— Neviens nekavē, — Bajanovs klusi atteica.
— Nu, kādēļ tad šaubāties? Sāciet drīzāk!
— Redziet … — Petrovs turpināja. — Mēs bijām domājuši' par termiņiem. Rati nemaz nav tik vienkārša lieta, tos nevar ātri izgatavot — paies mēnesis vai vairāk… Mums ir cits priekšlikums … Ja nu parunātu ar inženieri Vitovski un uzrīkotu mūsu ierīci uz viņa uzbūvētajiem ratiem? Tie taču jau pārbaudīti lauka apstākļos.
— Tā, tā, biedri… Paskat, no kurienes vējš pūš! — dzīvi ierunājās Koņeva.— Ļoti interesanti! Ar Vitovski var parunāt. Viņam jau ir labāk .. . Bet vai esat padomājuši, ka gadījumā,, ja Vitovskis piekritīs, gala rezultātā neiznāks tikai jūsu konstrukcija vien? Es ceru, jūs mani saprotat? Ja jūs pasūtītu jaunus ratus, tad visa mašina būtu jūsu, Bajanova un Pctrova iecerēta uri konstruēta. Bet, ja izlietosiet Vitovska ratus, kā konstrukcijas mašina tad tā būs? Vai par to esat domājuši?
— Esam! — abi inženieri atbildēja vienā balsī.
— Nu, un ko izlēmāt?
— Redziet, kā tas ir … — samulsis iesāka Bajanovs. — Inženieris Vitovskis daudz strādājis pie ceļu mašīnas .. . Vajadzētu viņu iesaistīt. .. Un arī laiks ietaupītos . . . Bet, kurš skaitīsies mašīnas konstruktors, tas nav svarīgi . . .
— Tātad jūs… — Koņeva mirkli nogaidīja, — jūs gatavojaties tieši tādā veidā paātrināt mašinas nobeigšanu?
— Slava nav pats galvenais … — Petrovs atbildēja.
— Lai tikai ātrāk uzbūvējam ekspluatējamu mašinu … — Bajanovs piebilda.
— Jums vajadzēs ar Vitovski parunāt, — saviļņota teica Koņeva. — Es domāju . .. Redziet, kā jau zināt, viņš vēl arvien guļ slims. Pēdējo reizi es pie viņa biju vakar . . . Viņš taču arī nav zaudējis cerības nobeigt savu mašinu. Es nu nezinu, vai piekritīs… — Koņeva piecēlās un sniedza pāri galdam roku…
uz redzēšanos, biedri, — viņa nomierinājusies teica. Slava un popularitāte mūsu zeme nekad nepaiet garām tiem, kas to- pelnījuši.
Vitovska veselības stāvoklis jo dienas, jo vairāk uzlabojas. Viņa bālā un novārgusī seja pamazām atguva agrāko īpatnējo svaigumu. Pilnīga vienaldzība pret visu apkārtni, ko bija radījis smagais nervu satricinājums, pamazām sāka pariet. Atkal atdzima agrākais Vitovskis, kustīgs, labsirdīgs un vienmēr smaidīgs.
Tomēr apzīmējums «agrākais Vitovskis» būtu bijis nepareizs… Pēdējā laikā viņa bija noticis krass garīgs lūzums.
Jau sen ar ārsta atjauju viņu bija sākuši apmeklēt ne tikai tuvi paziņas, bet arī gluži sveši cilvēki. Viņa laboratorijas darbinieki apspriedās ar viņu par darbu, nesa tam rādīt jaunos rasējumus un pat atsevišķas sīkas mašinas detaļas, kas izgatavotas viņa prombūtnes laikā.
Vitovskis dzīvi interesējās par darbu gaitu. Viņš bija pieprasījis sev mazu rasējamo dēli un, no gultas neceldamies, mēģināja izdarīt dažādus schemu uzmetumus.
Drīz viņam radās jauns, ļoti interesants priekšlikums — oriģinālā sniega tīrīšanas ierīce, kas ļautu nākamajai mašinai darbu veikt arī ziemā.
Tas nebija vienkāršs sniega tīrītājs, kas notīra sniegu mašinas ceļā. Tas strādāja mazliet citādi. Speciālām spēcīgam sildītājam vajadzēja kausēt sniegu, vienlaikus sasildot augsnes kārtu.
Vārdu sakot, Vitovskis bija darījis visu, lai viņa mašinas galīgo pārbaudi nevajadzētu atlikt uz pavasari.
Darba biedri centās ne ar ko neatgādināt Vitovskim, ka tagad vienā laikā ar viņa mašinu Bajanovs un Petrovs būvē- citu, neteica viņam arī, ka jaunās mašinas izstrādāšana sekmējas.
Tomēr Vitovskis pats prasīja, lai viņam pastāsta par pēdējiem jaunākiem notikumiem institūtā un it īpaši par jauno « inženieru darbu.
— Tā . .. ta . . . Vareni! — viņš parasti mēdza teikt, noklausījies kārtējo ziņojumu par jauno konstrukciju, kas veidojās, vienlaikus ar viņa paša mašinu.
