No malas raugoties, varēja likties, ka viņš deklamē.
Tad visi trīs metās pakaļ arodskolniekiem.
Zēni kurmi atdeva vilcinādamies. Tikai pārliecinājušies, ka kurmim netaisās novilkt ādu, viņi atdeva to studentiem.
Vakar draugiem uzbruka divkārša neveiksme. Vispirms notika kļūmīgā pirmā izskaidrošanās ar galveno inženieri. Tad pazuda kurmis, kas bija palicis galvenā inženiera kabinetā.
— Jāsadabū cits, — ieteica Koreļins.
— Varbūt iztiksim, Saša? Galvenajam inženierim var tāpat visu izskaidrot, — ne gluži pārliecināti ieminējas Bogdichanovs.
— Nē, nē, ko tu! — Koreļins sašuta. — Vai tā var!
Goga ar galvas mājienu un nenoteiktu nīkšanu atbalstīja Koreiinu.
Tūlīt pēc brokastīm, pirms došanās uz lauku, draugi nolēma aiziet pēc arodskolnieka Petjas, 110 kura rokām viņi bija saņēmuši kurmi. Zēns, interesēdamies par kurmja likteni, vairākas reizes bija iegriezies pie studentiem.
Drīz draugus varēja redzēt kādā no institūta mazā ciemata ieliņām, ko apspīdēja gaiša pavasara saule.
— Mums jāsatiek Petja, — Koreļins teica, kad pēc īsas klauvēšanas atvērās mazā vienstāva namiņa durvis.
— Varbūt ienāksiet? Lūdzu, — sarosījās saimnieks, laizdams viesus pa priekšu.
Tas bija mums jau pazīstamais večuks Panfjoričs, Petjas. vectētiņš.
— Aizbēga no mums tavs kurmis, Petja! — Koreļins teica- ,, ieraudzīdams zēnu, kas pie galda kārtīgi brokastoja. — Vai tu: nenoķertu mums citu?
— Piedodiet, — iejaucās Panfjoričs. — Kam jums kurmji? Es„ piemēram, esmu vecs mednieks, mani tas stipri interesē.
— Nekādi nevaram bez kurmjiem, — basa balsī noteica Bogdichanovs.— Gribam likt tiem kalpot zinātnei.
— Paskat vien! — brīnījās Panfjoričs. — Tātad graizīsiet?
— Kādēļ graizīt! — Bogdichanovs turpināja. — Agrāk, protams, pētījot dzīvnieka organismu, vajadzēja to graizīt. Tagad zinātnes rīcībā ir citi, daudz pilnīgāki līdzekļi.
— Ak tad tā . . . — vārdus stiepdams, noteica Panfjoričs, knibinādams bārdiņu un mezdams neuzticības pilnus skatienus uz studentiem.
Petja, tēju neizdzēris, pietrūkās kājās un izdrāzās no istabas.
— Pasaukšu biedrus!—viņš skrienot izsaucās, nozuzdams aiz durvīm.
— Tā . . . tā .. . — Panfjoričs turpināja, ar žestu uzaicinādams viesus sēsties. — Tagad jau prāto daudz, un, skaties vien, no tā patiešām nāk visiem labums. Dažreiz dara tādas lietas, ka nevar ne saprast, kam tās der. Nu, piemēram, aizvakar . . . Ejam tātad nakti ar galveno inženieri Gevorkjanu pa gaiteni. Liekas, ka būtu viss kārtībā. Bet, tikko uzmetu acis logam, — vai manu dieniņ, caur stiklu rēgojas skelets! . . . Varbūt esat dzirdējuši par šo joku? Es pirmais visu to atklāju … Un saku biedram Gcvorkjanam: «Skatieties, lūdzu! Patlaban,» es saku, «nav darba laiks. Šai laboratorijai šobrīd vajadzētu būt tukšai.» Bet biedrs Gevorkjans spiež man roku un saka: «Paldies tev, Panfjorič, ka;
pamanīji. To noklājās nekādiem skeletiem but. Ne jau tadcļ ta laboratorija .. . Nekrietnība!»
Ja Panfjoričs būtu bijis uzmanīgāks vērotājs, viņš droši vien but ii pamanījis, cik nemierīgi viesi noklausās viņa stāstu.
lai ko vēl teica galvenais inženieris? — uzmanīgi iejau- lajas Koreļins.
Ko nu teica! — Panfjoričs turpināja. — «Nepieļauju domu, ka tas būtu vienkārši huligānisms. Ejam, Panfjorič,» viņš saka, «janoskaidro!» Piegājām tātad pie laboratorijas, kurā tas viss notiek, bet tā jau aizslēgta .. .
Durvis atvērās, un istabā ienāca vairāki arodskolnieki aizelsušies un smaidot. Viņi bija atstiepuši līdzi lāpstas un kaut ko līdzīgu zvejas rīkiem.
— Zēni! — Koreļins viņus uzrunāja. — Mums zinātniskiem eksperimentiem atkal vajadzīgs kurmis. Vai esat ar mieru vēlreiz noķert šo dzīvnieku?
— Esam! — arodskolnieki vienā balsī atbildēja.
