Jo rūpīgi Bogdichanovs pārbaudīja akumulatorus, kas glabāja laivas braukšanai nepieciešamo elektroenerģijas krājumu. Tie bija jauni, neparasti akumulatori, kas, neraugoties uz nelielajiem apmēriem, uzkrāja milzīgu enerģijas daudzumu; tos bija nesen izstrādājuši padomju zinātnieki. Ekspluatācijā tie apliecināja savas labās īpašības. Tomēr pazemē, pie tam vēl tik neparastos apstākļos, tie tiks lietoti pirmoreiz.
Rīt no rīta agri laukumā sapulcēsies visi institūta darbinieki, lai pavadītu savu galveno inženieri pirmajā riskantajā pārbaudes braucienā. Daži uzskatīja šo pārbaudi par tik bīstamu,
ka ieradās atvadīties no institūta zinātniskā vadītāja ka no puslīdz «nāvei nolemta cilvēka».
Patiešām, izmēģinājums ar šāda veida mašinu, kas kopa ar cilvēku dodas pazemē daudzu kilometru dziļumā, bija pirmais technikas vēsturē.
*
Pārbaudes priekšvakarā trīs draugi viesojās galvenā inženiera dzīvoklī. Pēc atgriešanās savās mājās studenti izturējās mazliet dīvaini.
— Mīļais Goga, — Koreļins runāja, cenzdamies apskaut Šere- metjevu, — kāpēc tu tik noskumis? Man gribētos redzēt tevi jautrāku. Vai zini, es skatos tevī, un nez kādēļ nāk prātā, kā mēs sapazināmies pirmajā kursā … Jauks laiks tas bija!
— Tu arī esi mazliet skumjš, — Bogdichanovs uzrunāja Koreļinu.—Ak biedri!… Daudz jauku brīžu esam kopā pārlaiduši. Būtu žēl, ja …
Bet, kas tieši «ja», to Bogdichanovs nepateica. Neviens viņam arī nevaicāja. Ikvienu tirdīja sava uzmācīgā doma. Draugi izturējās cits pret citu ar gluži neparastu maigumu.
— Piedodiet, biedri, — Koreļins beidzot teica, — man uz stundiņu jāaiziet. Negadiet mani, liecieties gulēt!
Koreļins cieši palūkojās savos draugos un izgāja no istabas.
Bogdichanovs, skumju skatienu noraudzījies tam pakaļ, nosēdās pie galda rakstīt vēstuli, retumis uzmezdams skatienu apklusušajam Gogam, kas sēdēja uz dīvana.
Tobrīd Koreļins pa tumsu soļoja uz pārbaudes laukumu.
Sargbūdiņā viņš sastapa dežurējošo Panfjoriču. Koreļins paskaidroja tam, ka aizmirsis laivā pārbaudīt kādu nieku un nevēlas to atlikt līdz rītam. Pie viena viņš palūdza Panfjoričam papīra lapu un aploksni.
«Dārgie biedri!» Koreļins rakstīja, sēdēdams sargbūdiņā. «Es izšķīros par šo soli, lai atbrīvotu Aramu Grigorjeviču no riska. Lūdzu, neuzskatiet manu rīcību par cēlu un varonīgu. Uz to mani pamudina vienīgi sirdsapziņa. Jūsu Aleksandrs Koreļins.»
Pēc tam Koreļins aizlīmēja aploksni un palūdza Panfjoriču, lai tas rīt agri, kad būs beigusies dežūra, nodod vēstuli institūta kancelejā. Piepeši viņš apskāva Panfjoriču un noskūpstīja uz vaiga.
— Kas tad tev? — Panfjoričs pabrīnījās.
Koreļins neko neatbildēja un nozuda aiz durvīm.
Pēc dažām minūtēm kontroles būdiņā ienāca Bogdichanovs.
Spožajā spuldzes gaismā viņš sāka pārlasīt vēstuli, ko bija uzrakstījis mājās:
«Biedri! Kādēj galvenais inženieris lai riskē ar dzīvību? Tas būtu nepareizi. Ceru, ka veikšu pārbaudi labi. Uz drīzu redzēšanos! M. Bogdichanovs.»
— Aizmirsu kaut ko apskatīties, — viņš paskaidroja Panfjori- čam, nododot vēstuli. — Atdod kancelejā pēc dežūras.
«Uztraucas puiši,» Panfjoričs nosprieda, atcerējies gaidāmo pārbaudi. «Tas labi. Uz viņiem gulstas liela atbildība .. .»
Taču, kad sargbūdiņā ieradās Šeremetjevs un pasniedza nododamu vēstuli, Panfjoričam pavīdēja neskaidras aizdomas.
«No vienas puses, studenti laivu būvēja un montēja,» Panfjoričs apsvēra. «Viņiem atļauts nākt uz laukumu jebkurā laikā … Man nav tiesību aizliegt viņiem iet… Bet ja nu viņi paši nodomājuši braukt galvenā inženiera vietā? Drošs paliek drošs, jāiet paskatīties,» viņš pēc brīža izlēma.
