Blakus viņiem uz krēsliem apsēdās Gevorkjans un Tētis.
Pēkšņi galvenā inženiera seja krasi pārvērtās.
— Skaties… — viņš čukstēja Tētim.— Ko tas nozīmē? Nē, tas ir ļoti pazīstams .. .
— Te redzams kāda aizvēsturiska dzīvnieka skelets, kas atrodas teleurbja redzes laukā, — sausi piemetināja viens no ģeologiem.
— Vai saprati, kas tas ir? — galvenais inženieris turpināja, piesēzdamies tuvāk Tētim. — Atceries, es naktī redzēju sestajā laboratorijā .. . Tas taču tā arī palika nenoskaidrots!
Piektā nodaļa GATAVĪBA VAROŅDARBAM
Komisijas sēde šoreiz notika sestajā laboratorijā — defektoskopijas Iaboratorijā.
Ap lielu rentgenoskopisku aparatu puslokā ,bija sasēdušies komisijas locekļi un institūta darbinieki.
Parasti šo aparatu institūtā lietoja, lai skatītos cauri metala detaļām vai atlējumiem. Tādā kārtā metala masā varēja uziet dobumus vai nesaskatāmas plaisas. Šoreiz spēcīgajai rentgena ierīcei bija jāveic cits uzdevums.
Garā koka kastē, kas bija piepildīta ar smiltīm, kustējās kurmis. Viņš raka savu parasto eju, cenzdamies nokļūt pie zemē paslēptā gaļas gabaliņa. Un nu sapulcējušies uz fluorescējoša ekrana ierauga stipri palielinātu kurmja skeletu. Dzīvnieka ķermeņa neskaidrajā siluetā kustēdamies skaidri iezīmējas kauli un žokļi.
— Pazīstams skats! — Gevorkjans smaidīdams saka Tētim. — Veikli gan jūs visu to noslēpāt no manis!
— Te jau nebija nekā, ko slēpt, — Tētis atbildēja, ērtāk ierīkodamies atzveltnes krēslā. — Praktikanti šo eksperimentu izdarīja naktī ar laboratorijas priekšnieka atļauju. Viņi aizgāja no laboratorijas tieši pirms tavas atnākšanas. Pēc tam, kā tu zini, priekšnieks otrā dienā aizbrauca komandējumā. Bez viņa neviens cits to nezināja. Vēlāk es viņu palūdzu, lai netraucē tevi ar tādiem niekiem. Un tu jau pats arī aizmirsi šo atgadījumu.
— Pamatīgi izdomājuši! — galvenais inženieris turpināja, uzrunādams vienu no komisijas locekļiem. — Nu paskatieties tikai! Kauli taču ir gluži kā mašinas sviras! Tūlīt redzams, kas jāievēro konstruējot. Jā, dzīvā organismā reti kaut kas ir lieks . . .
Nākošās «pazemes laivas» konstruēšana izraisīja karstas debates. Izvirzījās divi galvenie lēmumi. Pirmais bija tāds, ka laiva jābūvē līdzīga jau gatavajam modelim, ko vada pa stiep- lem telemcclianiski. Ierosināja apgādāt to ar radiolokācijas iekārtu, kas sekmīgi pielietota televizijas urbī. Tādējādi no virs zemes laivu varēs ne tikai vadīt, bet arī redzēt visu, kas noliek apakš zemes.
Saskaņā ar otro priekšlikumu vadzēja būvēt laivu, ko vadītu cilvēki, atrazdamies tās iekšienē. Protams, laivā būtu nepieciešama arī radioiokacijas iekārta, lai cilvēki varētu redzēt savu ceļu un veikt ģeoloģiskus pētījumus.
Pēdējā priekšlikuma atbalstītāji atsaucās uz to, ka uzbūvēt lielā dziļumā strādājošu telemechanisku ierīci ir ļoti sarežģīts darbs un prasa daudz laika. Daudz vienkāršāk un ātrāk ir uzbūvēt laivu, ko vadītu cilvēki.
Pirmā priekšlikuma atbalstītāji piekrita, ka telemcchaniskas- laivas būve tiešām prasīs daudz laika, bet norādīja uz lielajām briesmām, kādām būs pakļauti cilvēki laivas iekšienē. Un patiesi, kā izglābt cilvēkus, ja gadījumā laiva pazemē sabojājas?
— Kas uzņemsies atbildību par pirmo ceļotāju dzīvībām? — uztraucās galvenais inženieris, kas vadīja sēdi.
Tomēr arī viņš pats bija noraizējies par laiku,~ kas paietu, kamēr izgatavo pa radio vadāmu laivu. Zeme ļoti slikti vada radioviļņus. Vai vadības iekārtas signāli būs pietiekami skaidri? Un cik daudz mēģinājumu būs jāizdara, kamēr iegūs drošus rezultātus? Par vadu, kas stiepsies no laivas, tapat kā tas bija mazajam modelim, viss bija skaidrs. Ja lietos resnu un izturīgu vadu, tad laivā nepietiks vietas, kur novietot spoli. Lai kabelis zemē neiesprūstu, tam taču katrā ziņā jāizritinās no laivas. Bet laivai jāceļo desmitiem kilometru tālu! Un pie tam — kas tad tā būs par laivu! Tā taču nevarēs brīvi pārvietoties pazemes dzīlēs . . .
