Tulka priekšlikumam bija skaidra praktiska jēga, priekšlikums bija solīds, bet kaut kas ārkārtīgi nesolīds bija tulka runas veidā, apģērbā un pretīgajā, nekam nederīgajā pensnejā. Visu šo iemeslu dēļ kaut kas nenoskārsts mocīja priekšsēdētāja sirdi, un tomēr viņš nolēma priekšlikumu pieņemt. Dzīvokļu komitejai, lai cik tas nepatīkami, bija briesmīgs deficīts. Uz rudens pusi tvaika apkurei bija jāsapērk nafta, taču, par kādiem līdzekļiem, — nav zināms. Bet
ar intūrista naudu, iespējams, var izķepuroties. Un tomēr lietišķais un piesardzīgais Nikanors Ivanovičs teica, ka viņam šis jautājums vispirms jāsaskaņo ar intūristu biroju.
— Es saprotu, — iesaucās Korovjevs, — kā tad bez saskaņošanas, noteikti! Lūdzu, Nikanor Ivanovič, te ir telefons, tūlīt saskaņojiet! Bet naudas ziņā nekautrējieties, — viņš čukstus piebilda, raudams priekšsēdētāju uz priekštelpu pie telefona, — no kā tad lai ņem, ja ne no viņa! Ja jūs zinātu, kāda viņam Nicā villa! Nu nākoš- vasar, kad brauksit uz ārzemēm, speciāli iegriezieties paskatīties — elpa aizrausies!
Ar intūristu biroju viss nokārtojās pa telefonu un tik ātri, ka priekšsēdētājs nevarēja vien nobrīnīties. Izrādījās, ka tur jau zina par Volanda kunga vēlēšanos apmesties Ļihodejeva privātajā dzīvoklī, un šinī ziņā nekādu iebildumu nebija.
— Brīnišķīgi! — bļaustījās Korovjevs.
Drusku apstulbināts no viņa tarkšķēšanas, priekšsēdētājs paziņoja, ka dzīvokļu komiteja ir ar mieru izīrēt māksliniekam Volandam 50.dzīvokli uz vienu nedēļu par… Nikanors Ivanovičs drusciņ sastomījās un teica:
— Par piecsimt rubļiem dienā.
Te Korovjevs samulsināja priekšsēdētāju pavisam. Zaglīgi pamirkšķinājis uz guļamistabas pusi, ko kurienes bija dzirdami smagā runča mīkstie lēcieni, viņš nočerkstēja:
— Nedēļā tātad tas iztaisa trīsarpus tūkstošus?
Nikanors Ivanovičs nodomāja, ka tūlīt viņš teiks: «Nikanor Ivanovič, jūs nu gan esat īsts badakāsis!» — bet Korovjevs sacīja pavisam ko citu:
— Vai tad tā ir nauda! Prasiet piecus, un viņš dos.
Mulsi smaidīdams, Nikanors Ivanovičs nepaguva ne atjēgties, kad jau bija pie nelaiķa galda, kur Korovjevs ārkārtīgi nadzīgi uzšņāpa kontraktu divos eksemplāros. Ar tiem viņš aizdrāzās uz guļamistabu, un, kad atgriezās, zem abiem bija slaiks ārzemnieka paraksts. Ari priekšsēdētājs parakstīja kontraktu. Tad Korovjevs palūdza kvīti par pieciem…
— Ar burtiem, ar burtiem, Nikanor Ivanovič… tūkstošiem rubļu… — Un ar vārdiem, kas nemaz nesaskanēja ar darījuma nopietnību: — Eins, zwei, dref. — nolika priekšsēdētājam pie deguna piecas pilnīgi jaunas banknošu paciņas.
Notika naudas pārskaitīšana, Korovjeva izteicienu un jociņu pavadīta, piemēram, «dālderis no skaitīšanas nedilst», «nauda un pātari jāskaita» un tā tālāk.
