— Velna būšana! Ejam turp! — viņš teica.
Gandrīz skriešus viņi noskrēja pa kāpnēm. Bet tuvējās ārdurvis izrādījās aizslēgtas. Vajadzēja atkal kāpt augšā, skriet pa gaiteni un vēlreiz kāpt lejā pa citām kāpnēm.
Tagad viņiem vēl vajadzēja šķērsot plašo institūta pagalmu, lai apietu korpusu, no kura tikko bija iznākuši. Nu jau arī klāt laboratorijas ieeja. Galvenais inženieris spēji parausta durvju rokturi. Bet durvis nepadodas: tās ir aizslēgtas!
Pēc dažām minūtēm, kad notikuma vietā ieradās institūta apsardzes priekšnieks ar slēdzenēm un Gevorkjanam beidzot izdevās iekļūt aizslēgtajā telpā, tā izrādījās tukša.
Otra nodala «TRĪS MUSKETIERI»
Agrā rītā pie galvenā inženiera pieņemamās istabas durvīm apstājās trīs cilvēki.
— Vai tu sāksi, Jermolaj? — viens no tiem vaicāja.
— Nē taču! Ideja pamatos ir tava, — atbildēja otrs parupjā basa balsī. — Kā tu domā, Goga? — viņš pēc brīža piebilda.
— Hm … hm … — Goga noteica, uzmanīgi aplūkodams griestus.
— Nu redzi, Sašiņ! — Jcrmolajs līksmi nodūca. — Goga man piekrīt. Vajadzēs sākt tev.
Tad visi trīs cits aiz cita iegāja pieņemamā istabā un, cenzdamies netrokšņot, sasēdās uz dīvana.
«Pēc auguma nosēdušies,» uz viņiem paskatījies, nodomāja institūta apsardzes priekšnieks, kas gaidīja savu kārtu.
Patiešām, visgarākais no draugiem, Aleksandrs Koreļins, jauneklis ar zilām, sapņainām acīm, sēdēja malā. Vidū sēdēja Jermolajs Bogdichanovs, platiem pleciem un drukns, ar mazliet nebēdīgu un blēdīgu seju. Augumā vismazākais bija Goga Šere- metjevs, ļoti nopietns un koncentrējies jaunietis. Pat šobrīd, aplūkodams vienīgi griestus, viņš darīja to neparasti uzmanīgi un dziļdomīgi.
Visi trīs bija mašinbūves institūta studenti, nesen ieradušies šeit praksē.
— Nu, kā jums patīk pie mums strādāt? — sekretāre studentiem vaicāja.
— Nekas, paldies, — Koreļins atbildēja. — Esam ļoti apmierināti. Vienīgi …
Koreļins saminstījās, jo no kabineta atskanēja galvenā inženiera balss. Gevorkjans acīm redzot ar kādu strīdējās un runāja tik skaļi, tādā tonī, ka praktikantiem šķita, it kā kabineta īpašnieks būtu ar kaut ko nemierā.
Studenti satraukti saskatījās. Bet sekretāre sēdēja gluži mierīgi, nepievērsdama uzmanību izsaucieniem.
— Desmit kilometru? Ko?… Blēņas… — 110 kabineta skanēja institūta vadītāja spalgā balss. — Atgr-r-r-r-iezīsies! … Ko? . .. Atgr-r-r-r-iezīs'ies! …
— Sakiet, lūdzu … — piesardzīgi ievaicājās Koreļins, uzrunādams sekretāri, — sakiet… vai galvenais inženieris šodien nav labā omā!
Sekretāres sejā iegula barga izteiksme, kas reizē pauda neizpratni un vieglu nevērību pret jaunajiem apmeklētājiem.
— Kāpēc nav labā omā? — viņa mierīgi teica. — Gluži otrādi! Vai nedzirdat, cik viņš mundri sarunājas!
— Dzirdu, — Koreļins atzinās. — Tomēr . ..
Bet tobrīd kabineta durvis plaši atvērās un uz sliekšņa iznāca meitene zilā darba virsvalkā. Studentiem par brīnumu meitene laipni smaidīja.
— Lūk, — viņa lepni teica, sniegdama sekretārei nezkādu papīrīti, — Arams Grigorjevičs lūdza nodot jums, lai jūs uzrakstītu pavēli. Te ir pateicība elektroizlūkošanas laboratorijai un personīgi man.
— Hm … — Bogdichanovs klusi nočukstēja, pavērsies pret Korei inu.
Nākošais galvenā inženiera kabinetā, ar zābakiem smagi klaudzinādams, iegāja institūta apsardzes priekšnieks. Masivās, ar melnu vaska drānu apšūtās durvis ar troksni aizcirtās aiz viņa.
Drīz draugi pamanīja, ka sekretāre sāk izrādīt acīm redzamu nemieru. Viņa. sāka vērīgi ieklausīties tikko dzirdamajās skaņās, kas nāca no kabineta. Viņas seja kļuva ļoti nopietna. Beidzot viņa piecēlās no sava galdiņa un klusītiņām, gandrīz uz pirkstgaliem. piegāja pie melnajām durvīm.
