— Lielisks eksemplārs, — Kostja ieteicās, ar laternas staru pavadīdams rāpuli.
— Izrādās, viņš mīl ne vien suņus, bet arī čūskas, — Ļuda pazobojās, pieceldamās kājās.
— Vai nāksiet vai ne?
— Vēl vienu mirklīti!
— Nevienu sekundi! Es aizeju!
Prožektora Stars vēlreiz uztaustīja aizlienošo čūsku. Tobrīd laternas gaismā iekļuva mazs, balts mutulītis, kas lēni mainīja savus apveidus un tikpat lēni cēlās augšup.
— Te ir nezkādi izgarojumi, — Kostja pieceldamies noteica.
Krietni vēlāk Kostja ne reizi vien atcerējās šos izgarojumus,
kuriem bija svarīga nozīme tajos neparastajos piedzīvojumos, kas gadījās viņam un viņa biedriem.
2. AFANASIJS KONDRATJEVIČS UZIET MIKLAS SMILTIS
Mēness, pacēlies augstu virs apvāršņa, labi apgaismoja brezenta teltis un vairākas automašīnas uz platām kāpurķēdēm, kādas parasti lietoja, braucot pa plūstošām smiltīm.
Pie vienas telts ieejas stāvēja kāds cilvēks. Viņš vērīgi lūkojās uz horizontu, kaut ko murminādams pie sevis. Gar vaļā
atmesto telts durvju aizkaru plūda klusas patafona mūzikas skaņas.
Cilvēks drīz pagrieza galvu uz pretējo pusi un aizkaitināt;! balsī skaļi teica:
— Vai velkaties gan?!
Šie vārdi, kas izskanēja reizē kā jautājums un pārmetums, bija vienlaikus domāti Kostjam un Ļudai, kas gausi tuvojās teltij.
— Ko jus teicat, Afanasij Kondratjevič? — jautri iesaucas Ļuda.
— To, ka jūs pastaigājaties, biedrene Kudinova, bet radiosakari nedarbojas … Lūk, mašina nāk, bet, kas par mašinu, — tā arī nav noskaidrots.
Kostja un Ļuda, cik nu smiltis atļāva, pielika soli.
— Jūs jau arī esat labs, biedri Utočkin, — Afanasijs Kondrat- jevičs turpināja gremzties, pavērsies pret Kostju. — Inženieris Dorochovs jau trīs reizes par jums apvaicājās …
Asti luncinādams, pie Afanasija Kondratjeviča pieskrēja suns.
— Ej projām, diedelniek, — Afanasijs Kondratjevičs klusi norūca. — Arī blandies nczkur …
Telts, kurā iegāja Kostja un Ļuda, ne ar ko neatšķīrās no parastas telts, kādu lieto ģeologu izlūkotāju grupa tuksnesī. Pie zemajiem brezenta griestiem dega maza elektriskā spuldzīte. Šaurajās saliekamajās gultās sēdēja un gulēja cilvēki. Uz lielas kastes, kas bija apgāzta otrādi un apklāta ar ģeogrāfisko karti kā ar galdautu, atradās patafons; tas spēlēja. Līdzās tam sēdēja gadus trīsdesmit vecs cilvēks platiem pleciem, stūrainu zodu, kas piešķīra viņa sejai ietiepīgu izteiksmi, un pārcilāja plates.
Tas bija inženieris Andrejs Leonidovičs Dorochovs.
— Jūs vaicājāt pēc manis? — Kostja viņu uzrunāja.
Dorochovs pacēlās ienākušajiem prelī un satraukti sāka
stāstīt:
— Tavas prombūtnes laikā man iešāvās prātā vienkārša, bet ļoti derīga doma: vai mums nevajadzētu uzlikt skrūvei vēl papildu aizsargrežģi? Ko tu par to saki?
— Kad tad mēs pagūsim to izdarīt? Liekas, ka tuvojas profesora mašina, — Kostja atbildēja.
— Var jau būt, ka tas nav viņš. Te gaida atbraucam mašinu „ ar ūdeni. Vai mums būs desmitmilimetru dzelzs stienīši?
— Pagaidiet mazliet, biedri Dorochov, — sarunā iejaucās Ļuda. — Es tūlīt uzzināšu, kas tā par mašinu.
Ļuda ātri piegāja pie maza lauku radioraidītāja, kas stāvēja tieši uz grīdas, un, nolaidusies tā priekšā uz ceļiem, sāka grozīt noskaņošanas pogas.
Durvīs nostājas Afanasijs Kondratjevičs Gorškovs, drukns, pārmērīgi tukls vīrietis sadrūmušu seju.
— Sen bija laiks… — viņš norūca, ar skatienu pakavējies pie strādājošās radistes. — Apklusiniet to muziķu .. . Traucēs,— Afanasijs Kondratjevičs piebilda, nevienu tieši neuzrunādams.
— Nevajag, lai spēlē. Dzirdamība laba, — uzlikdama radio- austiņas, noteica Ļuda.
