Abi draugi brīnīdamies skatījās uz inženieri, kas nezin kāpēc bija satraukts.
— Protams, ka nenoliedz! — Bajanovs atbildēja. — Kas gan cits bez viņa varēja to uzrakstīt! Mēs iesniedzām ziņojumu direktoram. Oļšanskis institūta pavēlē saņēma pateicību. Tagad viņš mums kļuvis slavenākais matematiķis. Un ne tikai pie mums — slava par šo apbrīnojamo gadījumu izplatījusies tālāk.
— Slava … — Vitovskis klusi teica. — Slava … — viņš atkārtoja, tukšu skatienu raudzīdamies kaut kur sānis.
Kādu brīdi Vitovskis nekustējās, viņš par kaut ko cītīgi domāja. Bet tad pēkšņi izplūda jautros, aizrautīgos smieklos:
— Vai biedri!… Vai, nevaru!… Jūs sakāt, slava? Tad ta slava! Ha, ha, ha! Vai, es nevaru . ..
— Nu redzi, — Petrovs teica savam draugam, kad viņi, iznākuši 110 Vitovska dzīvokļa, kāpa lejā. —Viņam nedrīkst minēt vārdu «slava». Viņš vēl nav gluži atžirdzis. Vai pamanīji, kā
viņš smējās? Redzams, ka tomēr slimīgi pārdzīvo …
*
Tās pašas dienas vakarā abi draugi ieraudzīja matematiķi Oļšanski.
Strauji atrāvis vaļā durvis, matematiķis ienāca laboratorijā. Viņa seja izskatījās barga.
— Ta ir nekrietnība, biedri! Velns viņu sazina, kas tas ir! Jūs mani esat apkaunojuši! — viņš bargi teica.
— Kas jums noticis? — Bajanovs kļuva uzmanīgs. — Kas jūs apkaunojis?
— Jūs esat apkaunojuši! Jūs! — Oļšanskis turpināja. — Vai saprotat, kas noticis? Jūs izmantojāt aprēķinus, kas nepieder man. Kāpēc tad, velns parāvis, jūs ziņojāt, ka es tos esmu izdarījis? Kas tie par jokiem?
Te tikai Bajanovs atcerējās, ka pirms dažām stundām aizsūtījis Oļšanskim aprēķinus, lūgdams izmainīt dažas formulas.
— Vai šos aprēķinus jūs izlietojāt? Šos? — Oļšanskis turpināja uztraukties, izņemdams no vākiem pazīstamās lapas.
— Jā, šos, — Bajanovs izbrīnījies atbildēja.
— Bet tas taču nav mans darbs! Saprotiet: nav mans!
— Kā darbs tad tas ir? — Petrovs bija neizpratnē.
— Jūs gribat zināt? Lūdzu… Man šis jautājums nerada nekādas šaubas. Ludzu, paskatieties .. . paskatieties šo atrisinājumu .. . Vai tad jūs neredzat, ka te ir raksturīgs paņēmiens? LJn šeit, paskatieties … — Oļšanskis drudžaini šķirstīja lapas. — Šeit tas pats … Kam ir tāds paņēmiens? Nu, protams, jums to grūti noteikt, bet man tas zināms pilnīgi neapšaubāmi: šo aprēķinu izdarījis inženieris Vitovskis . . . neviens cits, izņemot viņu, tā nestrādā .. . Vai tagad skaidrs?
— Ne gluži… — Petrovs atbildēja. — Vismaz nav skaidrs, kā un kāpēc šie aprēķini atradās mūsu galdā.
— Tas nu uz mani neattiecas, — bēdīgi smaidīdams, atbildēja Oļšanskis. —Mani vairāk interesē, kā reabilitēties. Jūs taču saprotat manu stPvokli! … Pateicība pavēlē… Visi uz mani ar pirkstiem rāda: lūk, slavenais matematiķis… Kas par slavu izplatījusies! Bet man ar visu to nav nekāda sakara. Man nav ne mazāko nopelnu pie jūsu sekmēm mēģinājumos. Labi, ka es atteicos no prēmijas. Kāds kauns!… Iedomājieties tikai!… Tūlīt dodos pie inženiera Vitovska … Es pierādīšu, ka šie aprēķini ir viņa.
*
Institūta partijas organizācijās sekretāres Koņevas priekšā sēž galvenās pārvaldes priekšnieks, inženieris pusmūža gados, tikko ieradies no centra. Viņš ir līksms un satraukts.
— Nokavējos! Saprotiet, Lidija Michailovna, nokavējos tikai par dažām stundām! Nu vai nav žēl? — viņš runā, žestikulēdams ar rokām.
Nekas, biedri, vēl redzēsiet. Šodien bija pirmais mēģinājums, bet, protams, ne pēdējais, — Koņeva mierina savu viesi.
Tā jau ir, ka pirmais! Pirmo nokavēju! — inženieris joprojām uztraucas. — Nu, pastāstiet ar saviem vārdiem, Lidija Michailovna! Mani vienkārši interesē salīdzināt to, ko stāstīja direktors, bet tagad stāstīsiet jūs.
