— Es taču teicu, ka jūsu praktikanti grib līdzināties Minchhauzenam! — nopriecājās viesis, kas līdz šim klusēdams bija noskatījies šo scēnu. — Un pie tam, — viņš turpināja, — eksistē nevis izdomāts, bet dzīvs piemērs. Jūs droši vien esat dzirdējuši, ka kāds fiziķis dresējis roņus, lai tie izsekotu ienaidnieka zemūdenēm. Viņam tikai nekas nav iznācis.
— Iznākt jau neiznāca, — Tētis piemetināja, — bet, pateicoties šai iedomai, cik man zināms, šis fiziķis uzlabojis ierīces skaņu saklausīšanai zem ūdens — hidrofonus. Viņš kopējis roņa ausu gliemezi, zinādams, ka tas zem ūdens ļoti labi dzird.
— Tie bija roņi, bet ne kurmji, — galvenais inženieris teica. — Pieņemsim, ka mēs piesienam kurmim kādu mērīšanas vai signālierīci. Nu, un kādā dziļumā spēj nolaisties kurmis? Piecus metrus? Desmit metrus, ne vairāk. Kam tas vajadzīgs! Patiesi! Nederīga ideja… Es ieteicu netērēt vairāk laika blēņām. Darīsim labāk ko prātīgāku.
Kabinetā atkal iestājās lietišķs noskaņojums.
— Vari apstiprināt, ka teleurbi uzbūvēsim laikā. Tā arī saki! — galvenais inženieris dedzīgi runāja. — Bet caurules es tomēr prasu sūtīt ar lidmašinu, tūdaļ… Saprotams? Mobilizēsim visu! Apturēsim pagaidām visus eksperimentālos darbus, bet izgatavosim laikā… Tikai cilvēki. Kāpēc nesūtāt papildinājumu?
Tālāk sarunas ievirzījās par naftu.
Pēc aptuvenas ģeoloģiskas prognozes tajā apvidū, kur atradās institūts, pie vienas no Kaukāzā priekškalnēm bija
iespējamas naftas atradnes. Taču līdz šim laikam nafta vel nebija atrasta. Kaut gan institūta izstrādātās mašinas ar lieliem panakumiem pārbaudīja praksē tuvējās Kaukāzā naftas atradnes, tomēr vadībai un visiem darbiniekiem gribējās pašiem redzēt mii vii pūļu rezultātus. Institūts konstruēja mašinas ne tikai naftas meklēšanai un ekspluatacijai. Mērķi bija daudz plašāki. Te projektēja mašinas arī rūdu atradņu sameklēšanai un ogļu un katija sālu uziešanai. Novietot zinātniski pētniecisku institulu lada vietā, kur reizē atrastos visdažādākās atradnes, bija neiedomājami un arī nevajadzīgi. Tomēr šajā gadījumā, ja atrastu naftu, savu mašinu pirmo praktisko pārbaudi institūta darbinieki varētu veikt paši.
— Teleurbis mums palīdzēs nokļūt līdz naftai, — Tētis teica. — Tā būs pirmā praktiskā pārbaude. Ja tikai…
Tētis nepaguva pabeigt teikumu, kad kabinetā ātri iesoļoja institūta apsardzes priekšnieks. Viņš piegāja pie galvenā inženiera un kaut ko pačukstēja tam ausī.
Galvenais inženieris sadrūma kā nakts.
— Tas ir nekrietni… — viņš lēni noteica, skatīdamies kaut kur sāņus.
Treša nodaļa KURMIS
Kaut gan bija svētdiena, trīs draugi pamodās agrāk nekā parasti.
— Pietiek gulšņāt! Mostieties! — Bogdichanovs ieaurojās, strauji izlēkdams no gultas.
Viņš pielēca pie gultas, kurā gulēja Koreļins, un sāka viņu purināt. Tāds pats liktenis uzbruka arī Gogam Šeremetjevam, kas vieglītēm krāca.
Istabā, ko labi apgaismoja gaiša pavasara saule, atskanēja no salda miega iztraucētu cilvēku ņurdēšana un nopūtas. Tad, vaļā veroties, nočīkstēja logs, un pa to ieplūda daudzbalsīgs ielas troksnis.
— Tu tomēr esi briesmīgs tūļa, Saša, — noteica Bogdichanovs, vilkdams kājās bikses. — Zivis dzelmē .. . Putni gaisos … Leonardo da Vinči … — viņš turpināja, atdarinot Koreļina dziedošo balsi. — Vajadzēja runāt vienkārši! Tā un tā, zemes dziļumu pētīšanai mēs piedāvājam .. .
