— Atļaujiet man, — atskanēja skaļa balss.
— Lūdzu!
Bajanovs piecēlās un pārlaida pār klātesošajiem vērīgu skatienu.
— Man šķiet… — viņš iesāka. — Man šķiet, ka inženierim Vitovskim taisnība …
Vitovska starojošā seja pagriezās pret runātāju un izplūda uzvaras smaidā.
— Inženierim Vitovskim taisnība tajā ziņā, — Bajanovs tur- jpinaja, — ka šādu mašinu konstruēšanā pieredzes nevienam nav.
r> Meklējumu pasaulē «
Tas tiesa. Un tāpēc jāpaplašina darbā gūtā pieredze, jāiesaista šajā pasākumā pēc iespējas vairāk cilvēku . . . es domāju — tādus cilvēkus, kas izstrādāšanu vēlētos veikt patstāvīgi, varbūt pat citādā ceļā nekā tas, ko uzsācis biedrs Vitovskis.
— Pareizi! — kāds iesaucās.
Vitovskis, kas līdz šim bija uzmanīgi vērojis runātāju, neizpratnē aplūkoja klātesošos.
— Vai jums ir konkrēti priekšlikumi? — vaicāja direktors Bajanovam.
— Ir, es varu tos tūlīt iztirzāt.
— Lūdzu!
— Augsnes cernentacijas metode ar elektrolīzes palīdzību,— Bajanovs iesāka, — nav apšaubāma. To vairākkārt apstiprinājuši izmēģinājumi. Ceļš, ko izvēlējies inženieris Vitovskis, ir pareizs. Arī man liekas, ka, neraugoties uz visām grūtībām, kuru cēlonis ir tas, ka šādu mašinu būvē nav vēl pieredzes, Vitovskis ar šo uzdevumu tiks galā… Bet, lūk, mēs… tas ir, inženieris Petrovs un es, gribējām ieteikt .. .
Bajanovs apklusa un mazliet samulsis paskatījās uz blakus sēdošo inženieri Petrovu, it kā gaidīdams, lai tas apstiprina viņa vārdus.
— Ir vēl cits paņēmiens, kā pārvērst zemes virskārtu cietā, ļoti izturīgā segumā, kas ūdenī nešķīst un, protams, laika gaitā neizmainās. Mēs šajā nolūkā ieteicam izmantot spēcīgus elektriskos lādiņus — dzirksteļu kūli, kas zemi apdedzina, un rezultātā māli, kas parasti vienmēr augsnē sastopami, tiks saķepināti un pārvērtīsies par ķieģeļveida klājumu. Citiem vārdiem, saķepināt zemi ar elektriskā loka palīdzību …
— Ļoti drosmīgi… — Vitovskis pēkšņi novilka.
— Mēs ar inženieri Petrovu uzņemamies ātri veikt visus nepieciešamos mēģinājumus, — Bajanovs turpināja. — Mēs par šo jautājumu jau esam daudz domājuši . .. Kāpēc tad, īstenībā pārliecināti par Vitovska darba sekmīgu nobeigumu, mēs vēl ieteicam uzsākt darbu, kas gala rezultātā dotu to pašu?
Bajanovs uz brīdi apklusa, it kā meklēdams vārdus, un sāka ņurcīt pa rokām jau tā saburzītu papīra gabalu.
— Vajadzīga sacensība, biedri, — viņš beidzot noteica. — Tieši sacensība … radoša sacensība … Tad darbs pašķirsies mundrāk.
— Atļaujiet man izteikt dažas piezīmes! — Vitovskis iesaucās, vērsdamies pie direktora. — Radoša sacensība ir ļoti apsveicama, par to var tikai priecāties. Jā, tieši priecāties! Bet, atļaujiet, ļoti aizkustinošs ir tas apstāklis, ka inženieris Bajanovs, cik man zināms, tikai vakar piecēlies no gultas, atspirgstot, tā sakot, no smagas slimības, bet jau šodien, tā sakot . . . Bet, atļaujiet, viņš un Petrovs taču nav tieši speciālisti līdzīgu mašīnu būvē. Vai es pareizi saku? Nu, un tad es domāju . . Viņu priekšlikums nav jāuzskata par kādu absurdu . . . Ja, tieši… Par līdzīgu paņēmienu es kādreiz biju domājis pats . .. Bet vēl taču nepieciešams matematisks pamatojums! Un vai tāds viņiem ir? Tad vēl nepieciešams ideju apstiprināt ar mēģinājumu. Bet vai biedriem rokā ir kaut sīka zemes drumsliņa, kas būtu sacietējusi no elektrisko dzirkstēju iedarbības? Jo no idejas līdz pirmajiem praktiskajiem rezultātiem, kas dotu kaut vai niecīgāko cerību, ir milzīgs atstatums, biedri!
Vitovskis noslaucīja no sejas sviedrus un apsēdās savā vietā.
