Un pakāra klausuli, lops tāds.
Nav zināms, kas pēc tam notika 50.dzīvoklī, bet zināms, kas notika pie Nikanora Ivanoviča. Viņš aizkrampējās vannas istabā, izvilka tulka uzspiesto paciņu no portfeļa un pārliecinājās, ka tajā ir četrsimt rubļu. Šo paciņu Nikanors Ivanovičs ietina avīzē un iebāza ventilācijas lūkā.
Pēc piecām minūtēm priekšsēdētājs sēdēja pie galda savā nelielajā ēdamistabā. Viņa dzīvesbiedre atnesa no virtuves akurāti sagrieztu, ar zaļiem lokiem apbārstītu siļķi. Nikanors Ivanovičs ielēja mēriņu, izdzēra, ielēja otru, izdzēra, uzdūra uz dakšiņas trīs gabaliņus siļķes… šinī bridī zvanīja pie durvīm, bet Pelageja Antonovna ienesa kūpošu kastroli, par kura saturu viss bija skaidrs no pirmā acu uzmetiena — ugunīgajā borščā atradās pats garšīgākais uz pasaules — smadzeņu kauls.
Nikanors Ivanovičs norija siekalas un norūcās kā suns:
— Jupis viņus būtu parāvis! Pat. paēst neļauj! Nelaid nevienu iekšā, manis nav, un cauri! Dzīvokļa lietā lai liekas mierā! Sēde būs pēc nedēļas…
Sieva izskrēja priekšnamā, bet Nikanors Ivanovičs ar kausu no ugunīgā ezera vilka ārā visgarām ieplaisājušo kaulu. Šinī brīdī ēdamistabā ienāca divi pilsoņi un kopā ar viņiem Pelageja Antonovna, nezin kāpēc pavisam bāla. Paskatījies uz ienācējiem, nobālēja un piecēlās ari Nikanors Ivanovičs.
— Kur ir ateja? — norūpējies noprasīja pirmais, kurš bija baltā krievu kreklā.
Uz pusdienu galda kaut kas noklaudzēja (tur Nikanoram Ivanovičam karote izkrita no rokām un nokrita uz vaskadrānas).
— Šeit, šeit, — ātri nobēra Pelageja Antonovna.
Atnācēji steidzīgi devās koridorā.
— Bet kas par lietu? — sekodams atnācējiem, klusu jautāja Nikanors Ivanovičs. — Pie mums dzīvoklī nekas tāds nevar būt… Bet vai jums dokumenti… es atvainojos…
Pirmais neapstādamies parādīja dokumentus, bet otrs pa to laiku jau atradās tualetes istabā, jau stāvēja uz taburetes, un viņa roka jau bija ventilācijas lūkā. Nikanoram Ivanovičam melns vien sagriezās acu priekšā. Avīze tika attīta vaļā, un paciņā izrādījās nevis rubļi, bet pilnīgi nepazīstama nauda, ne tad zila, ne zaļa, un virsū attēlots kaut kāds vecis. Vispār Nikanors Ivanovičs visu to redzēja diezgan neskaidri, jo acu priekšā ņirbēja kaut kādi plankumi.
— Dolāri ventilācijas lūkā, — domīgi noteica pirmais un pajautāja Nikanoram Ivanovičam neuzstājīgi un laipni: — Vai tā ir jūsu paciņa?
— Nē! — baismīgā balsī atbildēja Nikanors Ivanovičs. — Ienaidnieki piespēlējuši!
— Gadās ari tā, — pirmais atbildēja un atkal laipni piemetināja: — Neko darīt, būs jāatdod ari pārējā.
— Man nav nekā! Dieva vārds, nav, es pat rokās to neesmu turējis! — izmisīgi kliedza priekšsēdētājs.
Viņš pieskrēja pie kumodes, ar lielu troksni atrāva atvilktni, izķēra portfeli, visu laiku nesakarīgi klaigādams:
— Lūdzu, kontrakts… tas maita, tulks, iegrūda… Korovjevs… ar pensneju!
Viņš attaisīja portfeli, paskatījās tajā, iegrāba ar roku, seja viņam kļuva zila, un portfelis iekrita borščā. Portfelī nebija nekā: ne Stjopas vēstules, ne kontrakta, ne ārzemnieka pases, ne naudas, ne kontra- markas. Vārdu sakot, itin nekā, atskaitot salokāmo metramēru.
— Biedri! — priekšsēdētājs nelabā balsī iekliedzās. — Ķeriet! Mūsu mājā ir iemitinājies pats nelabais!
Nezin kas iešāvās prātā Pelagejai Antonovnai, bet viņa sasita rokas un iesaucās:
— Ivanič, atzīsties! Var būt, ka drusku nolaiž!
Asinīm pieplūdušām acīm Nikanors Ivanovičs savicināja dūres pār sievas galvu un nosēca:
— u-u! Nolādētā muļķe!
Tad viņš kļuva slābans, atšļuka uz krēsla, acīmredzot nolēmis pakļauties neizbēgamajam.
Tajā pašā laikā Timofejs Kondratjevičs Kvascovs stāvēja kāpņu telpā pie priekšsēdētāja durvīm, pieplacis pie atslēgas cauruma te ar aci, te ar ausi, un vai mira no ziņkārības.
Pēc piecām minūtēm pagalmā esošie nama iedzīvotāji redzēja, ka priekšsēdētājs divu cilvēku pavadībā iet tieši uz vārtu pusi. Runāja, ka viņam bijusi pārvērsta seja, ka viņš streipuļojis kā piedzēries un kaut ko bubinājis.
Vēl pēc kādas stundas tieši tajā bridi, kad Timofejs Kondratjevičs aizrautīgi stāstīja citiem īrniekiem, kā pievākts viņu priekšsēdētājs, vienpadsmitajā dzīvoklī ieradās nepazīstams pilsonis, ar pirkstu izsauca runātāju no virtuves priekšnamā, pateica viņam kaut ko — un viņi abi kopā nozuda.
10. nodaļa ziŅas no jaltas
Tajā bridi, kad ar Nikanoru Ivanoviču notika nelaime, netālu no mājas nr. 302-bis, tajā pašā Dārza ielā, Varietē finansu direktora Rimska kabinetā atradās pats Rimskis un Varietē administrators Varenuha.
Lielais kabinets atradās teātra otrajā stāvā, divi tā logi izgāja uz Dārza ielu, bet trešais, tieši aiz muguras pie galda sēdošajam finansu direktoram, — uz Varietē vasaras dārzu, kur bija atspirdzinošo dzērienu bufetes, šautuve un vaļēja estrāde. Kabineta iekārtojums, ja neskaita rakstāmgaldu, sastāvēja no vecām afišām, kas karājās pie sienas, galdiņa ar ūdens karafi, četriem klubkrēsliem un statīva kaktā, uz kura atradās vecs, apputējis kaut kādas rēvijas makets. Pats par sevi saprotams, kabinetā bija arī neliela, nobružāta un aplu- pusi ugunsdroša kase, kas stāvēja blakus rakstāmgaldam, pa kreisi no Rimska.
Pie galda sēdošais Rimskis jau no paša rīta bija sliktā omā, bet Varenuha, taisni otrādi, bija ļoti mundrs un īpaši darbīgs. Taču šim darbīgumam taustāmu rezultātu nebija.