Tomēr draugu prieki nebija ilgstoši. Arvien biežāk un biežāk ceļā patrāpījās sīkas marmora dzīsliņas.
— Šķiet, ka būs bazalts, — Koreļins drūmi teica. — Marmors veidojies vulkāniskajā periodā, bazaltam un kaļķakmenim sakarstot.
Un patiesi, drīz laivas priekšā nostājās viļņaina bazalta siena. Tā tomēr neaizšķērsoja ceļu pavisam — šur tur vairākās vietās bija redzami kaļķakmens ieslāņojumi — spraugas.
— Mēģināsim izspraukties pa spraugu, — Bogdichanovs ieteica.— Laiva taču jāpārbauda, kā pienākas.
— Aha … — Goga piekrita.
Notrīsēdama, saduroties ar cietajām iežu dzīslām, laiva iegāja šaurajā ejā.
Kabinē troksnis manāmi pastiprinājās. Cietās akmens sienas stiprāk atbalsoja skaņu, un pat bez radiolokacijas ierīces viegli varēja noprast, ka laiva virzās pa spraugu. Tā vilciena pasažieri pat ar aizvērtām acīm jūt, kad ceļš iet caur tuneli.
Sprauga kļūst arvien šaurāka. Arvien biežāk un biežāk laivas sienas trinas gar akmens sienām.
— Jāgriežas atpakaļ, — Goga tikko paguva izteikt, kad atskanēja spalga čirkstoņa.
Laiva apstājās, iežņaugta akmens spīlēs.
*
Galvenā inženiera kabinetā gandrīz skriešus iedrāžas radists..
— Sliktas ziņas, Aram Grigorjevič… — viņš ienākot saka.
— Ko-o-o?
— Signāli tik tikko vairs dzirdami… Pēdējais, ko varēju saprast: «… iespiesti … klinti. . . koordinātās . . .» Un tas viss.
Gevorkjans lēni pieceļas no galda un stingriem soļiem iet: uz durvīm.
Viņš rūpīgi aizver aiz sevis kabineta durvis.
*
Motora dūkšana apklusa, un pazemes laivas kabinē iestājās sasprindzināts klusums.
Koreļins ieslēdz radiouztvērēju un sāk ieskaņoties. Viņš vērīgi ieklausās. Viņa seja kļūst bāla aiz piepūles, uz platās pieres parādās sviedru lāses.
Taču visas pūles bija veltas. Laivu tagad sasniedza tikai ārkārtīgi vāji, nesaprotami signāli. Vienu brīdi Koreļinam likās, ka viņš sapratis dažus vārdus, bet tikko saklausāmie Morzes.
aparata pīkstieni drīz vien pavisam noslāpa radiouztvērēja vienmuļajā šalkoņā.
— Beigas, biedri… mūs nedzird, — Koreļins gluži klusi teica, noņemdams radioaustiņas.
— Var būt, ka mēs viņus nedzirdam, bet viņi mūs dzird, — piesardzīgi iebilda Bogdichanovs.
— Hm-m… — Goga noteica tādā tonī, no kura varēja spriest, ka tas nevar būt.
No jauna tiek ieslēgts motors, un kabinē ieplūst dūkoņa. Laiva krampjaini raustās, pūlēdamās ar savu korpusu atbrīvoties no akmens skavām. Bezgalīgi ilgs šķiet šis laiks. Ar krak- stošu skaņu kabinē atbalsojas viscietākā tērauda cīņa ar akmeni.
Motoru aptur.
Pēc Gogas ieteikuma tiek atskrūvētas mazās lūkas, kas paredzētas paraugu noņemšanai. Kabinē ielaužas kodīgi kaļķa putekļi, kas, sienām beržoties, sasiluši.
Pa lūku izliek perforatorus — elektriskos atskaldāmos veserus. Kabini piepilda apdullinoši ložmetēja spraksti. Cietā siena, kas iespīlējusi laivu, pamazām pārvēršas smalkās šķembās un putekļos.
Lūkas no jauna aizgriež, un laiva dreb, motoram strādājot ar pilniem apgriezieniem.
*
— Nedrīkst ļauties panikai, — klusi, bet stingri galvenais inženieris uzrunā sanākušos. — Mēs viņus izglābsim jebkuros apstākļos. Apspriedīsim tā skaidri… Ūdens un pārtikas krājumu viņiem pietiek ilgam laikam. Skābekļa arī ir pārpilnam. Tātad… — Viņš apklust un brīdi uzmanīgi vēro klātesošos. — Tātad mums vienīgi precizi jānosaka — es atkārtoju: precizi jānosaka viņu atrašanās vieta. Un turpmāko paveiks ātrgriezējs turbourbis.
— Un ko pēc tam? — kāds uztraucas.
— Pirmām kārtām pa urbumu mēs varēsim viņiem padot pārtiku un skābekli. Tā tas turpināsies tik ilgi, kamēr urbumu paplašinās līdz vajadzīgajam apjomam. Es runāju par urbi ar plašu rādiusu, kura urbums ir pūsotra metra diametrā .. . Ja tikai varētu precizēt atrašanās vietu! Atrašanās vietu! — viņš nobeidza, uzsvērdams pēdējo vārdu.
