— Gluži pareizi! — direktors dedzīgi pievienojās. — Tā ir visīstākā zādzība, ar kādu esam sastapušies ne reizi vien.
— Apbrīnojama lieta! — Koņeva turpināja, staigādama pa kabinetu. —Milzīgam vairumam krievu izgudrotāju pirms revolūcijas bija tieši tāds pats liktenis. Vāji attīstītā rūpniecība nepagūst apgūt izgudrojumu, bet ārzemēs — lūdzu, viss gatavs. Tikai nu vairs neskaitās mūsu, bet kaut kāda Markoni vai Edisona izgudrojums.. . Nu, un tagad es vaicāju, kāpēc jāpārsteidzas, ja mūsu rūpniecība var tūdaļ apgūt visu, ko vien vēlaties! Kādēļ vajag publicēt to, kas mūsu zemē vēl netiek pielietots! Kā lai izskaidro pāragro publikāciju, ja ne ar vēlēšanos kļūt slavenam pēc iespējas vairāk un pēc iespējas ātrāk! Bet tu saki — patmīlība, autoritate! Nekavējoties jādara viss iespējamais, lai visdrīzākā laikā pabeigtu mašinu. Kāpēc Vitovskis nekā negrib dzirdēt par kaut kādiem citiem techniskiem atrisinājumiem kā tikai tiem, ko devis pats? Vai tā ari ir patmīlība? Eksperimentēt vajag iespējami plašāk, iespējami vairāk . ..
Direktors klusēdams paspieda zvana pogu, kas atradās uz viņa rakstāmgalda. Blakus istabā notrinkšķēja elektriskais zvans.. Pec dažiem mirkļiem durvis parādījās sekretāre.
*
Bajanovam bija jāiet pret vēju.
Slapjā zeme milzīgām pikām lipa pie ērtajiem gumijas zābakiem. Smeldzošas, dziļas sāpes mocīja kāju.
— Nav izšķīdusi … — Bajanovs klusi pie sevis čukstēja, slaucīdams no sejas vēja atvēsinātas sviedru lāses. — Nedrīkst būt izšķīdusi … Vēl paspēšu …
Nu jau tuvu pazīstamā vieta. Vēl tikai mazs gabaliņš, ko iet,
Dīvainas lietas notiek, kad cilvēkam augsta temperatūra,. Domas reizēm sapinas, apziņa zūd, un viss iztēlojas neparastā, nedabiskā gaismā.
Gadās arī gluži otrādi. Domas darbojas neparasti asi un skaidri. Atmiņā uzpeld sen aizmirstas lietas ar visiem sīkumiem. Tieši tā bija noticis ar Bajanovu, kad viņš piecēlās no gultas.
Doma, kas tikko bija radusies, šķita tik reala un taustāma, ka viņš aizmirsa savu augsto temperaturu un sāpes kājā.
Viņam likās, ka tūdaļ jāpārbauda, un viņš nolēma nekavējoties doties uz lauku. Tieši nekavējoties! Sāpes kājā? Ak, tas taču nieks …
Protams, las nebija nekāds varoņdarbs; to, ko Bajanovs darīja, viņam diktēja cēla dziņa — vēlēšanās pēc iespējas drīzāk atnest labumu savai dzimtenei.
Stāsta, ka cilvēki ar paaugstinātu temperaturu ļoti bieži atklājot savas sirds domas. Šoreiz slimais atklāja savas slēptākās jūtas.
Drīz Bajanovs savā priekšā ieraudzīja melno, it kā apdegušo* vietu, kas skaidri bija saskatāma starp rudzu rugājiem.
Inženieris pielika soli un klibodams pienāca pie melnā laukuma. Viņš noliecās un, nevērodams sāpes, sāka cieši skatīties..
Viņa uzmanību saistīja neliels akmens lējums, kas bija it kā zemē ierakts. Visapkārt akmenim bija melna, apdegusi, šķidros dubļos pārvērtusies zeme, kas stipri oda pēc deguma.
— Te tas ir! — Bajanovs čukstēja, pārliecies pār akmens plāksnīti.
Akmens virsma mēness gaismā spīdēja un vizuļoja tūkstoš sīkās dzirkstīs. Likās, ka tā apkaisīta ar Bertolē sāli, kā to bieži dara, izgreznojot eglīti.
— Lieliski! — Bajanovs līksmi iesaucās, taustīdams ar roku akmeni.
Tad viņš no kabatas izvilka nazīti un izmēģināja, cik akmens stiprs. Tērauda asmens neko neiespēja padarīt slidenajai, cietajai virsmai.
— Lieliski! — Bajanovs vēlreiz iesaucās un sāka ar nazi sparīgi dauzīt stiklveidīgo virsmu. Inženiera roka izšķīla sīku, sarkanu dzirksteļu kūlīšus. — Redz, kādi mums būs ceļi! Redz, kādi! — Bajanovs vēl nevarēja norimties, liekdamies arvien zemāk un zemāk. — Akmens ceļi būs! Akmens! Mūžīgi!
Pūta stiprs rudens vējš, savirmodams ūdeni aukstajās peļķēs. Visapkārt dobji izskanēj.a cirtienu klaudzieni. Notupies ceļos lauka vidū, inženieris arvien vēl dauzīja akmeni.
