— Ļoti jauki! — Stravinskis padevās un, pievērsies tam, kam bija bārdiņa, pavēlēja: — Fjodor Vasiļjevič, izrakstiet pilsoni Bezpajumtnieku! Bet šo istabu neaizņemt un ari gultas drēbes var nemainīt. Pēc divām stundām pilsonis Bezpajumtnieks atkal būs šeit. Tā nu tas ir, — viņš pievērsās dzejniekam, — panākumus es jums nevēlēšu, jo neticu tādiem ne par mata tiesu. Uz drīzu redzēšanos! — Viņš piecēlās, un visa viņa svīta sakustējās.
— Uz kāda pamata man būtu atkal jānonāk šeit? — ar satraukumu pajautāja Ivans.
Stravinskis, it kā šo jautājumu būtu gaidījis, uzreiz apsēdās un sacīja:
— Uz tā pamata, ka, tikko jūs ieradīsities milicijā apakšbiksēs un pateiksit, ka esat saticis cilvēku, kurš personiski pazīst Ponciju Pilātu, jūs tūdaļ pat atvedīs šurp un jūs nonāksit šajā pašā istabā.
— Kāds tam sakars ar apakšbiksēm? — Ivans jautāja, samulsumā apkārt skatīdamies.
— Galvenais jau būs Poncijs Pilāts. Bet apakšbikses arī kaut ko nozīmēs. Valsts drēbes taču mēs jums atņemsim un izsniegsim jūsu apģērbu. Bet jūs šeit icradāties apakšbiksēs. Turklāt uz savu dzīvokli jūs nepavisam netaisījāties braukt, kaut ari no manas puses tāds mājiens bija. Pēc tam sekos Poncijs Pilāts… un darits!
Tajā brīdī ar Ivanu Nikolajcviču kaut kas notika. Viņa griba it kā sadrumstalojās, viņš sajuta, ka ir bezspēcīgs un ka viņam nepieciešams padoms.
— Bet ko tad es lai daru? — Ivans jautāja, šoreiz jau pavisam bikli.
— Nu, tas jau ir pavisam jauki! — iesaucās Stravinskis. — Tas ir patiešām prātīgs jautājums. Tagad es jums pastāstīšu, kas īsti ar jums ir noticis. Vakar kāds jūs ir sabaidījis un stipri satraucis ar stāstiem par Ponciju Pilātu un visu pārējo. Jūs sanervozējies, galīgi sabeigts sākāt klaiņot pa pilsētu un stāstīt visiem par Ponciju Pilātu. Pilnīgi dabiski, ka jūs noturēja par jukušu. Jūsu vienīgais glābiņš ir — absolūts miers. Un jums katrā ziņā jāpaliek šeit.
— Bet viņš taču ir jānoķer! — Ivana balsī jau bija lūgums.
— Nu labi, bet vai tad tādēļ jāskraida pašam? Izklāstiet uz papīra visas savas aizdomas un apsūdzības pret šo cilvēku! Nekas nav vienkāršāk kā aizsūtīt šo jūsu ziņojumu, kur pienākas, un, ja ir tā, kā jums šķiet, ja darīšana ar noziedznieku, viss nokārtosies pavisam ātri. Tikai viens noteikums: nepārpūlējiet galvu un mazāk domājiet par Ponciju Pilātu! Sastāstīt jau var nezin ko. Bet visam taču nav jātic.
— Skaidrs! — apņēmīgi sacīja Ivans. — Lūdzu izsniegt man papīru un spalvaskātu.
— Izsniedziet papīru un īsiņu zīmulīti, — Stravinskis pavēlēja resnajai sievietei, bet Ivanam teica: — Šodien gan es jums neieteiktu rakstīt.
— Nč, nē, šodien pat, noteikti šodien, — Ivans satraukumā iekliedzās.
— Nu labi. Tikai nepiepūlējiet smadzenes! Ja neizdosies šodien, izdosies rit.
— Viņš aizbēgs!
