Tumšajiem, svina pelēkajiem mākoņiem, kas gandrīz skāra zemi, ik brīdi lauzās cauri spožas zibens bultas. Pērkona grāvieni sekoja cits citam tik bieži, ka brīžiem saplūda nepārtrauktā dunoņā.
Pie atvērta loga stāvēja divi cilvēki.
— Laiks ir piemērots, — viens teica.
— Vajag uzmanīgi vērot, — otrs piebilda, cieši ielūkodamies biezajā lietus aizsegā.
Pa logu bija redzams lauks. Kaut kur tālumā pelēks, vieglā dūmakā tīts, kā robota siena neskaidri iezīmējās mežs. Sīkas lietus šļakatas, vēja nestas, reizēm iebrāžas logā.
Pēkšņi atskanēja skaļš, līksms sauciens:
— Ir! .. . Tur, aiz .. .
Dārdošs pērkona grāviens noslāpēja teikuma beigas.
— Tur aiz uzkalna! Mazliet sāņus no braucamā ceļa! — ātri ierunājās viens no stāvētājiem, kad noklusa pēdējie pērkona dārdi. — Vai tu pamanīji?
— Ejam!
— Tūlīt?
— Protams, tūlīt. . .
Pēc dažām minūtēm viņi jau gāja stiprajā lietū pa klaju lauku.
Auksts vējš gāza vai no kājām nost. Lauks bija pārvērties par mālainu mīklu. Kājas stiga mālos.
— Auksti, Miša! Brr-rr-rr .. . — norūca viens no gājējiem, gara auguma smagnējs cilvēks.
— Tīr-r-rais nieks! — uzmundrinādams kliedza otrs. — Nav vairs tālu.
Tas bija maza auguma k.liens cilvēks, tāpat kā viņa biedrs ietinies melnā apmetnī, kas lietū spīdēja.
— Klajš lauks… Negaiss… — smagnējais turpināja. Tīr-r-rais nieks! — starp diviem pērkona grāvieniem atkal
atsaucās klienais.
Bet tad reizē ar apdullinošu dārdoņu priekšā noplaiksnījas savā spožumā ne ar ko nesalīdzināma uguns siena. Karsts gaisa vilnis ar spēku ietriecās krūtīs.
— Miša! Tu dzīvs? — iesaucās garais ceļa biedrs, celdamies augšā no zemes.
Blakus atskanēja kluss, gari stiepts vaids.
Ātri izgaisa smacīgie dūmi, kas oda pēc degoša sēra.
Apmeklētāji, kas ieradās Ceļu būvniecības institūta konstruktoru birojā, sākumā parasti brīnījās par biroja priekšnieka Vladimira Aleksandroviča Vitovska izturēšanos.
Ne jau par to bija jābrīnās, ka šis gados pavecākais cilvēks lik strauji un trauksmaini kustas pa plašo istabu, kas pieblīvēta ar rasējamiem galdiem. Liekas, nebija ari nekas sevišķs, ka sarunā ar līdzstrādniekiem viņš pārmērīgi žestikulēja Ne jau visiem konstruktoru biroju priekšniekiem jābūt cienīgiem un gausiem! Pārsteidza inženiera Vitovska smaids, starojošs, neatturami līksms, labsirdīgs, un arī visa viņa seja, kas bija sārta kā bērnam.
Varēja nodomāt, ka tieši šobrīd noticis kaut kas apbrīnojami jauks, priecīgs, neparasts un satraucis mazo, labsirdīgo cilvēku. Viss viņa mazliet pilnīgais stāvs un pat nelielais, iesārtais galvas plikums liecināja jo pašu.
Bet nekas sevišķs tomēr nebija noticis. Vladimirs Aleksandro- vičs vienmēr tāds …
— Apbrīnojami! — zālē noskan viņa spalgais tenoriņš. — Jūs vienkārši esat dārgumiņš … Sī svira! … Nu, kas te ko teikt! Jūs esat to brīnišķīgi aprēķinājis .. . Ja nu vēl mazliet noapaļotu, pavisam mazdrusciņ noapaļotu, lūk, šajā vietiņā. Pavel Pavlovič! Klausieties, Pavel Pavlovič! Nu panāciet, dārgais šurp! Nu paskatieties tikai! . ..
Konstruktors Pavels Pavlovičs, sirms un izstīdzējis, gausi nāk tuvāk.
— Seit arī pielaides uzrādiet, — viņš dzestri saka, ar zīmuli bakstīdams kaimiņa rasējumā.
— Katrā ziņā! Tas pats par sevi saprotams! — līksmi turpina inženieris Vitovskis, žigli pagrozīdams galvu te pret vienu, te pret otru konstruktoru un neparasti ātri berzēdams rokas.
Pametis konstruktorus, lai tie vienotos par pielaidēm, Vitovskis naigiem un sīkiem solīšiem steidzas uz zāles pretējo galu pie cita galdiņa.
— Kā jums veicas, dārgais? Atļaujiet paskatīties! … Vai tu re, kāds negaiss, ko? Un lietus! Patiešām brīnišķīgs lietus!
