— Nomierinieties, Andrej Leonidovič, — viņš aprauti teica. — Tūlīt es jums visu izskaidrošu . .. Jūsu mašina strādāja un strādās lieliski. Tas ir ļoti teicams mechanisms. Radioaktivo izstarošanu zemē jūs patie,šām nebijāt paredzējuši … Tik neparasti intensīvu, es saku! Par ko es priecājos? Izskaidrojums ir tikai viens — te kaut kur tuvumā atrodas milzīgs, pēc saviem apmēriem nedzirdēts urana rūdas slānis. Jo kā gan citādi lai izskaidro to, ka izstarošana ir tik spēcīga, ka pat elektroakumulatori izlādējušies … Vai saprotat? Mūsu priekšā ir visvērtīgākās rūdas slāņi! Tuvākā nākotnē dzinējspēki, kas nomainīs tvaika, ben- zina, naftas un pārējos dzinējspēkus, strādās ar urana rūdu, izmantojot tajā apslēpto milzīgo iekšējās atomenerģijas krājumu.
— Pagaidiet. . .. pagaidiet… — apmulsis nomurmināja Dorochovs. — Vai jūs tiešām esat pārliecināts, ka šeit jābūt urana rūdai?
— Nu protams! Pie tam lielā daudzumā. Nedzirdēti krājumi! Mums tie jāatklāj!
Tas viss pārsteidza pazemes ceļiniekus pavisam negaidot.
Viņiem nu vajadzēja izvēlēties.
Ilgāk palikt zem zemes bija bīstami. No otras puses, viņi vēlējās padarīt savu dzimteni bagātāku ar jaunu urana rūdas atradni, bet tad bija nepieciešams vel kādu laiku uzkavēties zem zemes.
Pēc mokpilnām pārdomām cilvēki beidzot izšķīrās. Vēlreiz pārbaudīja enerģijas pārpalikumu. Nekavējoties nodrošinājās pret tālāku akumulatoru izlādēšanos. Ārpusē noņēma visus vadus, ko Dorochovs bija izvilcis, apskatot mašinu-amfibiju. Lūku rūpīgi aizskrūvēja.
Un cilvēki izlēma: viņiem vēl jāuzkavējas zem zemes, lai uzietu urana rūdas slāni.
Meklēšana noritēja steigā. Nedrīkstēja kavēties nevienu lieku minūti.
Aiz noguruma tikko kājās turēdamies, visi trīs bez mitas ložņāja pa garajām pazemes ejām.
Rūdas meklēšanu stipri atvieglināja vienkārša palīgierīce, ko Kostja izgudroja un izgatavoja uz vietas. Gabaliņu barija viņš ievietoja kārbā ar biezām metala sienām, kurās bija mazs caurumiņš. Kārbu grozot, varēja panākt' tādu stāvokli, kad bārijs spīdēja visstiprāk. Tas norādīja, no kurienes nāk radioizstaro- jumi, kas varēja iekļūt kārbā tikai pa caurumiņu.
Pat ļoti lēni tekošs ūdens slēpj sevī milzīgu postošu spēku.
Tas ir draugos ar laiku. To, ko nevar paveikt ūdens viens pats, tas izdara kopā ar laiku.
Rāmi tekoša straume lēni, bet nemitīgi izgrauž milzīgas granita klintis, maina upju gultnes.
Apakšzemes ūdeņi, protams, nav izņēmums.
Mazās, fontanveidīgās strūkliņas, kas bija radušās pēc sprādziena, kļuva arvien lielākas. Drīz tās pārvērtās mutuļojošās lavīnās. Ūdens sāka gāzties seklajā ezerā, bet pēc tam rūkdams ieplūda bezgalīgajās pazemes galerijās.
Tieši šis troksnis, ko sacēla šurp plūstošais ūdens, bija satraucis suni, kam, kā zināms, piemīt ārkārtīgi asa dzirde.
Izlūkotāju grupas nometnē Auelekiza tuksnesī ritēja neparasta un spraiga dzīve.
Tikko bija ieradusies glābšanas ekspedicijas pirmā nodaļa, apgādāta ar speciālu iekārtu. Bez tam tika komplektēta komanda no izlūkotāju grupas darbiniekiem, kam vajadzēja piedalīties glābšanas darbos.
Tad atklājās, ka no nometnes bez pēdām pazudis mechaniķis Gorškovs un divi strādnieki.
Šis apstāklis nopietni satrauca Mariju Ivanovnu, izlūkotāju grupas priekšnieci.
— Kā to lai izskaidro? — Marija Ivanovna vaicāja, apspriežoties ar Ļudu.
— Viņš laikam nobijās. Baidījās, ka viņam būs jābrauc glābšanas komandā, — sašutusi atbildēja Ļuda. — Tagad nu ir pavisam skaidrs, kas viņš tāds.
— Ļuda! … — Marija Ivanovna pārmeta.
— Viņa vietā braukšu es! — Ļuda dedzīgi iesaucās.
— Jūs es nelaidīšu. Nometne nevar palikt bez radista. Un bez tam… Kā jūs nesaprotat! Var taču gadīties, ka vel nāk radiosignāli no pazemes.