Balsojot komisijas locekļu balsis dalījās uz pusēm. Pat ilgstošas debates neko neizmainīja.
— Neizdevīgā stāvoklī jūs esat mani nostādījuši, biedri, — skumīgi noteica Gevorkjans, — manā pusē izšķirošais pārsvars . . . Iznāk, ka man vienam jāizlemj šis jautājums. Tas nav biedriski, — viņš nobeidza, sēzdamies krēslā.
…. Atkal galvenajam inženierim sākās bezmiega naktis.
— Cilvēki . . . Automāti . . . Cik cilvēku … — viņš klusi bubina, tumsā staigādams pa savu kabinetu.
Galvenais inženieris atstāj kabinetu, kā vienmēr aizmirsdams aizvērt aiz sevis durvis. Pēc dažiem mirkļiem viņš jau ir Tēta istabā.
— Aizver durvis, — Tētis viņu sagaida ar parastajiem vārdiem.
— Es vairs nespēju, — galvenais inženieris saka, sēzdamies atzveltnes krēslā. — Spriedīsim kopīgi. Reiz par visām reizēm. Cilvēki vai automati? Nu? Atbildi!
— Domā, Aram. Apsver visu, — Tētis viņam atbild. — Atceries tikai: ar cilvēkiem riskēt nedrīkst. . . Tādēļ jau tev arī ir rgaiša galva, lai izlemtu, vai var uzbūvēt pilnīgi droši darbojošos mašinu. Bet varbūt labāk telemechanisku? Laiku zaudēt arī nav ieteicams. Tāda mašina mūsu zemei vajadzīga jo drīzāk . ..
— Bet zemūdenes taču ir! — Gevorkjans aizrautīgi saka, žestikulēdams ar rokām. — Ir! Ar tām taču brauc cilvēki. Nu, kas tad šeit par kavēkli? Mūsu dienās, kad technikā tik augsti attīstīta, pazemes mechanisma bojāšanās iespēja ir simtkārt mazāka nekā pirmajām zemūdenēm. Vai saproti?
Galvenais inženieris atkal nosēžas krēslā un sāk ar pirkstiem bungot pa galdu.
— Diezgan! — viņš pēkšņi saka, sizdams dūri uz galda. — Diezgan! — viņš pieceldamies atkārto. — Būvējam laivu, ko vadīs paši cilvēki … Es pats to vadīšu pirmajā pazemes ceļojumā!— viņš piemetina. — Pats! Pārbaudīšu to visu! Un pārbaudīšu tik ilgi, līdz kļūs skaidrs, ka tā darbojas absolūti bez kļūmēm un tās pasažieri var justies pilnīgi droši …
Tētis piegāja pie sava drauga un cieši paspieda tā roku.
Pēc dažiem mēnešiem, kopš bija sākušies darbi, mechaniskajā •cechā stāvēja skaista un īpatnēja metala konstrukcija.
Tā stipri atšķīrās no pirmā mechaniskā kurmja modeļa un vairāk izskatījās pēc mazas zemūdenes. Tomēr pēc uzbūves principa mašina joprojām palika liels mechanisks kurmis.
Tāpat kā pirmajam modelim, olveidīgā tērauda korpusa priekšgalā bija novietoti «zobi» — asa griežņu rinda. Korpusu apvija tērauda spirāle, kuras uzdevums bija aizspiest un noblīvēt gar sāniem uzirdinātos iežus. Pakaļējā galā atradās «peld- spuras», kas apakš zemes virzīja un vadīja laivu.
Tā jau bija īsta pazemes laiva. Pa korpusā ierīkotajām at- skrūvējamām lūkām laivā sakāps cilvēki. Ceļojuma laikā viņi atradīsies ērtā kabinē. Viņu rīcībā būs vesela virkne apbrīnojamu aparatu. Starp tiem arī pazemes radiolokators, kas ceļotājiem. ļaus saskatīt priekšā esošo zemes masivu.
Tiesa, ne jau viscaur zeme ļaus šai mašinai netraucēti vagot savas dzīles. Cietajos akmens masivos laiva nespēs virzīties uz priekšu. Tai vajadzīgi samērā mīksti slāņi, kurus iespējams sablīvēt. Bet arī šādā gadījumā mašina, kas kustas apakšzemes, ir neatsverama ģeoloģiskā izlūkošanā. Cietiem masiviem un lieliem akmeņiem, ja tie patrāpīsies mīkstajā pamatā, pazemes laiva varēs apiet apkārt, tāpat kā zemūdene apiet zemūdenes rifus un akmeņus.
Vislielākā nozīme laivas iekārtojumā bija aparatūrai, kas uzturēja sakarus ar virszemi. Kā zināms, ūdenī un zemē radioviļņi neizplatās pietiekami tālu. Tiesa, laivā iebūvēja ļoti spēcīgu radioraidītāju, kas strādāja ar īpašu vilni (ar kuru radiosignāli vislabāk izspiežas zemei cauri), tomēr pilnīgas garantijas vēl nebija. Zemē varēja uzdurties slāņiem, kas iedarbosies kā radioviļņu ekrāns, un sakari pārtrūks.