— Protams.
— Jā, velns, lai parauj, — Bajanovs turpināja, — lai mašina sākumā iet pa laukiem. Protams, tad par to rakstīs visā pasaulē. Mūsu zemes slavu, kā jau tu zini, apslēpt ir grūti. Bet lepoties ar to faktu vien, ka tavs vārds minēts aizrobežu presē! Tas nav padomju inženiera cienīgi.
Petrovs klusēja. Viņš gribēja pārtraukt sarunu, lai slimnieku neuztrauktu. Tomēr Bajanovs nerimās:
— Grūti gan mums būs ar viņu, ai, cik grūti . . . Nu, nevar nemaz iedomāties, kā tādam cilvēkam lai tuvojas. Es domāju par mūsu iecerēto pasākumu.
— Jā-ā … — Petrovs gari novilka. — Būs grūti . . .
— Bet tāda veida mašina mums vajadzīga, ļoti vajadzīga,— Bajanovs turpināja. — Zibens spēriens bija lielisks!… Mums vienkārši paveicās . . .
Petrovs manīja, ka viņa drauga veselības stāvoklis patiešām prasa pilnīgu mieru. Tā mazajā sejiņā bija izspiedušās sīkas sviedru lāses, ko pat mijkrēslī varēja labi redzēt.
— Es iešu, bet tu guli, Miša, — Petrovs klusi noteica.
Viņš uz pirkstgaliem izgāja no istabas, cieši pievēris aiz sevis mazliet čīkstošās durvis.
Kad slimniekiem ir augsta temperatūra, tie bieži sapņos redz murgus. Dažreiz ir tā, ka slimais redz garu pavedienu, kas, vienmuļi sanēdams, aiziet bezgala tālu. Slimnieks pūlas piecelties, pārraut pavedienu, lai mitētos apnīkstošā sanēšana, taču spēka nav, viņš nevar piecelties. Bet pavediens san, san bez gala . ..
Bajanovam šķiet, ka viņš redz lenti. Tā stiepjas bezgalīgi tālu un san. Lente klājas pa zemi. Sanēšana atgādina traktora troksni tālumā. Bajanovs noprot, ka tas nav traktors, tā ir inženiera Vitovska mašina. Bet lente — tas ir ceļš, ko mašina taisa. Tomēr — dīvaini!—mašina nekustas no vietas. Un ceļš, gluži otrādi, nevis iztek no mašinas apakšas, bet virzās šurp uz to.
«Nav pareizi,» Bajanovs murgos domā, «tā nedrīkst būt . . . Mašinai jātaisa ceļš, bet tā ir kaut kāda bezjēdzība . ..»
Viņš pūlas izkustēties no vietas, bet nevar, kā tas sapņos bieži mēdz gadīties.
Pēkšņi acu priekšā noplaiksnī spoži zila liesma un norīb pērkons.
Bajanovs atmostas.
«Negaiss vēl nav pārgājis,» viņš domā, klausoties tālajos pērkona grāvienos.
Un, līdzko viņš laižas miegā, atkal redz tos pašus murgus. Atkal tas pats ceļš, kas nemitīgi slīd garām, tikai tas nez kādēt izšķīst, pārvēršas šķidrumā un mutuļojošā straumē pārplūdina lauku. Kaut kas vienmērīgi un apbrīnojami vienmuļi dūc.
«Izšķīst lietū . . .» slimajam galvā pazib doma.
Vēlreiz nodārd pērkona grāviens, un Bajanovs atmostas.
Roka pastiepjas pēc ūdens glāzes. Lūpas sakaltušas un sasprēgājušas. Ūdens nez kādēļ šķiet sāļš.
«Izšķīst lietū … izšķīst lietū …» visu laiku skan vārdi, kas dzirdēti murgos.
«Kas izšķīst lietū?» pēkšņi pavisam apzināti nodomā slimais. «Ak, jā, ceļš . ..»
Bajanovs noslaucīja ar roku sviedrus un nolikās ērtāk. Viņš apņēmās vairs neaizmigt.
— Ceļš lietū izšķīst… — viņš klusi noteica. — Tā, tā . . . Interesants sapnis . ..
Pēkšņi viņš pacēla galvu no spilvena. Vēl mazliet piepūles, un slimais gultā nosēdās sēdus.
— Nu jā, tā tas ir . .. — viņš noteica, pūlēdamies kaut ka atcerēties. «Var izšķīst, un tad nepaliks nekādu pēdu. Tūdaļ jāpārbauda,» slimajam pazib doma.
5T
Roka atkal sniedzas pēc ūdens glāzes. Steigā norijis dažus malkus, Bajanovs, sāpes pārvarēdams, nolaiž kājas uz grīdas. Zobus sakodis, smagi elpodams, viņš sāk ģērbties.
Pēdīgi viņš ir apģērbies. Viņam mugurā tas pats melnais .apmetnis. Rokās — zaraina kūja. Uz tās atspiezdamies, viņš zogas pa tumšo gaiteni uz āra durvīm, atver tās un, cenzdamies nesacelt lieku troksni, iziet kāpņu laukumiņā, ko vāji apgaismo viena elektriskā spuldzīte.