— Nē, nenāks, — klusu atbildēja Ļuda un aizgriezās. Viņa negribēja, ka Marija Ivanovna redz acīs sarietušās asaras.
Pēdīgi notika tas, ko suns jau bija jutis tuvojamies.
Jau bija atrasti pirmie urana rūdas slāņi. Melna, neizskatīga akmens masa iestiepās aizā platā slānī. Tālāk sekoja otrs slānis. Jo dziļāk viņi gāja šaurajā aizā, jo vairāk noskaidrojās., cik milzīgi krājumi šeit atradās. Sumējot savus novērojumus, Polozovs jau bija aptuveni aprēķinājis un nosauca milzīgi lielu skaitli. Likās, ka ar to varētu apmierināties un atgriezties pie mašinas. Bet kaisla vēlēšanās uziet vēl vairāk mudināja cilvēkus virzīties arvien tālāk.
Suņa prombūtni pirmais pamanīja Kostja. Viņš sāka to skaļi saukt, bet suņa nekur nebija.
Pēc kāda laika tālumā bija sadzirdami suņa rējieni, kas dobji atbalsojās akmens ejā. Troksnis tuvojās.
— Kaut kas ir atgadījies, — bažīgi ieteicās Kostja.
— Kas nu var atgadīties? — izbrīnījies atsaucās Dorochovs. — Sunim vienkārši apnicis te ar mums klejot.
Tai pašā mirklī no blakus ejas izlēca suns. Viņš metās pie Kostjas un, ik pa brīdim ar zobiem raudams to aiz drēbēm, sāka nikni riet. Lēkdams un locīdamies suns aicināja Kostju tam sekot.
Kostja pavērsa pret viņu sava prožektora staru. Viņš ieraudzīja, ka suns bija gluži slapjš.
— Ūdens! — iekliedzās Kostja. — Biedri! Mums tuvojas ūdens!
— No kurienes? — Dorochovs vaicāja.
— Ūdens būs izskalojis aizsprostu, ko radījis Kostjas sagatavotais sprādziens, — Polozovs kļuva nemierīgs.
— Man pakaļ! — Kostja pavēloši uzsauca.
Nometuši lāpstas un kapļus, cilvēki metās skriet uz aizas izejas pusi.
Pie mašinas tie varēja piekļūt, brienot līdz ceļiem pa ūdeni.
— Ir gan žēl! — noteica Kostja, pa stikla iluminatoru vērodams, kā ceļas ūclens līmenis.
— Vai to, ka ūdens iztraucēja rūdas slāņu pētīšanu? — Polozovs vaicāja.
— Nu, tas pats par sevi! — Kostja turpināja. — Bet žēl arī, ka ūdens pārrāva mūsu aizsprostu. Sakiet, Valentin Petrovič, — viņš teica, pagriezdamies pret profesoru, — vai tas būtu iespējams! Ja aizsprosts nebūtu sabrucis, vai tad ūdens Jangijeras upē arvien celtos, līdz beidzot atgrieztos savā agrākajā gultnē?
— Tas būtu iespējams,Sja vien … — Polozovs domīgi noteica.
— Ko — «ja vien»?
— Ja vien šis aizsprosts īstenībā varētu ilgstoši pastāvēt. Ka jūs paši redzat, ūdens ļoti ātri izskalo akmeņu sablīvējumu … Kaut gan — pagaidiet… pagaidiet! …
Profesors piegāja pie galdiņa un sāka aplūkot paša zīmēto apakšzemes labirintu schemu.
— Hm … hm … — viņš norūca. — Panāciet šurp, Kostja! Varbūt es maldos.
Pie galdiņa pienāca Kostja un Dorochovs.
— Redziet, kas par lietu, draugi … Es zināju, ka ūdens aizsprostoju m_s, ko Kostja ierīkoja, ir īslaicīgs. Tiesa, es gan nedomāju, ka ūdens to pārraus tik drīz. Bet kā būtu, ja mēs krietni aizbērtu, lūk, šo bedri, no kuras kāpa tvaiks? Lūk, paskatieties … te ūdens cauri netiks. Arī te. Bedre ir ļoti dziļa. Un, ja mums izdotos to piebērt pilnu ar sīkiem akmeņiem, tad pazemē aizietu … nu, desmit procentu ūclens! Es domāju, ūdenim neizdotos izskalot šo aizsprostu.
— Un Jangijeras upe atgrieztos tuksnesī?
— Ar laiku, protams.
— Tas tik būtu vareni! — Kostja čukstēja.
Ūdens tobrīd turpināja ieplūst grotē. Līmenis strauji cēlās. Mašina, peldot pa virsu, sāka šūpoties. Dorochovs atgrieza speciālā rezervuārā krānu, un tas, pieplūstot ar ūdeni, padarīja mašinu tik smagu, ka tā atkal nogrima dibenā. Tādējādi mašina- amfibija ar hermetisko kabini pārvērtās par sava veida zemūdeni, kas pārvietojās zem ūdens ar kāpurķēdēm.