— 0 nē, — pārliecināti teica Stravinskis, — nekur viņš neaizbēgs, to es jums galvoju! Un atcerieties, ka šeit pie mums jums palīdzēs visādā veidā, citādi jums nekas neiznāks. Vai jūs dzirdat mani? — daudznozīmīgi jautāja Stravinskis un satvēra abas Ivana Nikolajeviča rokas. Paņēmis Ivana rokas savējās, viņš ilgi un cieši skatījās Ivanam Nikolajevičam acīs, vienā laidā atkārtodams: — Jums šeit palīdzēs… Vai jūs mani dzirdat?… Jums šeit palīdzēs… jums šeit palīdzēs… Jums kļūs vieglāk. Šeit ir kluss, viss ir mierīgi… Jums šeit palīdzēs…
Ivans Nikolajevičs negaidīti nožāvājās, viņa sejas izteiksme atmaiga.
— Jā, jā, — viņš teica klusā balsī.
— Pavisam jauki! — kā paradis vienmēr, Stravinskis nobeidza sarunu un piecēlās. — Uz redzēšanos! — Viņš paspieda Ivanam roku un, iedams pa durvīm laukā, pateica tam —r ar bārdiņu: — Jā, pamēģiniet skābekli… un vannas.
Pēc dažiem mirkļiem Ivana priekšā nebija ne Stravinska, ne svītas. Aiz loga režģiem pusdienas saulē stāvēja priecīgs un pavasarīgs priežu sils un mazliet tuvāk spīguļoja upe.
9. nodaļa Korovjeva triki
Nikanoram Ivanovičam Bosojam, dzīvokļu komitejas priekšsēdētājam, Maskavā, Dārza ielā nr. 302-bis, namā, kurā bija dzīvojis nelaiķis Berliozs, nebija ne brītiņa miera jau kopš izgājušās nakts, no trešdienas uz ceturtdienu.
Pusnaktī, kā mēs jau zinām, mājā ieradās komisija, kuras sastāvā bija Želdibins, izsauca Nikanoru Ivanoviču, paziņoja par Berlioza nāvi un visi kopā devās uz 50. dzīvokli.
Tur tika izdarīta nelaiķa manuskriptu un mantu aizzimogošana. Ne mājkalpotājas Gruņas, ne vieglprātīgā Stepana Bogdanoviča tobrīd dzīvokli nebija. Komisija paziņoja Nikanoram Ivanovičam, ka nelaiķa manuskriptus ņems viņi, lai caurskatītu un sakārtotu, ka nelaiķa apdzīvojamā platība, tris istabas (bijušais juvelierienes kabinets, viesistaba un ēdamistaba), tagad pāriet dzīvokļu komitejas rīcibā, bet nelaiķa mantas jāglabā norādītā apdzīvojamā platībā, kamēr atrodas mantinieki.
Ziņa par Berlioza bojāeju zibenīgā ātrumā izplatījās pa visu māju, un ceturtdien kopš septiņiem no rīta Bosojam zvanīja un pēc tam ar iesniegumiem paši nāca visi tie, kuri pretendēja uz nelaiķa apdzīvojamo platību. Divu stundu laikā Bosojs saņēma veselus tris- desmit divus tāda veida iesniegumus.
Tajos bija lūgumi, piedraudējumi, intrigas, apmelojumi, solījumi izremontēt dzīvokli par saviem līdzekļiem, žēlošanās par briesmīgo šaurību un nespēju dzīvot vienā dzīvokli ar bandītiem. Bija ari pelmeņu zagšanas apraksts, satriecošs sava mākslinieciskā spēka ziņā, — pelmeņi zagti 31.dzīvoklī un iebāzti tieši žaketes kabatā, bija divi solījumi izdarīt pašnāvību un viena slepena atzīšanās, ka rakstītāja ir stāvoklī.
Nikanoru Ivanoviču sauca priekšnamā viņa paša dzīvokli, turēja aiz piedurknes, kaut ko čukstēja ausī, meta ar aci un solījās nepalikt pateicību parādā.