Ir gan cilvēciņu mums atsūtījuši! — Bajanovs nemitējas.
Kas par spējām! Padomā tikai! Vienas dienas laikā izdarīt <ik sarežģītu aprēķinu! Nu, gluži pārdabisks darbs!
Jā ~.. patiesi … — Petrovs piekrita. — Bet pēc izskata tāds lēns.
Vispirms viņi izlēma tūdaļ, neatliekot darbu uz rītu, pārbaudīt kādu sīkumu, kas izrietēja no jaunajiem matematiskajiern aprēķiniem.
Inženieri drudžaini ķērās pie mēģinājuma sagatavošanas.
Viņiem par laimi viss vajadzīgais bija tepat pie rokas, laboratorijā.
Elektrods, no kura dzirksteles lec uz zemi, bija jāņem nevis plakans, kādu lietoja pirms tam, bet robains. Par tādu elektrodu pilnīgi varēja noderēt kāda laboratorijas mērinstrumenta neliela detaļa.
Petrovs naigi sāka strādāt ar uzgriežņa atslēgu, cenzdamies atdalīt nepieciešamo detaļu no aparata, kas tieši izrādījās tepat. Pēdīgi tas viņam izdevās, un robaino paneli viņš sāka piestiprināt izmēģināšanas stendam.
Kā par spīti detaļa ilgi nepadevās. Tai nebija vajadzīgā izciļņa, un beigās to nācās piestiprināt, piesienot ar vara stiepli pie izmēģināšanas iekārtas.
Pienāca svinīgais un reizē uztraucošais brīdis.
Vai daudzi saprot to izjūtu, kas pārņem eksperimentētāju, kad viss sagatavots, lai ieslēgtu svirslēdzi vai pārbīdītu iedarbināmo sviru! Cik daudz domu parasti pazib prātā šajā brīdī! Vai mēģinājums izdosies? . . .
Ne jau katrreiz mēģinājums ir sekmīgs.
Inženieru pētnieku vidū bija nostiprinājies ticējums: «Tas, kas iznāk uzreiz, vēlāk nestrādās droši — bojāsies …»
Varbūt šī ticējuma pamatā ir zināma taisnība. Ja kaut kas izdodas uzreiz, tā var būt arī nejaušība! Bet eksperimentētājs, to nezinādams, apmierinās, sāk būvēt modeli, balstoties uz iegūtajiem rezultātiem. Taču vēlāk, kad modelis uzbūvēts, noskaidrojas, ka tam ir dažādi trūkumi.
Mēģinājumi var būt neveiksmīgi. Tomēr no neveiksmēm nav jābaidās. Ar tām jācīnās. Tā jau arī ir romantika, ko drosmīgi pētnieki, jaunu principu atklājēji technikā, jaunu mašinu būvētāji izbauda savā darbā.
Atskanēja augstsprieguma ģeneratora spēcīgā dūkoņa, un uz cieši noblīvēto zemi kastē gāzās» neganta elektriskā liesma.
Pēc ārējā izskata šī liesma ne ar ko neatšķīrās no tās, kas jau ne reizi vien bija apdedzinājusi zemi. Tā bija tikpat žilbinoša uguns, kas šaudījās pa valgo virsmu, izplatot visapkārt deguma un skurbinoša ozona smaku. Bet tā tas bija tikai no ārienes — to varēja saredzēt eilveka acs. Īstenībā tas bija gluži citāds elektrības lādiņš, tas veica citādu darbu.
Kad apklusa ģeneratora dūkoņa un inženieri pievilka sev klāt smilšu kasti, istabā atskanēja gaviļu sauciens.
Zemes virskārtu klāja cieta akmens garoza ar tūkstošiem ielāsmotu sīku vizulīšu; kas mirgoja elektrisko spuldžu gaismā.
Bajanovam nāca prātā mēness nakts pēc negaisa, kad viņš pirmo reizi ieraudzīja akmens gabalu, kas bija radies no zibens spēriena.
— Aplūko šo kārtu . . . Tā ir tā pati, Vaņa! Vai tu pēc smilšu graudiņu zaigojuma vien jau neredzi, ko mēs esam panākuši? Panācām! Vai saproti? — Bajanovs līksmi sauca.
Bet Petrovs nemaz nemēģināja iebilst. Viņš pats lieliski saprata, ka izdarītais mēģinājums izdevies teicami.
Akmens klājumu izņēma no kastes. Tas izrādījās pietiekami biezs.
— Iedomājies tikai! — Petrovs iesaucās, izmērījis akmens kārtiņas biezumu. — Divdesmit trīs milimetri. Un ģenerators strādāja tikai kādas divdesmit sekundes! Vai tad var vēlēties vēl ko labāku! . ..
Inženieri nosēdēja cauru nakti, nemitīgi atkārtodami savu mēģinājumu.
*
Viens no pirmajiem uz laboratoriju atnāca jaunais darbinieks matematiķis Oļšanskis, kas tikai vakar bija sācis darbu.