— Biedri Bajanov, turpiniet, — direktors teica.
— Lūk, praktisks pamatojums, jiis visi varat to redzēt. — Bajanovs klusi teica, nolikdams uz galda kaut kādu akmentiņu. — Eksperimentu izdarījusi pati daba … Sis akmens radies, zibenim iesperot mitrā zemē. Tā ir zeme, kas saķepinājusies elektriskā lādiņa ietekmē .. .
Istabā iestājās klusums. Vairākas rokas vienlaikus sniedzās pēc akmens gabaliņa. To sāka aplūkot, izmēģināt, skrāpēt, svārstīt plaukstā.
— Vai negribat apskatīt? — Vitovskim vaicāja kaimiņš, sniedzot šķautnainu gabaliņu.
— Jā .. . jā . .. Ļoti interesanti … — Vitovskis nomurmināja.
Viņš paņēma akmeni un saka to grozīt rokās. Daudzi pie
tam ievēroja, ka viņš gandrīz nemaz neskatās uz to. Viņa skatiens klīda apkārt un visbiežāk apstājās pie pretim sēdošā Bajanova.
— Ļoti interesanti, — Vitovskis turpināja. — Visinteresantākais, saprotiet, nav pats akmens .. . Jā, patiešām, ne jau pats akmens. Es domāju kaut ko citu… Apbrīnojama lieta! Tieši apbrīnojama!… Varbūt jūs pastāstītu mums sīkāk, tieši kādos apstākļos jums izdevās novērot zibens spērienu? — viņš vaicāja Bajanovam.
— Nekādu sevišķu apstākļu tur nebija, — mazliet samulsis atbildēja Bajanovs. — Mēs ar Petrovu negaisa laikā gājām pa klaju lauku. Nu, un zibens iespēra blakus …
— Jā, gluži blakus, — apjucis apliecināja Petrovs. — Mēs galvojam, ka šis gabaliņš radies tieši zibens spēriena rezultātā. Un tas jau arī nav nekas jauns, īstenībā tas zināms jau sen! Mēs nepiedāvājam neko oriģinālu. Jūsu priekšā esošais akmens vienkārši dod, tā sakot, grūdienu pētījumiem un techniskās domas attīstībai šajā virzienā … — galīgi samulsis nobeidza Petrovs.
— Tātad jūs nejauši gadījāties uz lauka, kad zibens iespēra jums blakus, — Vitovskis teica, tā sevišķi uzmanīgi uzlūkodams inženieri Bajanovu. — Cik man zināms, jūs gandrīz samaksājāt par to ar savu dzīvību .. . Un kas bija pēc tam? To pašu nakti…
— Es nesaprotu jūsu jautājumu, — Bajanovs klusi noteica.
— Aha . .. nu ir skaidrs… Man ir viss skaidrs, biedri,— acis nodūris, sacīja Vitovskis. — Es domāju… — viņš ar zināmu piepūli turpināja, — … es domāju, ka inženiera Baja- nova un inženiera Petrova priekšlikums ir interesants, pie kam tā vērtību… — Vitovskis apstājās, it kā meklējat vārdus. — Jā… tā vērtību nosaka ne tik daudz techniskā ideja, cik pats šī priekšlikuma fakts vai, pareizāk, zināma rīcība, kas saistīta ar šo priekšlikumu. Ja, tieši rīcība . . .
Neviens nesaprata viņa pēdējā teikuma jēgu. Daudzi domāja, ka nesaprotamā runa izriet no atzītā speciālistā satraukuma, kad noticis uzbrukums viņa autoritatei.
No Vitovska sejas it kā vējš bija nopūtis starojošo smaidu. Viņa skatiens kļuva izklaidīgs. Viņš vērīgi klausījās visu, kas tika runāts, reizēm izteica piezīmes, bet visu to darīja gurdi, bez viņa raksturīgā mundruma un pārliecības.
— Man šķiet, ka Vladimirs Aleksandrovičs ir noguris, — partijas komitejas sekretāre Koņeva pačukstēja direktoram. — Vai neta isīsim pārtraukurau?
Pēc dažām minūtēm apspriedi slēdza.
V'itovskis gāja mājup, dodamies pāri institūta pagalmam nevis parastā, steidzīgā gaitā, bet gausi, izklaidīgi skatīdamies visapkārt.
Vitovski panāca Koņeva.
— Mums laikam pa ceļam! Vai jūs uz māju?
— Jā, Lidija Miciiailovna. Cik nejauks laiks!
— Ir jau vēls. Oktobris. Cik nu ilgi līdz sniegam! Bet sakiet: ja uzkritīs sniegs, vai varēs turpināt jūsu mašinas pārbaudi?
— Ļoti grūti . .. Ļoti grūti, Lidija Michailovna … Kā gan mēs ieildzinājām darbus līdz vēlam rudenim? Taisni dusmas …