Mokas turpinājās līdz pulksten vieniem dienā, kad Nikanors Ivanovičs vienkārši aizbēga no sava dzīvokļa uz pārvaldes telpām pie vārtiem, bet, redzēdams, ka ari tur tiek medīts, aizbēga pavisam. Atkāvies no vajātājiem, kas dzinās viņam pakaļ pa asfaltēto pagalmu, Nikanors Ivanovičs iešmuka sestajās parādes durvīs un uzkāpa piektajā stāvā, kur atradās tas nešķīstais 50.dzīvoklis.
Kāpņu telpā atvilcis elpu, tuklais Nikanors Ivanovičs piezvanīja, bet neviens neatvēra. Viņš pazvanīja vēl un vēlreiz, sāka rūkt un klusiņām lamāties. Bet ari tad durvis neatvērās. Nikanora Ivanoviča pacietības mērs bija pilns, viņš sameklēja kabatā dublikātatslēgu saišķi, kurš piederēja namu pārvaldei, ar valdonīgu žestu atslēdza durvis un devās iekšā.
— Ei, mājkalpotāja! — Nikanors Ivanovičs nokliedzās pustumšajā priekštelpā. — Kā tevi tur sauc? Laikam Gruņa? Vai tu te esi vai neesi?
Neviens neatsaucās.
Tad Nikanors Ivanovičs norāva zīmogu no kabineta durvīm, izņēma salokāmo metramēru un spēra soli pār kabineta slieksni.
Soli jau nu viņš paspēra gan, bet apstājās dūms un pat nodrebēja.
Pie nelaiķa galda sēdēja nepazīstams, garš, izkāmējis, rūtainā žaketītē ģērbies pilsonis ar žokejcepuri galvā un pensneju uz deguna… vārdu sakot, tas pats, kuru jus jau pazīstat.
— Kas jūs tāds esat, pilsoni? — nobijies jautāja Nikanors Ivanovičs.
— Ā-ā! Nikanors Ivanovičs, — plarkšķošā tenorā iebrēcās negaidītais svešinieks, pielēca kājās un sveica priekšsēdētāju ar negaidītu un uzstājīgu rokas spiedienu. Nikanoram Ivanovičam tāda sveicināšana nesagādāja nekāda prieka.
— Es atvainojos, — viņš sacīja ar aizdomām, —1 kas jūs tāds esat? Oficiāla persona?
— Ek, Nikanor Ivanovič, — sirsnīgi sacīja svešais. — Kas tad tas ir — oficiāla persona, neoficiāla persona? Viss atkarīgs, no kāda viedokļa mēs uz to skatāmies, viss, Nikanor Ivanovič, ir nenoteikts un nosacīts. Šodien es esmu neoficiāla persona, bet rit, paskat, jau oficiāla! Bet gadās ari otrādi, Nikanor Ivanovič. Un kā vēl!
Šis prātojums nepavisam neapmierināja namu pārvaldes priekšsēdētāju. Jau pēc savas dabas būdams aizdomu pilns, viņš nolēma, ka pļāpīgais pilsonis ir ne tikai neoficiāla, bet ari visai dīka persona.
— Galu galā, kas jūs tāds esat? Uzvārds? — arvien dusmīgāk jautāja priekšsēdētājs un sāka jau iet svešajam virsū.
— Mans uzvārds, — bardzību it kā nemanījis, atbildēja pilsonis, — varētu būt, teiksim, Korovjevs. Bet vai jūs nevēlētos uzkost, Nikanor Ivanovič? Bez ceremonijām! Lai iet?
— Es atvainojos, — Nikanors Ivanovičs jau bija sašutis pavisam,
— kas par uzkošanu! (Jāatzīst., kaut ari tas nav patīkami, ka Nikanors Ivanovičs pēc rakstura bija parupjš.) Nelaiķa dzīvoklī nav atļauts tupēt! Ko jūs te darāt?
— Apsēdieties taču, Nikanor Ivanovič, — pilsonis bļaustījās, nemaz neapjukdams, un luncinādamies piedāvāja priekšsēdētājam krēslu.
Galīgi pārskaities, Nikanors Ivanovičs atgrūda krēslu un ierēcās:
— Kas jūs esat?