Novērojumi ar radiolokācijas ekrānu liecināja, ka laivas priekšā atrodas telpa, kurā nav cieto iežu. Tātad laivai vajadzēja izlauzties uz priekšu. Neviens arī nedomāja griezties atpakaļ pa šauro spraugu, kas pirmajiem pazemes ceļotajiem gandrīz bija kļuvusi par kapu.
—Manuprāt, laiva ir izturējusi vissmagāko pārbaudi,— jautri runāja Koreļins, kad viņi jau virzījās pa mīkstu māla slāni. — Izturīga mašina …
— Pagaidi vēl . . . — drūmi iebilda Bogdichanovs. — Spriedīsim tad, kad iziesim virszemē. Kaut gan jāsaka, ka es tev piekrītu. Tādu pārbaudi domādams neizdomāsi.
Koreļins atkal sāka darboties ap radiouztvērēju. Viņš ilgi ieskaņojās, cītīgi ieklausīdamies radioaustiņās.
— Nekas nav dzirdams, — viņš beidzot klusi noteica. — Jāgriežas atpakaļ, zēni…
īsi apspriedušies, viņi nolēma uziet virszemē, iegriežoties tajā vietā, kur bija gājis televizijas turbourbis. Jo tad taču pie reizes varēs izpētīt to apgabalu apakš zemes, kur bija domājama naftas atradne.
Laiva uzņēma attiecīgu virzienu un sāka ātri kustēties pa •samērā mīkstu un braukšanai piemērotu slāni.
Paretam Koreļins ieslēdza radioraidītāju un noklaudzināja •ar atslēgu standartfrazi: «Viss labā kārtībā.» Tomēr no «zemes» nekādas atbildes tā arī nebija.
Bet kas tur redzams priekšā? Ainava bija visiem mazliet pazīstama. Draugi atcerējās savus pirmos mēģinājumus ar kurmi, kad to vajadzēja izskatīt ar rentgena aparatu. Jā, tie ir kauli. Tikai ne jau mazi kā kurmim. Viņu priekšā aizslīd kāda aizvēsturiska dzīvnieka milzīgais skelets.
Drīz skeleti patrāpījās arvien biežāk. Laiva gāja cauri veselai aizvēsturiskai kapsētai. Varēja dzirdēt, kā pārakmeņojušies kauli krakšķ mechaniskā kurmja zobos.
— Naftai jābūt tuvu! — svinīgi pavēstīja Koreļins. — Dzīvnieku atliekas ļoti bieži sastopamas ar naftu bagātās atradnēs.
— Kā nu ne! — Goga piebilda. — Nafta taču radusies, dzīvniekiem satrūdot. Tas vēl pilnīgi droši pierādīts nav, bet vispār, protams …
Lūk, iztālēm jau redzama teleurbja caurule, kurš līdz pat šim laikam turpina pārbaudi dažādās vietās. Uz ekrana caurule iezīmējas kā ļoti taisna vertikālā līnija.
Laiva brauc caurulei apkārt, taustīdama ceļu pa blakus gulošiem slāņiem. Tomēr meklējumi nesekmējas. Laiva met arvien plašākus lokus. Uz radiolokatora ekrana turbourbja caurule vairs nav redzama. Laiva aizgājusi no tās krietni lielu gabalu "tālāk.
Koreļins ievēroja, ka virzienā uz ziemeļrietumiem no urbuma vietas dzīvnieku skeleti bija sastopami visbiežāk.
— Nafta jāmeklē tajā virzienā, — viņš pārliecināti iegalvo, uzguldamies stūrei.
Atkal dzirdams drūpošu kaulu troksnis. Laiva vēlreiz iekļūst aizvēsturiskajā kapsētā.
Pirmais naftas pazīmes pamanīja Bogdichanovs. Viņš ieraudzīja, ka ekrana kreisajā stūrī parādās dīvains apveids. Tas varēja būt tikai naftu saturošais smilšu slānis.
— Nafta!… — viņš līksmi iesaucās. — Aleksandr, griez tuvāk!
Bet viņa prieku atvēsināja īsa un skeptiska Gogas piezīme:
— Paskaties uz tālmēru, — tas norūca, norādot ar roku uz niķelēto ierīci, kas bija piestiprināta pie sienas.
Patiesi, līdz priekšā redzamajam naftu saturošajam slānim 'bija ļoti tālu. Tad tāpēc urbšana nemaz nesekmējas! - Urbums jātaisa daudz vairāk uz dienvidiem no tās vietas, kur tas atrodas- patlaban.
— Mēs esam pārbaudījuši vēl vienu pazemes laivas priekšrocību, salīdzinot ar urbšanas instrumentiem! — priecīgi runāja Koreļins. — Paskatieties, cik te vienkārši var orientēties pazemes apstākļos!