveļā, piekāvāt tur kādu. Sasietu jūs atveda šurp. No šejienes jūs zvanījāt uz miliciju, lai izsūta ložmetējus. Pēc tam mēģinājāt izlēkt pa logu. Vai ne tā, ko? Tagad jautājums: vai, rīkojoties tādā veidā, ir iespējams kādu notvert vai arestēt? Ja jūs esat normāls cilvēks, jūs pats atbildēsit — nekādā ziņā. Jūs gribat tikt no šejienes projām? Lūdzu. Bet, atļaujiet pajautāt, kurp jūs dosities no šejienes?
— Skaidrs, ka uz miliciju, — Ivans atbildēja jau mazāk noteikti, jo profesora skatiens viņu nedaudz mulsināja.
— Tieši no šejienes?
— Ahā.
— Bet savā dzīvoklī neiegriezīsities? — ātri jautāja Stravinskis.
— Nav taču laika! Kamēr es pa dzīvokļiem mētāšos, viņš aizšmauks!
— Lai nu tā būtu. Bet ko jūs pašu pirmo milicijā teiksit?
— Par Ponciju Pilātu, — Ivans Nikolajevičs atbildēja, un viņa acis krēslaini aizplīvurojās.