— Tu jau arī esi labs, — Koreļins atcirta, miegaini staipīdamies. — Galveno inženieri esi apvainojis. Kurmi esi palaidis. Kā tu domā, Goga, kurš no mums vairāk vainīgs?
— hm … hm … — Goga atbildēja, pa paradumam vērīgi skatīdamies griestos. — Abi …
— Vai tiešām… — Koreļins turpināja, izdarīdams ģimnas- tisku kustību, — vai tiešām man nevajadzēja sākt ar dabas un technikas izskaidrošanu kā kaut ko harmoniski veselu, vai nevajadzēja galvenajam inženierim likt nojaust mūsu priekšlikuma augsto likumsakarību … Tas bija mans nodoms, — viņš nobeidza, pietupdamies un izelpodams.
— Es gan būtu sācis citādi, — Bogdichanovs nerimās. — Es būtu teicis: «Te jums, biedri galvenais inženieri, kurmis. Neizskatīgs dzīvnieks. Un tomēr pievērsiet uzmanību viņa muļķīgajai tieksmei dzīvot zem zemes. Kas no tā izriet? …»
— Tev pašam ir «muļķīga tieksme»… Kas tad tā runā! — Koreļins atcirta, «izliekot uz priekšu» labo kāju. — Tev trūkst ne tikai mākslinieciskas iztēles, bet tu neproti arī pareizi izteikt savas domas . ..
Vārdu «mākslinieciskas» Koreļins izrunāja ar īpašu uzsvaru.
Pēc pirmā acu uzmetiena bija grūti izskaidrot, kas šos trīs studentus saistīja. Raksturi viņiem bija ļoti dažādi. Aleksandrs Koreļins, jūsmīgi, romantiski noskaņots jauneklis, mīlēja dabu un dievināja dzeju. Tiesa, tas gan netraucēja viņu pieķerties arī zinātnei un technikai. Bet techniku viņš arī mīlēja kaut kā pa savai gaumei, arī romantiski. Viņš varēja priecāties par mašinu vai sarežģītu konstrukciju, priecāties par matematisku atrisinājumu kā par cilvēka domas daiļu izpaudumu. Jā — pat pēc izskata nejaukā mašina viņš saredzēja mākslu.
Bogdichanovs bija kaislīgs technikas pielūdzējs bez jebkāda priekšstata, ka tā būtu māksla. Viņam patika tikai tāda mašina, kas labi strādāja. Matematisks atrisinājums viņam patika tikai tādā gadījumā, ja tas palīdzēja uzlabot kādus mechanismus. Viņa mīļākā nodarbošanās bija kaut ko pašam būvēt. Par dzejoļiem un dabu viņš nemaz neinteresējās.
Pilnīgs pretstats abiem bija Goga Šeremetjevs. Vairāk par visu pasaulē viņš mīlēja matematiku. Par Gogu mēdza teikt, ka mašinas un visu techniku viņš uzlūkojot galvenokārt kā kādu ieganstu formulu konstruēšanai. Goga bija ļoti nerunīgs cilvēks. Bet vajadzēja viņu redzēt, kad sarunā tika skarta matematika: viņš pārvērtās un, pārejot uz formulu valodu, kļuva daiļrunīgs.
Grūti pateikt, kā šo triju pēc rakstura tik dažādo jauniešu starpā nodibinājās draudzība, kas bija sākusies jau pirmajā kursā. Skaidrs bija tikai viens: katrs 110 tiem saskatīja otrā kādu īpatnību, kuras tam pašam trūka. Koreļina plašais vēriens, Bogichanova prakticisms un Gogas matemātiskās spējas, kopā apvienotas, bija varens spēks. Drīz tam radās pielietojums.
Viss bija sācies ar to, ka trīs draugi uz lauka blakus insti-
tutam sastapa skolnieku bariņu no vietējās arodskolas. Zeni trokšņaini nesa kaut kādu tuvumā noķertu dzīvnieku.
— Ko jūs tur stiepjat? — Koreļins painteresējās.
— Kurmi, — atbildēja mazais arodskolnieks Petja, kas turēja dzīvnieku rokās.
— Tad ta draņķis! — Bogdichanovs piezīmēja, aplūkodams zvēriņu.
— Pagaidiet! — iesaucās Koreļins. — Biedri! Biedri! Bet tā taču ir ideja! Paskatieties uz šo putnu gaisā,— viņš turpināja, rādīdams uz debesīm. — Ko tas jums atgādina? Ko?
— Vanagu! — stingri teica Bogdichanovs.
— Nē taču, Kola, ne to! Visbrīnišķīgākā ideja! . . . Lieliska ideja! . . . Nu paklausieties tikai!
Koreļins sāka runāt, stipri plātīdamies ar rokām, augstu pacēlis galvu, vēja plandītiem matiem.