Vitovska jaunais sarunu biedrs, acīm redzami nogarlaikojies, pagriež galvu uz loga pusi un īsu brīdi skatās uz ūdens straumēm, kas apskalo nespodrās rūtis.
— Nu, apmēram tāds pats laiks bija, kad mēs ministra klātbūtnē izmēģinājām ceļu mašinu «Uz priekšu», — turpina Vitovskis mazliet klusākā balsī. — «Vai nebīstaties saaukstēties?» es vaicāju ministram, bet viņš, ko domājat, izkāpj 110 mašinas un atbild man …
Inženieris Vitovskis apsēžas uz krēsla. Tagad sarunu biedrs netiks vaļā no stāsta par sliežu ceļu mašinu, ko Vitovskis kādreiz konstruējis un kas savā laikā tikusi augsti novērtēta. Viņam patīk pakavēties atmiņās par to, simto reizi stāstot, pēc viņa domām, «jaunus» sīkumus. Beidzot institūtā radās paruna: «Ciema vecākais atnāca pastāstīt, kā viņš vedis carieni.» Tomēr, kad Vitovskis uzzināja par šo salīdzinājumu, viņš ne tikai neapvainojās, bet pat nopriecājās.
— Tas taču ir Gogolis! — viņš iesaucās. — Cik jauki! Vai tad tiešām man ir kāda līdzība ar ciema vecāko? Cik tas patīkami!
Negaiss pieņēmās. Konstruktoru biroja plašajā telpā iestājās krēsla.
— Mans mīļais, — inženieris Vitovskis turpināja, pēc tam kad bija beidzis pārcilāt atmiņas par atgadījumu ar ministru, — es esmu dziļi pārliecināts, ka šī rnašina man atnesīs ne mazāku slavu. Nu padomājiet vien! … — Viņš pievilka sev tuvāk dažus lielus rasējamā papīra ruļļus un piesardzīgi ņēmās tos atritināt. — Tā . .. Ņemsim kaut vai šo mezglu. Kādas te var būt šaubas'J Apgalvoju jums — nekādas. Galu galā tie taču parastie rati, ko iedarbina motors. Dizeļa elektrostacija arī nav nekas sevišķs. Rotējošie diski, ar kuriem uzirdina zemi? Bet vai tad, mīļais, mēs pirmo reizi būvējam ierīces zemes drupināšanai? Tas viss darbosies bez kļūmēm … O-o-o! Jums taču jau ir gatavi pulveri- zatori šķidruma izsmidzināšanai! Bet paga . .. paga … vai neesat par retu tos izvietojis?
Inženiera Vitovska apaļajā, sārtajā sejā iegulās dažas sīkas krunciņas. Tomēr pēc brītiņa tās izzuda.
— Ak, piedodiet, lūdzu! — viņš teica, joprojām starodams smaidā. — Es nepamanīju, ka jūs esat izvietojuši tos divās rindās. Tad ir skaidrs… Vēlreiz lūdzu, piedodiet man… Starp eitu: kas tad tas? Nu, paskatieties pa logu! . . .
Pēdējos vārdus teikdams, viņš ātri piecēlās un piegāja pie loga.
Caur lielajām, kvadratveidīgajām rūtīm, ko applūdināja lielus straumes, tumši pelēkās debess fonā viņš ieraudzīja divus melnos apmetņos tērpušos stāvus, kas lēni virzījās uz institūta pusi. Augumā garākais gandrīz vilkšus stiepa otru, mazāko.
Bet tie taču ir mūsējie! — iesaucās Vitovskis. — No kaimiņu laboratorijas. Bajanovs un Petrovs . . . Kas tad viņiem?
Un viņš steigšus metās uz durvīm.
*
Galda lampa apgaismoja nelielu laukumu uz rakstāmgalda.
Mazā istaba grima pustumsā.
Logā nepārtraukti bungoja lietus.
Uz dīvana gulēja cilvēks, ievīstīts siltā vatētā segā. Viņa mazā, bālā seja bija nekustīga. Melnās, slimīgi spulgojošās acis raudzījās uz vienu vietu griestos.
Tas bija inženieris Bajanovs, viens no dīvainā gājiena dalībniekiem pa klaju lauku negaisa laikā.
— Vai tiešām jāguļ piecas dienas? — viņš klusu jautāja, pagriezdams galvu pret savu draugu Petrovu, kas sēdēja līdzās.
— Pateicies liktenim, — Petrovs atbildēja, — ka terr ir tikai saišķu sastiepums un nevis kaula lūzums.
— Es saprotu, ka neklājas riskēt ar savu dzīvību, — lēni turpināja slimnieks. — Bet kāds te varēja būt risks? Negaiss? Jāsmejas … Sagadīšanās! Zibens būtu varējis iespert arī istabā, kurā mēs patlaban atrodamies. Vai ne tā? Bet toties cik lieliski viss iznāca! Tieši deguna priekšā iespēra! Tas taču apbrīnojams fakts! Bet, ja būtu novērojuši caur logu, diezin vai atrastu to vietu, kur zibens trāpīja.