Gorškovs uzmeta platei nelaipnu skatienu. Sparīgā muziķa acīm redzot neatbilda viņa drūmajam noskaņojumam.
— Dzert gribas … beidzos vai nost. .. Vai ir kaut lāse ūdens palikusi? — viņš pēc brīža noteica, pašķielēdams uz lielu ūdens pudeli, kas stāvēja telts kaktā.
— Tikai pašā dibenā. Ne vairāk kā pa glāzei katram, — sausi piezīmēja kāds no ekspedīcijas dalībniekiem, atraudamies no grāmatas.
— Nu, varbūt izdalīsim tūlīt, ko? Kā jūs domājat? — turpināja Afanasijs Kondratjevičs. — Mašina jau nāk. Pēc stundas būs klāt. Vai padalīsim?
Vairākas balsis nenoteiktā tonī izteica piekrišanu, un pudeli ar ūdens paliekām izcēla no kakta. Uz kastes, kas noderēja par galdu, parādījās glāzes. Saņēmis savu devu, Afanasijs Kondratjevičs vienā paņēmienā to izdzēra un ņēmās kabatdrānā slaucīt savu sārto seju, kas laistījās sviedros.
— Uff! … — viņš noteica, kāri pamezdams acis uz glāzēm, kurās daži klātesošie ieskatīja par vajadzīgu atstāt nedaudz ūdens. Jo sevišķi viņa skatienu saistīja kāda glāze, kas bija palikusi neskarta.
Tobrīd teltī noskanēja skaļi, nebēdīgi smiekli. Visi atskatījās uz Ļudu, kas bija notupusies pie radiouztvērēja. Viņa tā smējās, ka ar pūlēm noturējās līdzsvarā.
— Kas noticis, biedrene Kudinova? — Afanasijs Kondratjevičs bargi noprasīja.
— Bāze man atbildēja… ai, es nevaru… atbildēja, ka mašina ar ūdens cisternu … sabojājusies.
— Kas tad tur ko smieties?
— Kā nu ne? Ai, nevaru .. . Ātrāk kā rīt ap pusdienu . . . mēs ūdeni nedabūsim! …
Beidzot Ļuda nenoturējās līdzsvarā un novēlās uz grīdas. Viņas kritiens un aizrautīgie smiekli sasmīdināja arī daudzus no klātesošajiem. Viss tas Afanasiju Kondratjeviču galīgi satracināja.
— Nekrietnība! — viņš skaļi ierunājās. — Atraduši par ko smieties! Motoriem radiatori tukši. Urbējiekārtas stāv dīkā, paši esam bez ūdens — un jūs vēl priecājaties! Pirmo reizi redzu tādu ekspedicijas sastāvu. Nekad vairs ar jums kopā nestrādāšu!
— Ko jūs, Afanasij Kondratjevič! Vai tad pasmieties nedrīkst,— kāds mēģināja nomierināt Gorškovu.
Bet Afanasijs Kondratjevičs nemaz nedomāja rimties.
-Ir gan izlūkotāju grupa!—viņš turpināja kurnēt. — Udent meklējam, bet paši esam bez ūdens … Ne tikai ko nomazgāties,, bet nav pat ko dzert… Urbām, urbām, veselu nedēļu urbām, bet ūdens kā nav, tā nav. Tas nozīmē, ka neesam īs>tajā vietā uzsākuši izlūkošanu… Bet varbūt šajā nolādētajā tuksnesī ūdens vispār nav, velti strādājam.
No gultas lēni cēlās kāds stāvs zilā darba kombinezonā. Cilvēks piecēlās un klusējot piegāja pie galda. Viņa roka tūlīt apturēja patafonu. Muziķa spēji aprāvās.
— Es neļaušu!—noteikti un stingri bilda mīksta krūšu balss.
Runāja pusmūža sieviete ar cirtainiem, gaišiem matiem —
izlūkotāju grupas priekšniece Marija Ivanovna Aleksandrova.
— Es neļaušu, — viņa turpināja, ar brīvo roku nervozi taustīdamās pa sava kombinezona kabatu, — neļaušu jums, Afanasij Kondratjevič, saukt šo tuksnesi par nolādētu. Vai jūs sajēdzat, ko runājat? Šajā vietā ar mūsu biedru pūliņiem uzietas ārkārtīgi vērtīgu izrakteņu atradnes. Šeit jāizaug jaunai iegūstošai rūpniecībai, kas nepieciešama mūsu valstij . . .
— Kā tad, bez ūdens jau izaugs… — klusi un it kā taisnodamies noteica Gorškovs.
— Ūdens vajadzīgs — tas nozīmē, ka mēs to atradīsim. Atradīsim, lai vai kas. Bet pagaidām es jums atdodu savu glāzi ūdens. Dzeriet!
— Nē, nē, nevajag …
Pēkšņi radiste pacēla roku, uzaicinādama apklust; viņa spraigi ieklausījās radioaustiņās, acīm redzot ar pūlēm atšķirdama radiotelegrafiskos signālus.