— Bet ko ar viņu darīsiet? Vai nepaskaidrosiet? Citādi nav interesanti palīdzēt, — atskanēja sīka balstiņa.
— Tas, zēni, ir noslēpums, — Bogdichanovs cienīgi atbildēja.
— Uzskatiet, aptuveni runājot, ka mēs gribam to pielāgot apakšzemes bagātību izlūkošanai.
— Bet vai vēlāk parādīsiet? — jautāja cita balss.
— Katrā ziņā, zēni! — Koreļins apgalvoja. — Ejam! Dodamies uzbrukumā!
Tukša lauka gabals, kur, pēc zēnu iegalvojuma, vienmēr varot noķert kurmi, atradās netālu no ciemata. Studenti un zēnu bariņš, nogriezušies no asfaltētās šosejas, ātri sasniedza to.
Šajā samērā īsajā ceļā arodskolnieki jau paguva pa īstam iedraudzēties ar saviem ceļa biedriem. Viņiem ļoti iepatikās Koreļins, kas ejot tiem kavēja laiku, stāstīdams par zinātni un deklamēdams. Viņi iemīlēja arī Bogdicbanovu, kas visu laiku dzina jokus. Vienīgi Goga Šeremetjevs ar savu nerunību atbaidīja zēnus. Viņš gan centās uzjautrināt tos tādējādi, ka uzaicināja izrēķināt nelielu algebrisku uzdevumu, bet šie pūliņi nesekmējās. Uzdevums izrādījās pārāk sarežģīts.
Pirmais kurmja alu pamanīja Petja.
— Tiešām, kurmis! — viņš sauca.
Visi apstājās pie nelielas alas smiltīs, pie kuras atradās maza kaudzīte izžuvušas zemes.
— Liekas, nav tālu aizgājis, — kāds no zēniem ieminējās,
— maz zemes izvācis ārpusē.
— Esi gan tu dīvains! — Petja uztraucās. — Tūliņ redzams, ka neko nesaproti. Ārpusē smilšu vienmēr paliek vienāds daudzums, kaut vai viņš būtu aizgājis tūkstoš metru tālu.
Bet kur viņš liek smiltis? — zēns nerimās. — Vai tad ēd?
Petja nodūra galvu un pagriezās pret Koreļinu, it kā meklējot pie tā atbalstu.
— Neķīvēj ieties, zēni! Tūlīt es jums visu izskaidrošu,— Koreļins jautri teica, pietupdamies alas priekša. — Ka jums no dabaszinātnēm zināms . ..
— Nu, kāpēc tu tūlīt sāc ar «dabaszinātnēm»! — Bogdichanovs viņu pārtrauca. —Vienmēr tu tā. Arī pie galvenā inženiera tādēļ kritām kaunā. Runā vienkāršāk! Kurmis izspiež zemi, un cauri! Vai saprotat, puikas? Sākumā grauž to ar zobiem, uzirdina, sasmalcina pulverī un tad ar ķetnām atspiež uz abām pusēm. Tāpat kā kad nūju iebāž miklā zemē. Arī taču būs caurums. Bet virspusē kurmim zemi nav ko mest, ja nu vēl sākumā mazliet, kad uzsāk strādāt.
— Kurmis ap savu alu palielina zemes blīvuma koeficientu, — Goga sacīja arodskolniekiem.
Zēni sāka rakt, šķindinādami lāpstas un jautri čalodami. Tūlīt arī pie citām, blakus ejām nolika sargus gadījumam, ja dzīvnieks parādītos tur.
— Tēvoc! Bet kā tad jūs kurmjus pielāgosiet izlūkošanai? — viens no skolniekiem vaicāja Korcļinam.
— Vēlāk, zēni, uzzināsiet, — tas smaidot atbildēja. —Paklausieties, es jums labāk pastāstīšu par kurmju dzīvi. Varbūt jūs jau paši uzminēsiet.
Koreļins apsēdās uz augsta ciņa un sāka runāt skaļi, lai visi varētu dzirdēt:
— Vai jūs interesē, no kā kurmis pārtiek? Lūdzu, es jums izstāstīšu. Galvenokārt — no lietus tārpiem. Kā viņš apakš zemes redz, kur atrodas tārpi? Viņam tie nemaz nav jāredz. Viņš tos saož. Viņam ir ļoti smalka oža! Iedomājieties tikai: vairākus metrus apakš zemes viņš jūt tārpu smaku! Un tad viņš sāk taisīt savu pazemes eju. Vispār darbs viņam ļoti smags. Cik daudz pūļu jāpatērē, lai kustētos apakš zemes! Varu jums pateikt, ka kurmim diennaktī jāapēd tik daudz tārpu, cik pats sver. . . Lai sadabūtu sev barību, viņam dažkārt jātaisa ejas līdz simt metru tālu no sava pazemes mājokļa.
— Bet es zinu, kā jūs pielāgosiet kurmi izlūkošanai! — Koreļinu pārtrauca viens no zēniem. — Tā, kā suņi karā meklē mīnas pēc smakas. Ja jūs sakāt, ka kurmim ļoti labi attīstīta oža, tad tas tā .būs.