Polozovs un Dorochovs aši pielēca kājās un satvēra kapļus.
— Iedarbojas! — profesors teica, iecirzdams ar kapli irdenajos mālos. — Aizsprosts iedarbojas! — viņš turpināja, cirzdams vēl un vēl.
— Kas par aizsprostu? — apjucis vaicāja Dorochovs.
— Tas, kas radās, kad ar sprādzienu aizbērām aku. Ūdens vairs neaizplūst uz vulkānisko ligzdu. Tāpēc tas tuvojas mums. Vai tad tagad tas jums nav saprotams? Bet es, vecais muļķis, agrāk par to pat nepadomāju!
— Saprotams, — Dorochovs atbildēja un nikni no visa spēka iecirta kapli sienā.
*
Laiciņu pastaigājusi pa nometni un ieskatījusies visās teltīs, Ļuda beidzot pārliecinājās, ka suņa nekur nav. Par to viņa nebrīnījās, jo suns, skumdams pēc sava saimnieka, varēja atkal aizskriet nezinkur. Ļuda atgriezās pie radioraidītāja un nosēdēja pie tā līdz vakaram.
Atkal ielējās suns, šoreiz tas bija dzirdams pavisam skaidri, un radiste izskrēja no telts.
Patiešām, .pa nometni joņoja Džulbarss, skaļi riedams un palēkdamies uz visām četrām.
— Kur tu biji? — meitene sunim vaicāja, cenšoties notvert to aiz siksnas.
Tas viņai izdevās tikai ar lielām pūlēm. Saķertais suns rāvās no rokām laukā un žēlabaini smilkstēja.
— Džulbarsiņ, dārgais, nomierinies, — meitene čukstēja. — Tu esi Kostjas draugs, un es arī esmu viņa draugs . .. Vai saproti? Nu, kurp tu traucies? … Esi izsalcis? Es paēdināšu tevi … Ejam! …
Ar pūlēm Ļudai izdevās smilkstošo suni ievilkt teltī.
— Ēd, Džulbars, ēd .. . — Ļuda teica, ar vienu roku pieturēdama suni aiz siksnas, ar otru sniegdama tam gabalu maizes.
Pēdīgi suns aprima un, izstiepies uz vēdera un nolicis maizi starp abām priekškājām, sāka kāri ēst.
Tomēr tas turpinājās tikai dažas sekundes. Suns pameta maizi un, pacēlis galvu, pēkšņi tik žēlabaini iegaudojās, ka Ļudai sažņaudzās sirds.
— Džulbarsiņ, mīļais … —- meitene čukstēja, jūtot, ka acīs saskrien asaras. — Man arī žēl Kostjas. Lūdzu, neraudi . ..
Suns tik žigli pieleca kājās, ka meitene tikko paspēja to satvert aiz siksnas.
— Nu, es iešu tev līdzi… Nu, kur tu iesi? — viņa čukstēja, sekodama sunim.
Ļuda brīnījās, ka suns tik neatlaidīgi laužas uz priekšu. Viņai šķita, ka suns tā nerautos bez iemesla. U11 meitene, smiltīs stigdama, paklausīgi sekoja sunim.
Viņš ātri tuvojās akmens drupām, kas kā drūms milzenis iezīmējās pret sārto vakarblāzmu.
«Tur mēs ar Kostju sēdējām un sapņojām par tuksneša pārvēršanu ziedošā zemē,» Ļudai ienāca prātā, augstu virs sevis ieraugot pazīstamo laukumiņu. «Tie bija sapņi… Bet šodien …»
Suns Ļudu pieveda pie iegruvurna malas, apstājās, palunci- nāja asti un sāka vērīgi skatīties meitenei sejā.
Ļuda iegruvurnu pazina.
Kopā ar Kostju viņi bija skatījušies tajā, redzējuši tur čūsku un nezkādu baltu mākonīti.
Piekususi no ātrā nāciena, Ļuda apsēdās uz neliela akmens.
— Kurp tu, Džulbars? — viņa uzsauca, redzēdama, ka suns gatavojas kāpt lejup pa iegruvurnu.
Bet suns, nepiegriežot vērību saucienam, kāpa lejā. Un tad notika kaut kas nesaprotams.
Ļudai šķita, ka viņa sadzird kaut kādus apslāpētus klaudzienus. Meitene ieklausījās, bet birstošu akmeņu troksnis noslāpēja visu.
Meitene nodrebēja un atskatījās.
Nē, tā nevarēja būt plate … Līdz nometnei bija tālu, un pie tam pЈc nelaimīgā atgadījuma neviens no ckspedicijas nebija uzdrošinājies spēlēt patafonu.
Tālu, dobju, it kā no zemes nākam, Ļuda sadzirda pazīstamo melodiju:
Lai turam buras stingri, droši, Mūs albatrosi nebiedē.