Pēdīgi viņš piecēlās un gausi vilkās uz institūta pusi.
Klibodams viņš izgāja cauri sargbūdai, garām izbrīnā stāvošam sargam un devās uz teritoriju, ko nezin kādēļ sauca par «sētas puses pagalmu». Te bija sakopotas visdažādākās ceļu mašinas, sen izmēģinātas, pārtaisītas un lielāko tiesu jau nederīgas. Tikai dažas atradās zem nojumes, vairums stāvēja zem klajas debess, daļēji izjauktas un sarūsējušas.
Bajanovs uzmanīgi pārlūkoja mechanismu kapsētu, ko gaiši apspīdēja mēness, un beidzot apstājās pie kādas masivas un sarežģītas mašinas.
Tas bija viens no inženiera Vitovska pēdējiem neveiksmīgajiem modeļiem. Bajanovs ilgi staigāja apkārt mašinai, aplūkodams to no visām pusēm. Brīžiem viņš piegāja tai pavisam klāt, pataustīja ar rokām sviras, pūlēdamies tās izkustināt.
Viņš nezināja, ka no blakus esošās dzīvojamās ēkas loga viņu uzmanīgi novēro inženieris Vitovskis.
Apspriedē, kas notika direktora plašajā kabinetā, nebija -daudz ļaužu. Te bija sanākuši tikai visnepieciešamākie cilvēki. Un tāpēc Vitovskim likās dīvaini, ka klātesošo vidū bija Bajanovs un Petrovs — inženieri, kuriem nebija tiešas saskares ar viņa mašinas izstrādāšanu.
— Vladimir Aleksandrovič, lūdzu jūs! — direktors uzaicināja.
Inženieris Vitovskis pārlaida pār sanākušajiem savu labsirdīgo, starojošo skatienu un sāka referātu:
— Nu jau pagājis gandrīz mēnesis, kopš mēs pēdējo reizi bijām sapulcējušies sakarā ar manas mašinas būvi. Kas tad īstenībā izmainījies pa šo laiku? Izmainījies, biedri, pa šo laiku ļoti daudz kas … Bs nepakavēšos pie visām grūtībām, ar kādām man bija jāsaduras. Grūtību ir daudz, un jūs tās ļoti labi snprotat. Tas ir neizmērojami komplicētākas par tām, ar kādām bija jācīnās, konstruējot sliežu ceļu iekārtošanas mašinu «Uz priekšu». Tur bija pavisam citādi…
Vladimir Aleksandrovič, vai jūs nepastāstītu labāk par jrnitibaiii, ar kurām sastopaties šodien? — direktors viņu pieklājīgi partrauca.
Piedodiet, lūdzu. Man, saprotiet, vienmēr ir tieksme salīdzina!. Taisnību sakot, tas jau skaidrs: darbs ar mašinu «Uz priekšu» taču skaitās klasisks. Jā … Tātad nu par grūtībām …
Nekādi nevaru panākt, lai elektrodi vienmērīgi un cieši pie- kļautos zemei. Ceļa segums, ko mašina atstāj aiz sevis, šā iemesla dēļ ir nestiprs, porains un vietām visai irdens. Ja, tieši irdens! Te nesen bija nolikta kārtējā pārbaude. Un es, iedomājieties, atcēlu to. Atcēlu tāpēc, ka, uzmanīgi apdomājis, nācu pie slēdziena — elektrodu forma atkal neapmierina! Nav un nav tas… Jākonstruē citi, piegulošāki. Jā… Un es jau arī saku: līdzko-tiksim galā ar šiem sīkumiem, tūdaļ darbs pašķirsies…
Vitovskis ar bezrūpīgu un priecīgu skatienu vēlreiz uzlukoja visus klātesošos, it kā sacītu: «Mani mīļie, cik patīkami strādāt ar tik jaukiem cilvēkiem! Es esmu labs, jūs esat labi, un viss •apkārt ir labs.»
Taču šie mīļie un Vitovskim tik labi pazīstamie cilvēki šoreiz nemaz neizskatījās tik mīļi. Daži novērsās, sastapdarnies ar Vitovska skatienu. Pārējie noraudzījās viņā vēsi.
— Jūsu referatam, Vladimir Aleksandrovič, diemžēl, nepiemita inženiertechnisks raksturs, — piesardzīgi ieteicās direktors. — Mēs gaidījām no jums techniskas detaļas un sīkākus paskaidrojumus, kurus izpētījot varētu sniegt jums vajadzīgo palīdzību.
Vitovska apaļajā sejā uz brīdi pavīdēja garlaicības izteiksme, bet pēc tam tajā atkal atstaroja laipns smaids.
— Palīdzību! — viņš iesaucās, sasitis rokas. — Patīkami dzirdēt! Bet kādu tad palīdzību, īsteni sakot, jūs varat sniegt šajā gadījumā? Līdzīgu mašinu konstruēšanā nevienam nav pieredzes. Pat ārzemēs, kā jūs zināt, to atzina. Kas tad, neņemiet ļaunā, man norādīs, kā mainīt vienu vai otru detaļu? Lūdzu! Priecājos! Vai sakarā ar to ir kādi priekšlikumi?