— Es, ja jums labpatīk zināt, izpildu vienas ārzemju personas tulka pienākumus, viņa rezidencei ir tas gods atrasties šajā dzīvoklī, — paziņoja par Korovjevu nosaucies vīrs un sasita kopā savu noplukušo zābaku papēžus.
Nikanors Ivanovičs ieplēta muti. Kaut kāda ārzemnieka — turklāt vēl ar tulku — atrašanās šinī dzīvoklī viņam bija pilnīgs pārsteigums, un viņš pieprasīja paskaidrojumus.
Tulks paskaidroja labprāt. Varietē direktors Stepans Bogdanovičs Ļihodejevs laipni uzaicinājis ārzemju mākslinieku Volanda kungu viesizrāžu laikā uz kādu nedēļu apmesties viņa dzīvoklī, kamēr viņš pats izbraukās Jaltu, bet Nikanoram Ivanovičam Ļihodejevs jau vakar uzrakstījis lūgumu pierakstīt ārzemnieku uz laiku.
— Neko viņš man nav rakstījis, — ar izbrīnu teica priekšsēdētājs.
— Labāk parakņājieties savā portfelī, Nikanor Ivanovič, — saldā balsī sacīja Korovjevs.
Nikanors Ivanovičs paraustīja plecus, atvēra portfeli, un Ļihodcjeva vēstule tur bija.
— Kā tad es to varēju aizmirst? — nomurmināja Nikanors Ivanovičs, truli blenzdams uz atplēsto aploksni.
— Kas tik viss negadās, Nikanor Ivanovič, — Korovjevs ietark- šķējās, — izklaidība, izklaidība, pārgurums, paaugstināts asinsspiediens, manu mīļo Nikanor Ivanovič! Es pats esmu izklaidīgs līdz ārprātam. Gan jau kādreiz pie glāzītes es jums pastāstīšu šo to no savas biogrāfijas, ģībsit no smiekliem!
— Kad tad Ļihodejevs brauc uz Jaltu?
— Viņš jau ir prom! — iekliedzās tulks. — Viņš jau ripo! Velns zin kur viņš jau ir! — Te tulks sagrieza rokas kā vējeņu spārnus.
Nikanors Ivanovičs paziņoja, ka viņam ārzemnieks jāsastop personiski, taču atbilde bija, ka tas nevar notikt. Aizņemts. Dresē runci.
— Runci, ja vēlaties, varu parādīt, — piedāvājās Korovjevs.
Šoreiz atteicās Nikanors Ivanovičs, bet tulks tajā pašā brīdī izteica priekšsēdētājam negaidītu, bet visai interesantu priekšlikumu.
Ņemot vērā to, ka Volanda kungs neparko nevēlas dzīvot viesnīcā, bet pieradis dzīvot plaši, vai dzīvokļu komiteja neizīrētu viņam uz viesizrāžu laiku, uz nedēļu, kamēr Volands būs Maskavā, visu dzīvokli, tas ir, ari nelaiķa istabas?
— Nelaiķim tas taču tagad vienalga, — čukstēja Korovjevs, — piekrītiet, Nikanor Ivanovič, ka viņam tas dzīvoklis tagad nav vajadzīgs!
Nikanors Ivanovičs ar tādu kā neizpratni iebilda, ka ārzemniekiem jādzīvojot «Metropolē», nevis privātos dzīvokļos…
— Es jums saku — kaprīzs kā velns viņu zina kas! — Korovjevs čukstēja. — Negrib, un cauri! Neieredz viesnīcas. Man tik tālu ir visi tie intūristi! — intīmi pasūdzējās Korovjevs, rādīdams ar pirkstu uz savu dzīslaino kaklu. — Sirds kāpj pa muti laukā! Atbrauc… un tad nu metas spiegot kā tādi kuiļi vai atkal kaprīzējas bez sava gala: tas nav tā, un tas atkal nav šitā!… Bet jūsu komitejai, Nikanor Ivanovič, ārkārtīgi izdevīgi un ienesīgi! Naudu viņš nežēlos. — Korovjevs paskatījās visapkārt un pačukstēja priekšsēdētājam ausī: — Miljonārs!