Ļucla gribēja piecelties, bet nepaguva. Tagad jau gluži skaidri viņa sadzirdēja jaunu pantu.
Pārliekusies pār iegruvurnu, Ļuda galīgi pārliecinājās, ka apslāpētā dziesma nāk tieši no turienes.
— Kostja! Biedri! — Ļuda nevaldāmi skaļi iekliedzās un izbijās no savas balss, kas no pazemes atnāca kā dārdoša atbalss.
Lejā priecīgi un spalgi ierējās suns. Kad rējieni apklusa, Ļuda pavisam skaidri sadzirdēja kapļu klaudzienus pret akmeni.
— Es esmu šeit! Mēs jūs izglābsim! Biedri!… — meitene vēlreiz aizgūtnēm izkliedza un, uzlēkusi kājās, klupdama pa akmeņiem, krizdama un celdamās, metās skriet uz nometni.
*
Tas notika gluži negaidot tajā brīdī, kad gandrīz visi izlūkota jn grupas darbinieki, sapulcējušies uz neliela smilšu paugura, vēroja, kā ceļas ūdens.
Eja, pa kuru pagājušo nakti uzvilka drosmīgos pazemes upes pētniekus, vairs nebija redzama. Varenā straumē ūdens izlauzās pa to un tik strauji pārplūdināja smilšaino zemieni, ka cilvēki tikko paguva novākt teltis.
Pa krastmalu gar nesen radušos mazo ezeriņu, saceldams putekļus, joņoja Džulbarss.
Viņš dusmīgi rūca un rēja uz ūdeni.
— Ko nu rej! — drūmi ieteicās Gorškovs, kas ar pārsietu galvu stāvēja skatītāju vidū. — Suns ir un paliek suns — dumjš radījums, — viņš turpināja, pievērsies Kostjam. — Redz, ar ko tas nav mierā. Ūdeni tuksnesī vajag apsveikt. . . Bet viņš — rej!
Afanasijam Kondratjevičam vēl nebija zināms, cik daudz nepatikšanu pazemē sunim bija sagādājis ūdens.
— Tagad ūdens pietiks pat desmit rūdas iegūšanas uzņēmumiem! Kā jūs domājat? — Marija Ivanovna uzrunāja profesoru Polozovu, kas bija ģērbies nevainojami kārtīgā uzvalkā un atkal izskatījās pēc kabineta zinātnieka.
— Protams, protams … Taču pārējos ceļus, pa kuriem tvaiks iznāk virszemē, mēs nedabūjām izpētīt… nedabūjām izpētīt … Bet būtu bijis ļoti interesanti! — izklaidīgi atbildēja Polozovs.
— Jums laikam žēl mašinas, kas palika pazemē? — Marija Ivanovna turpināja, uzrunādama Dorochovu. — Nav ko noskumt. Domājiet par saviem ceļojuma rezultātiem. Tie ir tūkstoš vislabāko m aši nu vērti.
Dorochovs izbrīnā paskatījās uz viņu.
— Es jau tikpat biju domājis izjaukt to mašinu un būvēt jaunu. Tā mani nemaz neapmierināja. Ņemiet kaut vai ātruma kārbu . . . Un atbalsta lāpstas? . . . Bet jūs nez kādēļ domājat, ka man to žēl, — viņš mazliet apvainots atbildēja.
Kostja un Ļuda stāvēja drusku sāņus no citiem.
— Vai izdosies kādreiz panākt, lai tuksneša vietā Šeit atkal bulu ziedoša zeme?… Atcerieties, kā pirms astoņiem gadsimtiem.
— Mūsu ļaudīm nav nekā neiespējama, — lepni atbildēja Kostja. — Mums ir lieliski cilvēki… Dažreiz to nemaz tūlīt nevar redzēt, cik viņi lieliski. Ņemiet kaut vai profesoru. Atcerieties, i's domāju, ka viņš ir baltrocītis un gļēvulis! Un ka,s izrādījās? . . .
Tajā mirklī netālu, visā sparā braukdama, apstājās kāpurķēžu automašina. No tās izlēca kāds cilvēks un metās skriet pie tiem, Kas stāvēja smilšainajā pakalnā. Tas bija viens no glābšanas
I MrUi jumu pasaule
ekspedicijas dalībniekiem, kura bija aizbraukusi uz to vietu, kur upe aiztecēja pazemē.
Viņš vēl nebija sasniedzis pakalnā stāvošos, kad aizelsies apstājās un iesaucās:
— Biedri! Jangijeras upe izgājusi no krastiem … Ūdens pamazām piepilda agrāko gultni .. . Tātad nav tālu laiks, kad upe atgriezīsies šurp, tuksnesī!
Sausajā, smacīgajā gaisā noskanēja skaļš un priecīgs «urā» sauciens.
Nokaitēto smilšu vietā cilvēki skaidri iedomājās zaļojošus krastus, ko klāj kupla subtropu augu valsts.
JAUNI CEĻI