Lai kā trīs draugi centās nojaust iemeslu, kas satraucis sekretāri, tomēr nevarēja uzminēt. Kabinetā bija dzirdama klusa un gluži neskaidra saruna.
— Tas ir nejauki … — sekretāre teica, sēzdamās pie sava galda. — Ārsti Aramam Grigorjevičam aizliedz pārlieku uztraukties, bet šonedēļ tas jau trešais gadījums, kad viņš zaudē savaldīšanos … Ias tur noticis?
— Piedodiet… Es jūs nesaprotu … — Koreļins kautri ieteicās. — Kā jūs zināt, ka galvenais inženieris stipri uztraukts?
Sekretāre atkal apveltīja studentus ar skatienu, kurā izpaudās neizpratne. Viņa vēlreiz uzmanīgi ieklausījās sarunā, kas nāca no kabineta, brītiņu pagaidīja un tikai tad atbildēja:
— Jūs nepavisam nepazīstat Aramu Grigorjeviču. Vai tad nav dzirdams, ka viņš klusē? Normālā stāvoklī viņš runā skaļi, kliedz. Bet kas tas? Paklausieties tikai! Cik tālu noveduši cilvēku!
Izjūtot dziļu cieņu pret šādu neparastu sekretāres paskaidrojumu, studenti klusēja. Tikai tagad viņi pievērsa uzmanību tam, ka no kabineta bija dzirdama vienīgi institūta apsardzes priekšnieka balss. Priekšnieks acīm redzot par kaut ko taisnojās. Galvenā inženiera balss nebija dzirdama nemaz.
Pēkšņi kaut kāda dīvaina elšana pārtrauca iestājušos klusumu. Tas bija Bogdichanovs, kas, sēdēdams vidū starp biedriem, sāka grozīties un nez kādēļ steigā ķerstīt savas žaketes sānu kabatu.
— Tad ta nelabais!… Lien ārā… Nu, ko tu darīsi! — varēja dzirdēt viņu apslāpētā balsī murminām.
— Turi viņu, Jermolaj, — Koreļins klusi čukstēja.
— Kas tur noticis? — sekretāre painteresējās.
— Nē jau… nekas… — Koreļins apjucis noteica. — Tas tikai tāpat. .. Bogdichanovam laikam tāds paradums. Nepievērsiet uzmanību, viņam tas tā gadās . ..
Sekretāre ar aizdomām paskatījās uz Bogdicbanovu, kas nu jau sēdēja gluži brīvi, un paraustīja plecus. Viņa atcerējās frāzi «turi viņu», un galvā tai pazibēja baiga doma, ka Bogdichanovam laikam uznāk lēkmes.
— Vai jums bieži tā gadās? — nu jau ar šausmām skatīdamās uz Bogdicbanovu, viņa vaicāja.
— Vakar bija, — skumīgi nodūca Bogdichanovs. — Tagad arī, iebāzu roku kabatā . . . Aizmirstas jau .. . Bet šis kā ķer!
— Kas ķer? — izbijusies jautāja sekretāre, pieceldamās no savas vietas. — Es jūs nesaprotu …
Bet atbilde nesekoja. Kabineta durvis atvērās, un pieņemamajā istabā ienāca institūta apsardzes priekšnieks. Labu brīdi viņš raudzījās uz kādu nenosakāmu punktu, it kā pūlēdamies kaut ko atcerēties, uzmeta studentiem tādu kā aizdomu pilnu skatienu un gausiem soļiem devās uz izejas pusi.
— Iešu meklēt vainīgos, — viņš iedams klusi izmeta.
Ar ozolkoka imitāciju apdarinātajā galvenā inženiera kabinetā studenti iegāja tādā pašā kārtībā kā pieņemamajā istabā — cits aiz cita. Pa priekšu gāja garais un slaidais Aleksandrs Koreļins, augstu pacēlis galvu. Aiz viņa, mazliet līgodamies.
gāja Jermolajs Bogdichanovs. Goga Šeremetjevs kustējās lēni, skatīdamies gndā.
Sēdieties! Kas jums tāds steidzams sakāms? Es klausos,— ātri izrunaja galvenais inženieris, pieceldamies no galda un spiezdams visiem pēc kārtas roku.
Jus nevarat iedomāties, Aram Grigorjevič, kādā neparastā liela mēs atnācām pie jums! — Koreļins teica, sēzdamies krēslā.
Ļoti interesanti. Es klausos, — mierīgi teica galvenais inženieris, atmezdamies pret krēsla muguru.
«Klusi runā — tātad nav labā omā,» pazibēja domās Koreļinam.
— Jus, protams, zināt, kāda milzīga nozīme cilvēka dzīvē ir dabai, — Koreļins, stipri uzbudinādamies, turpināja. — Nē… piedodiet, nevis cilvēka dzīvē, tāpēc ka cilvēks ir daļa no dabas, bet zinātnē un technikā . .. Nu jā, zinātnē un technikā! Es jums varu minēt tūkstošiem piemēru. Ņemiet putnus, kas lido bezgalīgajos gaisos… Ņemiet, beidzot, zivis, kas rotaļājas okeana dzelmē …