Pēc kāda laiciņa viņu varēja redzēt izejam pa institūta sētas vārtiem.
Viņš devās uz lauku.
Inženieris Vitovskis šodien atgriezās mājās krietni vēlāk nekā parasti.
Ātri ieēdis vakariņas, viņš aizbildinājās ar kādu steidzamu darbu un tūlīt ieslēdzās savā darba kabinetā. Īstenībā nekāda steidzama darba viņam nebija. Viņš sāka staigāt no viena istabas kakta otrā, brīžiem apstājoties un ar pūlēm domājot. Viņa parasti možajā sejā iegulās mazliet sērīga izteiksme.
Viņam nupat bija nācies atcelt rītdien paredzēto nelielo pārbaudi uz lauka. īstenībā sevišķas vajadzības atcelt pārbaudi nebija. Viss bija krietni sagatavots. Pārbaudes aparatūra izgatavota darbnīcās ļoti rūpīgi. Tomēr negaidot Vitovskis iedomājās, ka pie visa sagatavotā jāpievieno vēl viena, nenozīmīga detaļa.
— Izdarīsim pārbaudi ar to, kas ir, — laboratorijas darbinieki mēģināja viņu pierunāt. — Vēlāk būs skaidrāk redzams, kas tieši jāpapildina.
— Nē, biedri, neņemiet nu ļaunā … — laipni smaidīja Vitovskis.
Pārbaudes atcelšanas īstais iemesls arī pašam inženierim Vitovskim bija ļoti miglains.
«Nevar vairs iziet uz lauka, ja nav pilnas pārliecības par uzvaru,» Vitovskim galvā pazibēja doma. «Pārāk daudz neveiksmju pēc kārtas. Tā nedrīkst. Tas galu galā atsauksies uz manu speciālista autoritati. Katram gadījumam jāizgatavo papildu detaļa, tad būs drošāk, ka sekmēsies …»
Viņš atcerējās sarunu ar slimo inženieri Bajanovu, un šīs atmiņas viņam nebija patīkamas.
Vai Vitovskis stipri aizvainojās? Vai viņš kaldina plānus, kā atriebties cilvēkam, kas uzdrīkstējies viņam, Vitovskim, visu atzītam, spējīgam inženierim, sarunāt rupjības?
Nē, inženieris nebija pārāk aizvainots. Pat grūti pateikt, vai šis cilvēks spējīgs stipri apvainoties.
Ja, tas, ko pateica Bajanovs, bija kaut kas ārkārtīgs. Lai iiii ka, bet Vitovskis sen jau ne no viena nebija dzirdējis ko līdzīgu. Viņš pat vairs nekad nedomāja, ka kāds iedrošināsies izleikl viņam kādas šaubas par darba sekmēšanos. Novilcināšana? Izjaukti paša noliktie termiņi? Bet las taču ir izmēģinājuma darbs! Vai tad visu var iepriekš paredzēt! Un te nu kāds maz pazīstams, jauns inženieris, pie tam tāds, kam nav tiesas saskares ar mašinas būvi, iedrošinājās viņam pateikt… Un pie tam tādā brīdī, kad viņš, Vitovskis, ieradās pie tā, saslimušā, parādīt biedrisku godu.. . Slims cilvēks… Jā, slims. Un tikai tāpēc, liekas, viss piedodams . . . Tikai tāpēc, ka viņš ir slims, viņam prātā nāk šīs nekaunīgās domas. Ekspansivs . . . Jā, ļoti ekspansivs, tieši tāds jau arī var ne no šā, ne no tā apvainot. . . Jā, tādam, šķiet, tas ir piedodams. Kad nobeigšu mašinu, tad viņam tā arī pateikšu: «Jūs mani apvainojāt, biedri Bajanov. Labi, ka man tāda lēna daba… Cits gan manā vietā .. . vai saprotat? …
Vitovskis piegāja pie loga un atvilka aizkaru. Negaiss pamazām rima. Vēja dzenāto mākoņu starpās šur tur iespidējās sudrabaina gaisma.
«Nē,» Vitovskis risināja clomu tālāk, «es neteikšu viņam, ka viņš mani apvainojis. Labāk izdarīšu tā: tiklīdz sāksies pirmie sekmīgie mēģinājumi, uzlūgšu viņu. Izturēšos pret viņu ārkārtīgi laipni, prasīšu viņa padomus. Viņš sapratīs. Puisis nav muļķis. Sapratīs, un viņam būs liels kauns. Jā .. .»
Vitovskis atgāja nost no loga un apsēdās mīkstajā krēslā pie sava rakstāmgalda. Vajadzēja sakopot domas, lai izdarītu dažus sīkus aprēķinus. Viņš atvēra bloknotu un ar ierastu spalvas vēzienu uzvilka uz papīra dažus skaitļus. Bet tālāk darbs nešķīrās. Kaut kādas nepatīkamas atmiņu mieles traucēja strādāt.