Panfjoričs pasauca vēl divus sargus un kopā ar tiem devās uz laukumu.
Tomēr bija jau par vēlu.
Kad viņi tuvojās melnajam laivas milzenim, spožas gaismas stariņš saruka arvien mazāks un mazāks. Pēdīgi tas izzuda pavisam.
Tur pilnīgi noslēdzās lūka.
Tūdaļ atskanēja dobja motora rūkoņa, un skrejošiem cilvēkiem pretī pasitās putekļu un miklu zemes piku viesulis.
Sestā nodaļa Divas zemes
Pazemes laivas kabini piepildīja dobja, vienmuļa dūkšana. Korpuss paretam sadrebējās, un bija dzirdama metala šņirkstoša. Asie tērauda griežņi, grauzdamies zemē, atsitās pret sīkiem akmentiņiem. Dažbrīd šie akmeņi trinās gar ārējām sienām, un kabinē kļuva dzirdama attāla, stiepta, griezīga skaņa.
Laivas iekšieni vāji apgaismoja mazas elektriskas spuldzītes, kas bija iebūvētas sienās. Liegā, izkliedētā gaismā tās apgaismoja nelielu, mazliet ovālu telpu.
Pazemes ceļojumu sākot, draugi labu brīdi nemaz nerunāja. Acīm redzot ikviens uzskatīja sevi kaut kādā ziņā par vainīgu pārējo priekšā. Patiešām, katrs atsevišķi taču bija nodomājis aizbraukt viens . ..
Kabine bija ierēķināta diviem ceļotājiem (kaut gan laivu viegli varēja vadīt arī viens cilvēks). Trešā cilvēka klātbūtne padarīja telpu diezgan neērtu. Tāpēc Gogam, kas laivā ienāca pēdējais, vajadzēja stipri saliekties, lai piemestos uz akumulatoru kastēm.
Jāieslēdz radiouztvērējs, — Bogdichanovs beidzot sausi
teica.
Taču Koreļins, kas sēdēja pie vadīšanas ierīces, neko neatbildēja. Viņš baidījās runāt ar «virszemi». Viņš labi iedomājās to uztraukumu, kas droši vien valda «tur». Jau sen cits aiz cita lido lejup uz pazemi radiosignāli ar pavēli atgriezties. Ko lai viņš atbild uz tiem? Vai tad patiešām jāatgriežas? Nē, tagad tas nav iespējams. Nodomās vēl, ka viņi nobijušies …
Koreļins klusējot pasniedza Bogdichanovam biezu burtnīcu, kas atradās viņa priekšā, un ar zīmi parādīja, lai tas turpina ierakstus.
— Jānoraida ziņojums, ka pie mums viss ir labā kārtībā, — Goga ieteica.
Koreļins tam tūdaļ piekrita, un pēc dažām sekundēm uz virszemi nosūtīja īsu radiogramu: «Viss labā kārtībā . . .»
Šādas radiogramas nu sāka sūtīt ik pēc noteiktiem laika sprīžiem.
*
Pār ekrānu lēni aizpeld dīvainas ainas. Mainās fantastiski .ģeoloģiski noslāņojumi. Retumis laiva uzduras prāviem akmeņiem, un tad no dobjā trieciena sadreb viss korpuss. Saskaņā ar ģeoloģisko prognozi mīkstajiem iežiem, pa kuriem laiva var brīvi pārvietoties, jābūt izvietotiem krietni dziļi. Taču negaidot uz ekrana parādās tumšs aizkars — sīkkristaliska granita masivs. Cerēdams uziet izeju, Koreļins pavirza radiolokatora staru lejup. Tomēr siena sniedzas pārāk dziļi. Jāgremdējas zemē paralēli granita aizsprostojumam.
Laiks rit ātri. Novērojumos iegrimuši, ceļinieki to nejūt. Koreļins izbrīnā pamana, ka viņi atrodas pazemē jau vairāk nekā četras stundas.
— Jāpaklausās, ko saka zeme, — nolemj Bogdichanovs.
Tā bija pirmā skaļi izteiktā frāze. Neviens neievēroja, ka Bogdichanovs, kā liekas, to neapjaušot, virszemi nosauca par «zemi». Redzams, cilvēku apziņā cieši iesakņojusies pārliecība, ka ar vārdu «zeme» saistās priekšstats par tās virsmu. Nevienam neienāca prātā, ka viņi paši atrodas «zemē», tagad jau ievērojamā dziļumā.
Koreļins ieslēdza radiouztvērēju.
«…jums komats vēlam sekmes punkts,» klausulē bija dzirdami Morzes telegrāfā pīkstieni, un līdz ar to pārraide beidzās.
— Mums novēl sekmes! — līksmi iesaucās Koreļins. — Viss kārtībā, biedri!
Uz ekrana parādījās gaišums. Priekšā tagad bija kaļķakmens nogula, kurai laiva varēja viegli tikt cauri.