Draugi viņu sagaidīja ar jūsmīgiem izsaucieniem.
— Paldies jums, dārgais biedri! Viss ir pilnīgā kārtībā! — Petrovs satraukts teica, cieši spiezdams ienākušajam roku. — Tas ir apbrīnojami! Mēs nupat spriedām… Ka jūs tik ātri varējāt paveikt mums vajadzīgos matemātiskos pētījumus? .lūs vienkārši esat ģeniāls cilvēks! Patiesi!
Matematiķis, neko nesaprazdams, ilgi izbrīnā noraudzījās uz prieka pārņemtajiem inženieriem un tikai pēc brīža saņēmās pavaicāt:
— Sakiet, — vai tad ar šiem aptuvenajiem aprēķiniem, ko es paguvu izdarīt, jau pietiek? Pie tam tic, liekas, nebija vēl gluži pabeigti, — viņš samulsis noteica.
— Tad nu ir gan «nepabeigti»! — Petrovs uztraucās. — Jūs taču vienkārši kautrējaties! . .. Nu padomā tikai, Miša: biedrs; uzskata, ka viņa matemātiskie aprēķini vēl nav pabeigti. Ko? Kā tev tas patīk?
Oļšanskis kautri smaidīja. Viņš nesaprata, kādā kaila daži matematiski uzmetumi tā varējuši palīdzēt inženieriem.
— Piedodiet man… —viņš beidzot ieteicās. — Jūs pārspīlējat manu lomu. Es vienkārši neko vēl nepaguvu izdarīt.
— Beidziet, beidziet! — Bajanovs kategoriski teica. — Tagad viss ir skaidrs. Pagaidām tuvākajā laikā mums jūsu palīdzība pat nebūs vajadzīga. Jūs vienā dienā paveicāt to, pie kā cits būtu nosēdējis veselu mēnesi. Šodien pat rakstīsim direktoram attiecīgu ziņojumu.
Arvien vēl neko nesaprazdams, bet redzami aprnierinats, matematiķis pateicās draugiem par uzmanību un aizgāja uz savu konstruktoru biroju, no kurienes bija uz laiku piekomandēts.
«Apbrīnojami, cik maz viņiem vajadzēja!» Ojšanskis nodomāja, aizejot no laboratorijas.
Kad pirmo panākumu radītais skurbums izgaisa, Bajanovs un Pctrovs pārliecinājās, ka grūtības, kas kavēja konstruēt jauno ceļu taisāmo mašīnu, vēl nav galā. Gluži citādi rezultāti iznāca, kad primitīvā, robainā elektroda vietā ielika īstu, speciāli izgatavotu.
Atkal iegūtā akmens kārta nebija pietiekami stipra. Atkal kaut kāda sīka kļūda traucēja sekmīgi nobeigt darbu.
Bija jāizdara daudz jaunu mēģinājumu, kamēr iekārla sāka darboties bez kļūmēm. Bija jāizcieš jaunas mokas un vilšanās, iekāms inženieri varēja stingri teikt, ka viņu priekšā ir pilnīgi pabeigts, praktiski pārbaudīts princips, pēc kura varēja droši būvēt ceļu taisāmo mašinu.
*
Partijas komitejas sekretāres Koņevas kabinetā sēž Petrovs mi Bajanovs.
Viņi atnākuši šurp, lai ar institūta partijas organizācijas vadītāju apspriestos par jautājumu, kas skar ne tik daudz tech- niku kā biedrisko etiķu.
— Lidija Michailovna! — Pctrovs uzsāk sarunu. — Kā jūs zināt, mūsu izmēģināšanas darbi sekmīgi beigušies. Pie viena mums jāpateicas jums par visām rūpēm mūsu labā …
— Nebija nekādu sevišķu rūpju. Kāpēc jūs tā domājat? — Koņeva atbild, atturīgi smaidot.
— Zinām, zinām! — iejaucās Bajanovs. — Kas pierunāja direktoru noņemt transformatoru no atbildīga iecirkņa un nodot to mums? Kas bija parūpējies, lai laboratorijā vienā mirklī ierīko ventilāciju? …
— Vai tikai tādēļ atnācāt? — Koņeva vaica, uu jau stingri skatīdamās i nženieros.
— Nē, ne tikai tādēļ, — Petrovs turpina. — Mums radies ļoti sarežģīts, kutelīgs stāvoklis… Redziet, kas par lielu. Zemes, saķepšana tagad mums izdodas lieliski. Bet ar to taču vēl par maz! Tagad jābūvē mašina, rati ar elektrostaciju un zemes irdinātāju, uz kura būs novietota dzirksteļu ierīce. Tikai tada gadījumā darbu varēs uzskatīt par pabeigtu, kad pa īstu zemi lauka apstākļos ies pāri tāda mašina. Bet pagaidām tie visi tikai labo- ratorijas mēģinājumi.
— Kas tad jūs kavē būvēt tādus ratus?