Kad nauda bija pārskaitīta, priekšsēdētājs saņēma no Korovjeva ārzemnieka pasi, lai varētu uz laiku pierakstīt, ielika to un kontraktu portfelī un nenoturējās nepalūdzis kontramarku…
— Kāda runa! — ierēcās Korovjevs. — Nikanor Ivanovič, cik biļešu jums vajag — divpadsmit, piecpadsmit?
Pārsteigtais priekšsēdētājs paskaidroja, ka viņam vajadzīgas tikai divas kontramarkas — sev un sievai Pelagejai Antonovnai.
Korovjevs izrāva bloknotu un veicīgi izrakstīja Nikanoram Ivanovičam kontramarku divām personām pirmajā rinda. Ar kreiso roku tulks veikli iegrūda Nikanoram Ivanovičam kontramarku, bet ar labo iespieda priekšsēdētājam otrā saujā biezu, gurkstošu naudas paciņu. Uzmetis skatu tai, Nikanors Ivanovičs nosarka līdz ausīm un grasījās no tās atsvabināties.
— Tas nav atļauts… — viņš murmināja.
— Kas tur ko runāt, — pie pašas auss čukstēja Korovjevs, — pie mums nav atļauts, bet ārzemēs'ir atļauts. Viņš apvainosies, Nikanor Ivanovič, un tas būs nelāgi. Jūs pūlējāties…
— Par to stingri soda, — pavisam klusu atčukstēja priekšsēdētājs un paskatījās apkārt.
— Bet kur tad ir liecinieki? — Korovjevs čukstēja otrā ausī. — Es jums prasu — kur viņi radīsies? Ko jūs runājat?
Un tad notika, kā priekšsēdētājs vēlāk apgalvoja, brīnums: naudas paciņa pati ielāpāja portfelī. Bet pēc tam novārdzināts un pussa- lauzts viņš bija jau trepju.telpā. Pa galvu jaucās īsts domu viesulis. Gan tā Nicas villa, gan dresētais runcis, gan doma, ka liecinieku tiešām nebija un ka Pelageja Antonovna būs priecīga par kontramarku. Domas bija nesakarīgas, bet visumā patīkamas. Un tomēr pašos sirds dziļumos priekšsēdētāju kaut kas urdīja. Tas bija nemiers. Turklāt tepat, uz trepēm, priekšsēdētājam tikpat kā zibens cauri smadzenēm izšāvās: «Bet kā tulks varēja iekļūt kabinetā, ja durvis bija aizzīmogotas?! Un kā viņš, Nikanors Ivanovičs, to nepajautāja?» Kādu laiku priekšsēdētājs kā auns blenza uz trepju pakāpieniem, pēc tam nolēma atmest visam ar roku un nemocīt sevi ar šo sarežģīto jautājumu…
Tikko priekšsēdētājs bija izgājis no dzīvokļa, no guļamistabas atskanēja zema balss:
— Man tas Nikanors Ivanovičs nepavisam nepatika. Viņš ir izspiedējs un blēdis. Vai nevar izdarīt tā, lai viņš vairs nenāk šurp?
— Messire, jums tikai jāpavēl!… — no kaut kurienes atsaucās Korovjevs — nevis šķindošā, bet tīrā un skanīgā balsī.
Pēc mirkļa nolādētais tulks jau bija priekšnamā, uzgrieza numuru un sāka nez kāpēc dikti raudulīgi runāt klausulē:
— Hallo! Uzskatu par savu pienākumu ziņot, ka mūsu, tas ir, Dārza ielas numur trīssimt divi—bis mājas dzīvokļu komitejas priekšsēdētājs Nikanors Ivanovičs Bosojs spekulē ar valūtu. Pašreiz viņa dzīvoklī numur trīsdesmit pieci tualetes istabas ventilācijas lūkā, avīzē ietīti, glabājas četrsimt dolāri. Runā tās pašas mājas vienpadsmitā dzīvokļa īrnieks Timofejs Kvascovs. Bet es ļoti lūdzu turēt manu vārdu slepenībā. Baidos no augstākminētā priekšsēdētāja atriebības.