Darbinieki tad pieklājīgi novērsās: viņiem likās, ka Vitovskis to nesaka no sirds.
— Vai jūs domājat, ka man nav patiesa prieka par viņu panākumiem? — reiz viņš pārmetot vaicāja. —Jūs maldāties.
.Jā, maldāties… Es zinu, ka viņiem izdosies uzbūvēt mašinu, kas strādās labi. Tā būs gluži laba mašina… Un izgudrotāji to pilnīgi pelna, viņi ir īsti entuziasti. Bet par mūsu mašinu jāsaka, ka tā arī nebūs slikta. Turpmāk dzīve rādīs, uz kāda zemes pamata vislabāk strādās viņu mašina un uz kāda — mūsējā.
Pie tam vārdu «mūsējā» Vitovskis kaut kā īpaši uzsvēra. Darbinieki atcerējās, ka šo vārdu viņš agrāk bija lietojis ļoti reti. Parasti viņš teica: «mana» mašina.
Reiz darba biedri pastāstīja, ka inženieri Bajanovs un Petrovs lūdz atļauju viņu apmeklēt.
Vitovskis lika pateikt, ka viņš priecāsies, tos redzot, un lūdza, lai tie atnāk pirmajā izdevīgajā brīdī.
To pašu vakaru abi inženieri sēdēja pie slimnieka gultas.
— Mēs atnācām tādā lielā… — Pctrovs nedroši iesāka, kad bija beigušās vispārējās sarunas un atmiņas. — Mcs jūs ļoti cienījam, Vladimir Aleksandrovič …
— Tā, tā! — moži ieinteresējās Vitovskis. — Esmu jums ļoti pateicīgs …
— Mēs atnācām pie jums ar milzīgu lūgumu, — Pctrovs turpināja. — Lai lietu vispār paveicinātu, gribam jums piedāvāt. . . savienot jūsu ratus, kuri, kā visiem zināms, darbojas bez kļūmēm, ar tikko pabeigto dzirksteļu iekārtu. Tādā gadījumā jau pēc desmit dienām varēs izbraukt uz lauka … Ko jūs par to sakāt?
Vitovska sejā sastinga nenoteikts smaids.
— Nu, protams, ja vien tas jums ir pilnīgi pa prātam, — Bajanovs piebilda. —Ja jums ir vismazākā nevēlēšanās… jūs saprotat… Labāk nevajag, protams!
Vitovskis arvien vēl klusēja. Tad viņš lēni un uzmanīgi sāka aplūkot rasējuma uzmetumus, kas bija ar spraudītēm piesprausti pie sienas blakus gultai. Tās bija skices sniega novākšanas "ierīcei.
— Nu, redziet..'. — viņš klusi teica, paceldams roku pie sienas. — Tas dos iespēju mūsu mašinai strādāt ziemas apstākļos. Bet… — Vitovskis nolaida roku, un tā nevarīgi noslīdēja lejā, — vēl vajadzēs laika… mazliet laika. Samērā nedaudz, protams .. .
— Tad par mūsu priekšlikumu nav ko domāt! — ar uzsvērtu jautrību teica Petrovs. — Skaidrs, ka jānobeidz jūsu mašina. Uzskatiet, ka saruna nav notikusi, Vladimir Aleksandrovič!
— Nē, biedri! — Vitovskis teica, galvu mazliet paceldams. — Vai zināt, ko es jums sacīšu? … Es piekrītu jūsu priekšlikumam. Jā, piekrītu! Lai mašina būtu kopēja, mūsu, ja tas kaut vai par vienu dienu paātrina tās nobeigšanu. Jāpasteidzas…
pareizi, Vladimir Aleksandrovič! — atviegloti nopūlies, trim Petrovs. — Mašinai vispirms jābūt mūsu, padomju ražojumam un jāsāk darboties jo ātrāk!
Vakara atlikušo daļu inženieri pavadīja, tērzēdami par gaidāmo parbaudi un dažādiem teehniskiem sīkumiem.
Vai jūs pazīstat, Vladimir Aleksandrovič, matematiķi Oļšanski? — Bajanovs starp citu iejautājās. — Tāds kalsnējs, ar brillēm . . .
- Olšanski? Zinu, labi zinu, — Vitovskis atbildēja. — Ļoti spējīgs un jauks cilvēks. Un kas tad ir?
Vai saprotat,— Bajanovs turpināja,— viņš ne tikai ir spējīgs, bet tieši ģeniāls matematiķis. Iedomājieties tikai! No rīta atnāk pie mums darbā. Vēl pat nebija, kā nākas, iedziļinājies darba būtībā, bet pret vakaru — lūdzu, atrodam viņa galdā ma- tematisku pamatojumu! Taisni pārsteidzoši! Tieši septiņas lappuses. Nu, un tūdaļ pēc tam mums darbs sāka veikties. Devis apbrīnojamu matematisku pamatojumu!
— Septiņas lappuses, jūs sakāt? — Vitovskis noteica, tā noslēpumaini smaidīdams. —Pagaidiet, pagaidiet… Un vai viņš .. . nenoliedz, ka to uzrakstījis?