— Kas jauns? — Marija Ivanovna klusi vaicāja, kamēr Ļuda uzmanīgi noņēma radioaustiņas.
— Nu mums klāsies nelāgi.
— Kas noticis?
— Ūdens nebūs nemaz! — izbijies izdvesa Afanasijs Kondratjevičs.
— Vēl ļaunāk, — Ļuda atbildēja, skumji un reizē arī viltīgi smaidīdama.
— Stāstiet, Ļuda, kā pienākas, — Marija Ivanovna noteica.
Afanasija Kondratjeviča seja kļuva vēl nopietnāka. Gausiem
soļiem viņš tuvojās galdam un bargi ar acīm ieurbās radistē.
Afanasijs Kondratjevičs Gorškovs, mechaniķis, kas pārzināja izlūkotāju grupas urbējmašinas, pastāvīgi bija ar kaut. ko nemierā. Vienmēr viņu tirdīja domas par to, ka viss tiek darīts ne tā, kā vajadzētu, un visur viņš saskatīja, kā pats bieži mēdza izteikties, «nekārtību».
Uz nezinātāju Afanasija Kondratjeviča rūkšana atstāja nomācošu iespaidu. Bet ģeoloģiskās izlūkotāju grupas darbinieki, kas ar Gorškovu bija ilgi strādājuši kopā, tā aprada ar viņa mūžīgo neapmierinātību, ka nepievērsa tai vairāk nekādu uzmanību. Gluži otrādi, kad gadījās, ka Afanasijs Kondratjevičs darīšanu dēļ uz kādu laiku atstāja nometni, daudziem šķita, ka bez viņa kļuvis garlaicīgi.
Inženieris Dorochovs un mechaniķis Konstantins Utočkins, kas bija nometne ieradušies tikai kopš divām dienām, ar izbrīnu raudzījās gan uz Gorškovu, gan uz radisti. Viņi arī nepacietīgi gaidīja jaunās, pa radio saņemtās ziņas.
Ja automašina ved profesoru Polozovu, kura ierašanos gaida no dienas dienā, tad tas nozīmē, ka neatliks laika pielāgot papildu aizsargrežģi automobiļa-amfibijas skrūvei, kurš paredzēts ceļošanai pa apakšzemes upes tuneļiem.
Pa to laiku Ļuda izturējās kā piedzīvojis aktieris uz skatuves, kurš liek publikai tvīkt gaidās pēc kāda izšķiroša vārda, no kā būs atkarīga turpmākās darbības attīstība.
— Nu mums klāsies nelāgi, — viņa beidzot atkārtoja. — Tagad tuksnesim ūdeni atradīs viņi, nevis mēs.
Ar šiem vārdiem viņa norādīja uz inženieri Dorochovu un Kostju, kuri stāvēja blakus.
— Vai profesors Polozovs brauc? līksmi iesaucās Kostja.
— Gluži pareizi.
— Muļķošanās … — norūca Gorškovs. — Man likās, ka patiesi kaut kas atgadījies.
Nedomādams viņš satvēra ūdens glāzi, no kuras pirmīt bija atteicies, un vienā malkā to izdzēra tukšu.
Teltī atkal nošalca smiekli.
Afanasijs Kondratjevičs neizpratnē pārlaida skatienu pār klātesošajiem un pēdīgi, aptvēris, kas noticis, atmeta ar roku un izgāja no telts, kaut ko norūkdams sevī.
— Apsveicu jūs, — Marija Ivanovna uzrunāja Dorochovu un Kostju. — Tātad rīt dosieties ceļā.
Bet inženieris, kas bija noraizējies par nodomāto uzlabojumu . automobiļa-amfibijas aizsargrežģim, apsveikumu uzņēma vēsi.
— Jā … Protams … Ja nu vēl skrūvi aizsargātu … — viņš izklaidīgi atbildēja, raudzīdamies uz Kostju.
Klātesošie sāka dzīvi apspriest, kādas izredzes ir gaidāmajai ekspedīcijai pa apakšzemes upes gultni.
Jangijeras upe, kas agrāk bagātīgi veldzēja šo zemi, kura tagad pārvērtusies tuksnesī, izbeidzās pavisam tikai divsimt kilometru attālumā no izlūkotāju grupas novietnes. Sākumā upe iegāja klinšu aizā, pēc tam nozuda šaurā apakšzemes tunelī. Vairākiem drosminiekiem ar laivām bija izdevies pa šo tuneli nobraukt tikai dažus kilometrus; tālāk virzīšanās uz priekšu izrādījās bīstama ātrās straumes un akmens grēclu dēļ, kas draudēja laivu apgāzt. Tomēr izpētīt apakšzemes upes gultni patlaban bija ļoti nepieciešams. Tas lielā mērā palīdzētu atrast
10 vielu, kur urbšanas ceļā varētu iegūt ūdeni, kas lielā daudzumā nepieciešams rūdu skalošanai un flotacijai.
lekarsuši pārrunās, cilvēki nepamanīja, ka teltī atkal ienācis Gorškovs.
