— Jā, ieildzinājām, protams. Ļoti žēl, ja vajadzēs atlikt līdz pavasarim.
— Jā… jā… — satriekts murmināja Vitovskis.
— Vladimir Aleksandrovič, — Koņeva turpināja, — bet ja nu jūs, kā saka, atcerētos vecos laikus? Kā saka, izvērstos visā savā spēkā? Man ir zināmi fakti, ka, strādājot pie ceļu mašinas «Uz priekšu», jus esat parādījis pat varonību. Tas taču ir tiesa! Man stāstīja, ka jūs naktis neesot gulējis, strādājis atklātā laukā stiprā lietū … Es negribu teikt, ka to vajadzētu darīt patlaban. Bet ja nu jūs vienkārši saņemtos, uzsāktu citu tempu?
Vitovskis apstājās un vērīgi paskatījās uz savu ceļa biedri. Viņi jau bija pienākuši pie parādes durvīm.
Varonību, jūs sakāt? Jā, jums taisnība. Bija dieniņas .. . brīnišķīgas dieniņas… Tagad citi gatavi uz varoņdarbu… neuzkrītošu varoņdarbu . .. Bet es . . .
— Par kuru jūs runājat?
— Vai tad maz mums cilvēku, kas gatavi izrādīt darbā varonību! Vai tad visus iespējams minēt! Es acīm redzot kļūstu
vecs …
— Beidziet, Vladimir Aleksandrovič! — Koņeva turpināja. — Jums vēl tālu līdz vecumam! Ko jūs! Spara jums papilnam . . . Paklausieties, ko es jums teikšu! Redzat šo žurnālu? Tajā ievietots īss rakstiņš, ka ārzemēs uzsākuši būvēt mašinu, līdzīgu jūsējai. Nu, varbūt ne gluži tādu, to jau jūs pats redzēsiet. Bet saprotiet, sirds sāp! Vai tiešām viņi uzbūvēs ātrāk nekā mēs?
Vitovskis sarauca pieri, paņēma rokā plāno žurnālu zeltītajos vākos un sāka to šķirstīt. Lietus lāses krita uz spīdīgā papīra. Viņi atvadījās, un Vitovskis lēni gāja pa kāpnēm augšā.
Te nu beidzot darba kabinets. Plats rakstāmgalds, apkrauts ar grāmatām un rasējumiem. Ērts ādas atzveltnes krēsls. Pie sienām karājas arvien tās pašas gleznas un fotogrāfijās. Uz vienas uzņemts ceļa mašinas «Uz priekšu» montāžās beigu brīdis.
Vitovskis pieiet pie stipri palielinātās fotografij as un sāk to vērīgi aplūkot.
Viņš redz sev apkārt vairākus tuvākos līdzstrādniekus. Zem attēla kaligrafiskā rokrakstā rakstīts: «Vladimiram Aleksandro- vičam Vitovskim — labai atmiņai par mums un darbu nobeigšanas slaveno dienu.»
Tālāk nāk paraksti.
«Par slaveno dienu …» Vitovskim iešaujas prātā. «Par dienu, kas atnesa man slavu .. . Bet šodiena? Un vai tikai šodiena vien? . ..»
Vitovskis apsēžas krēslā. Viņam uzmācas mokošas domas.
Jā, tā bija diena, kas atnesa viņam slavu. Bet cik daudz pirms tam pagāja smagu dienu sasprindzinātā darbā! Cik daudz bija neveiksmju, domu lidojumu un kritienu … Kā viņš bija tvēris mazāko iespēju, kas varētu uzlabot mašinu, paātrināt tās pabeigšanu … Un kas iznācis tagad?
— Tāds kauns! … — klusi, gandrīz bez skaņas čukst Vitovskis.
Viņš atceras, cik grūti viņam agrak nācās aizstāvēt katru savu soli. Cik daudzās dažādās komisijas parbaudīja katru viņa jauno priekšlikumu! Un 'pēdējos gados? Ticēja taču katram viņa vārdam.
Vitovska klīstošais skatiens apstājās pie cilās fotogrāfijas, kas ielikta masivā ozola rāmi: viņš un cienījams ārzemju zinātnieks, abi blakus.
Atmiņā visos sīkumos skaidri ataust viesa ierašanās zinātniski pētnieciskajā institūtā. Vitovskis atceras, kā viņš uztraucās pirms tā ierašanās, cik izsmalcināti pieklājīgs pret viņu bija šis salkani smaidošais, vārgais vecis, cik daudz glaimīgu un, kā inženierim likās, ārkārtīgi asprātīgu komplimentu viņam bija jānoklausās daudzo institūta darbinieku klātbūtnē.
Viesis bija apbūris Vitovski.
— Jūs esat neparasti apdāvināts inženieris! O-o! … Pat vairāk nekā apdāvināts, — vecis bija teicis. — Ļoti žēl, ka man nav tiesību izvaicāt jūs plašāk. Es saprotu, tas var kaitēt jūsu firmas noslēpumam . .. Runāsim par sīkumiem …
«Ļoti korekts un vienkāršs…» bija nodomājis Vitovskis. Bet vēlēšanās palielīties ar sasniegumiem, vēl vairāk pārsteigt ārzemju viesi urdīja inženieri, un viņš ar pūlēm bija apvaldījis šo vēlēšanos.