— Lūdzu! — Koņeva ir ar mieru. —Jāsaka, ka bija tiešām aizraujošs skats. Mēs visi sapulcējāmies tieši pulksten divpadsmitos dienā. Te nu sākās strīdi, kas vadīs mašinu. Bajanovs kategoriski uzstāja, lai vada Vitovskis kā jau vecākais. Vitovskis atteicās, nekādā ziņā! Stīvējās un mēģināja pierunāt viens otru ļoti ilgi. Viņiem radies apbrīnojami saskaņots kolcktivs! Beidzot Petrovs atmeta ar roku un nosēdās pie stūres . .. Ieslēdz motoru . .. Mršina sāk kustēties . .. Un cik brīnišķīgs laiks bija! Tieši kā svētkos. Gaiss mazliet auksts, patīkams, saule spīd! Sniegs uz lauka dzirkstī… Man patīk tāds ziemas laiks. Ap sirdi kļūst tik priecīgi …
— Nu, un mašina?
— Ko nu mašina … iet apmēram traktora ātrumā. Aiz sevis atstāj ļoti labu ceļu. Pēc izskata mazliet atšķiras 110 asfalta. Cita krāsa — dzeltenīga . . . Bet izturīgs! Vesera sitieni tam neko nekait. Mašina attālinās, bet aiz tās pa sniegotā lauka vidu stiepjas lente .,. Vai saprotat, ko mēs visi izjutām? .. . Šādi ceļi tagad sāks klāties pa mūsu zemi pasakainā ātrumā. Mašina aizbrauc pāri—un ceļš gatavs! Šie brīnišķīgie ceļi drīz aizies pat līdz vismazākajam kolchozam. Un cilvēki! … Ja jūs būtu redzējis, kā izgudrotāji priecājās! Kā priecājās visi mūsu institūta darbinieki! Tā taču ir uzvara!
— Cik žēl, ka nokavēju!
— Nekas, pēc divām trim dienām izmēģinājumu atkārtos, — Koņeva mierināja nobēdājušos galvenās pārvaldes priekšnieku.
— Tagad es jums, Lidija Michailovna, vēl ko pavaicāšu, — viņš nerimās. — Sakiet, lūdzu… Nu, Vitovskis, to es pazīstu. Vispār viņš pēc izskata ir diezgan ievērojams cilvēks, var sacīt — savā veidā vienīgais tāds… Bet kādi ir tie divi inženieri — Bajanovs un Petrovs?
— Pēc ārējā izskata un pēc rakstura īpašībām viņi ne ar ko sevišķu neizceļas. Parasti mūsu padomju inženieri izgudrotāji, kādu mums visapkārt ir tūkstošiem. Vārdu sakot — Bajanovs, Vitovskis, Petrovs, Ivanovs … — pasmaidījusi atbildēja Koņeva. — Bet, citiem vārdiem, — brīnišķīgi cilvēki, — viņa piebilda un pasmaidīja vēlreiz.
ZEMES DZIĻUMOS
Pirmā nodaļa
kustīgais skelets
Ģeoloģiskās izlūkošanas technikas institūta vaditajs galvenais inženieris Arams Grigorjevičs Gevorkjans apstājās un sastinga uz vietas.
— Nesaprotu … — viņš klusi teica. — Kas noticis? Skelets . .. Kas tas ir? Jā, skelets . ..
Patiešām, cauri nakts tumsai pretējās ēkas logā varēja redzēt dīvainu ainu . ..
Šis dīvainais notikums bija sācies pavisam parasta kārta. … Darba diena beigusies. Krēsla sabiezē. Galvenais inženieris, domās nogrimis, soļo pa savu kabinetu. Pa brīdim viņš pieiet pie atvērtā loga, ar pilnu krūti ieelpo svaigo gaisu, tad no jauna sāk mērot istabu no viena kakta uz otru. Rokas sabāzis dziļi kabatās, no kā viņa garais, kalsnais augums šķiet mazliet sakumpis, viņš bez trokšņa slīd pa grīdsegu, šūpodams galvu s.oļu taktī.
— Tērauda caurules.. . Bet ja nu diametrs ir lielāks, ko tad? Kāpēc nevarētu lielāku? — dzirdama viņa vienmuļā murmināšana.
Pie tam galvenais inženieris apstājas un jautājoši skatās istabas dziļumā, kur mijkrēslī iezīmējas rakstāmgalda tumšais siluets.
—Pārrēķināsim, — viņš stingri nosaka, atkal uzsākdams soļot pa istabu. — Pārrēķināsim … pārrēķināsim … Caurules … caurules …
Galvenais inženieris apstājas pie rakstāmgalda un sāk nervozi bungot pa to ar pirkstiem.
— Ar lidmašinu! Lai atgādā ar lidmašinu. Un punkts. Beigas!— viņš dobji saka, strauji atraudamies no galda, it kā attālinātos no neredzama oponenta. — Beigas … Nevar būt nekādu iebildumu. Beigas …