— Redz, ko tas nozīmē… — viņš dobji noteica, ar zīmēm cenzdamies pievērst sev uzmanību. — Nu, paskatieties! . ..
— Ar ko vēl jūs neesat apmierināts, Afanasij Kondratje- vič? — jautri iejautājās Ļuda.
— Nu, te .. . rokā …
— Kas ir rokā?
— Smiltis.
— Jums nepatīk, ka tuksnesī ir smiltis? — Ļuda nerimās.
— Jūs pati man nepatīkat! — Afanasijs Kondratjevičs aiz- svilās. — Bet smiltis … nu, paskatieties . . .
To sacīdams, viņš parādīja atvērto sauju izlūkotāju grupas priekšniecei.
— Kur jūs atradāt? — Marija Ivanovna nemierīgi ievaicājās, aptaustīdama salipušo pikucīti.
— Blakus trešajam urbumam… Gāju apraudzīt, vai caurules noņemtas, bet jutu, ka kājas iestieg tā savādāk .. .
— Dīvaini … — klusumam valdot, noteica Marija Ivanovna
— Tā jau ir, ka dīvaini! Urbām, urbām tajā vietā pilnā dziļumā— un nekāda ūdens nav, un te — paskat, kas notiek…
— Un vai lielā platībā?
— Jā, ap desmit metru rādiusā no urbuma vietas visas smiltis ir tādas.
— Paskatieties, kāds pašlaik gaisa mitrums, — pievērsdamas kādam no darbiniekiem, Marija Ivanovna īsi noteica.
— Ļoti neliels, — pēc mirkļa tas atbildēja, noliecies pār hidrometru — aparatu, kas rāda gaisa mitrumu.
— Neko nesaprotu! — Marija Ivanovna turpināja. — No gaisa tik daudz mitruma nevarēja rasties. Ko 'tad tas nozīmē?… No kurienes?
Ap Afanasiju Kondratjeviču sanāca darbinieki un brīnīdamies aptaustīja smiltis, kas negaidīti, nezināmu iemeslu deļ šajā gluži sausajā tuksnesī bija kļuvušas miklas.
3. PROFESORS NEIEREDZ SUŅUS
Agrs rīts, kad maigie saules stari tikai sāk zeltīt viļņaino smilšu lauku, ir skaists pat tuksnesī. Paies ne visai ilgs laiks, un saules gaisma pārvērtīsies nemierīgā un nežēlīgā, neciešami svelmejošā plūsmā.
Varbūt tāpēc Kostja tik agri iznāca no telts un devās pie savas mašīnas. Šodien tai būs jāatstāj nometne un, veicot krietnu ceļa gabalu pa tuksnesi, jādodas ceļojumā pa apakšzemes upes gultni.
Kostjam līdzās soļoja Džulbarss. Suns bieži paskrējās uz priekšu un skumīgi paraudzījās savam saimniekam acīs.
Varētu domāt, ka suns saprata cilvēku valodu un jau zināja vakardienas kategorisko lēmumu: neņemt viņu ekspcdicijā līdzi.
Iespējams, ka tieši tādēļ Kostjam bija skumjš noskaņojums. Tomēr sliktās omas cēlonis varēja būt arī kas cits. Lieta tā, ka viņam nebija paticis profesors Polozovs, kas vakar ieradās nometnē.
Nevainojami ģērbtais, staltais, brašais un, kā Kostjam likās, lepnais sirmgalvis izskatījās pēc kabineta zinātnieka.
Šis iespaids pastiprinājās pēc neliela skandala Džulbarsa dēļ.
Izkāpis no automašinas, profesors kā daudz staigājis ģeologs stingrā solī devās sagaidītājiem pretī, balstīdamies uz skaista spieķa ar sudraba uzgali. Tieši tas nepatika Džulbarsam, kas profesoram bija patrāpījies pa kājām. Suns draudoši ieņurdējās. Polozovs atvēzējās ar spieķi. Norisinājās parastā scēna: saimnieka kliedzieni, suņa riešana, pārbaidīta cilvēka saucieni.
— Nejēdzība! — iejaucās Afanasijs Kondratjevičs.
— Jā… jā… Tieši nejēdzība! Vai tad jūs, jaunais cilvēk, nevarējāt turēt savu suni saitē! — uzbudinājās Polozovs. — Es vispār suņus neciešu un te nu — lūdzu …
Tādēļ, lūk, Kostjas kautrais mājiens, ka suns būtu jāņem līdzi ceļojumā, izraisīja niknu un noteiktu profesora pretsparu. Kostja griezās pie mechaniķa Gorškova, pirmā cilvēka, ar kuru sastapās pēc apspriedes beigām, un lūdza uzraudzīt suni viņa prombūtnes laikā; atbilde pavisam negaidot bija pozitiva.
— Nav nekādas jēgas noņemties ar suni, — Afanasijs Kondratjevičs drūmi teica. — Nu, labi jau… Tikai nav ko dzert. Mēli jau droši vien ir izkāris?