Vitovskis raugās pa logu, ko aizmiglojušas sīkas lietus lāses. Viņš atceras to vakaru, kad redzēja Bajanovu ejam pa klajo lauku.
Tikai nupat, apspriedē, viņam kļuva skaidrs, ko tas viss bija nozīmējis. Bajanovs un Petrovs stiprā negaisā bija devušies uzmeklēt vietu, kur iespēris zibens. Viņi bija gribējuši pārliecināties par zibens iedarbību uz mitru zemi.
Tagad Vitovskim par to nebija nekādu šaubu. Un pēc tam Bajanova gājiens pa lauku naktī…
Vitovskis skaidri iztēlojas, kā, pārvarēdams sapes, cilvēks klibo uz priekšu… Iet, lai uzmeklētu to vietu, pie kuras gandrīz bija gājis bojā .. . Droši vien viņš steidzās pārbaudīt, vai ūdens neizšķīdina cieto klājumu, kas radās no zibens spēriena.
Vitovskis to saprot tik skaidri kā neviens. Jo kādreiz taču viņu pašu bija interesējis jautājums, kā ar elektriskās liesmas palīdzību sacementēt augsni. Viņš bija interesējies, bet pameta, neizdarījis ne visvienkāršākos mēģinājumus.
«Pat kaut kādus aprēķinus taisīju …» Vitovskis domā.
Viņš strauji atgrūž masivo krēslu, izvelk rakstāmgalda atvilktni un sāk tajā drudžaini rakņāties.
Nu jā, tā tas ir! Lūk, šīs nodzeltējušās papīra lapas. Tās ir izraibinātas ar cipariem un sīkām atzīmēm gar malām.
Nosēdies pie galda, viņš sāk uzmanīgi pārskatīt manuskriptu.
— Mašinu izgatavos viņi… —neskanīgi čukst Vitovskis.
Viņa paša vecie aprēķini to apliecināja.
«Pat ziemā tāda mašina strādās,» inženierim pavīd doma. «Spēcīga elektrisko dzirksteļu plūsma, Volta loka liesma, kas spēj sadedzināt gandrīz visu, sasildīs sasalušo zemi un izkausēs •sniega segu. Kāpēc gan es pats neizmantoju šo principu prakse? Vajadzēja pārbaudīt arī to, nevis nepārtraukti noņemties ar elektrolītisko . . .»
Vitovskis atmetās pret krēsla muguru, aizvēra acis un iegrima vēl dziļākās pārdomās.
«Pārāk bezrūpīgi un pārāk mierīgi tu esi sācis izturēties pret savu darbu,» atbildēja kāda iekšēja balss. «Nedrīkst strādāt bez degsmes, nedrīkst. .. Lūk, cilvēks ar augstu temperaturu iziet uz lauka. Slims būdams, viņš atrod vēl sevī spēku iet, lai apskatītu vecu, aizmestu mašinu. Viņam gribas jo ātrāk iegūt mate- rialu savai nākošajai radošajai iecerei. Bet tu? .. . Kaut kādu nieku dēļ atliki izmēģinājumu. Atliki ne vienu reizi vien, tāpēc ka par kaut ko mazliet šaubījies. Tu baidījies, ka jaunā, neveiksmīgā pārbaude varētu mest kaut vismazāko ēnu uz tavu agrāko slavu. .. Bet nevajadzēja baidīties, vajadzēja eksperimentēt pēc iespējas plašāk un vairāk… Nedrīkst, dārgais Vladimir Aleksandrovič, sargājot savu slavu, baidīties no kļūmēm un neveiksmēm. Palūk, ārzemēs cenšas aiziet mums priekšā .. .»
Vitovska roka sniedzas pēc plānā žurnālā zeltītajos vākos. Lēni viņš pāršķir spīdīgās krīta papīra lappuses. Beidzot inženieris nogrimst lasīšanā.
Pēkšņi Vitovska acis pieplūst asinīm. Seja kļūst zili sārta. Vitovskis elpo smagi, aprauti.
— Nozaguši . . .— viņš dobji saka. — Sīkumi? … Ak tad tā … Nelieši! … Neģēļi! .. .
Plānais žurnāls, kas iespiests uz brīnišķīga krīta papīra, šņākdams aizlido pa gaisu pāri istabai. Tas trāpa ozola rāmī ielikto fotogrāfiju, un tā, norāvusies no naglas, krīt zemē. Dzirdams viegls plīstošu stiklu troksnis.
— Neģēļi!… — inženieris, dusmās trīcēdams, arvien vēl murmina. — Tad tādēļ tev bija vajadzīgi sīkumi!… Nelietis!..,.
Neizsakāmi skaidri viņa priekšā atklājas noziegums, ko viņš pastrādājis, pašam negaidot un neapzinoties.