— Ņemsim un savienosim atradni ar tagadējo urbuma vietu, — Goga rāmi teica. — Slānis ir piemērots. Laiva tajā atstāj aiz sevis platu kanalu.
So priekšlikumu uzņēma ar skaļu «urā» saucienu, kas dobji atbalsojās mazajā, ovalajā kabinē.
Draugi iztēlojas, kā priecāsies virszemē palikušie ļaudis, ieraugot, ka no urbuma parādās nafta. Varbūt tā pat šļāks ar strūklu . .. Tur būs daudz jaunu tonnu melnā zelta, kas valstij ļoti nepieciešams …
— Bet virpirms jāpārbauda, vai mums akumulatoros pietiks enerģijas, lai izkļūtu virszemē, — Bogdichanovs atģidās.
Koreļins apturēja laivu, un pilnīgā klusumā draugi ķērās pie aprēķiniem un mērījumiem.
— Ne visai… — Bogdichanovs skumji apstiprināja, kad Goga bija beidzis savus aprēķinus uz papīra lapiņas. — Tik tikko . . . Varbūt nav vērts riskēt?
Patiešām, atradne bija samērā tālu. Vēl nebija gluži skaidrs, kādi šķēršļi laivai var gadīties ceļā. Tomēr vēlēšanās «padot naftu augšā» pārspēja visu.
— Pamēģināsim uzņemt sakarus ar zemi, — Koreļins ieteicās un sāka ieskaņot radioraidītāju. Atskanēja sīki telegrāfā atslēgas klaudzieni. Tad iestājās sasprindzināts gaidu brīdis.
Taču nekas cits ka tikai spuldžu melodiska džinkstēšana nebija dzirdams.
— Vai riskēsim, biedri? — Koreļins skaļi vaicāja, noņemdams radioaustiņas.
— Jā, — klusi atbildēja Bogdichanovs.
— Aha, — tikpat klusi atkārtoja Goga.
Apejot sīkos akmeņus, laiva strauji devās uz naftu saturošo slāni.
*
Ceļš izrādījās neparasti grūts.
Vairākkārt nācās virzīt mašinu atpakaļ, lai apietu nepārvaramus šķēršļus. Visnepatīkamākais pārsteigums atgadījās, kad laiva ar priekšgalu atdūrās smilšu slānī, kas bija piesātināts ar naftu. Acīm redzot melnais šķidrums, kā tas parasti mēdz. būt, atradās tajā zem liela spiediena. Nafta iebrāzās ejā, ko laiva braucot bija atstājusi aiz sevis, un kabinē varēja dzirdēt, kā mutuļo varenā straume, nesdama sev līdzi sīkus un palielus akmeņus. To bungošana pa mašinas sienām gandrīz pilnīgi apslāpēja motora troksni. Sarunāties bija grūti.
Laiva sāka stipri šūpoties un valstījās no viena sāna uz otru. Reizēm tā nostājās pilnīgi vertikāli, un ceļotāji vēlās lejup, uz laivas astes galu.
Ar lielām pūlēm draugiem izdevās izvest savu kuģi no spēcīgās pazemes aukas. Tomēr arī atceļš nebija tāds, kādu varēja gaidīt. Laivai pa pēdām sekoja naftas spiediens. Tas uzgula astei un ļoti apgrūtināja laivas vadīšanu. Tikai ar milzīgu piepūli draugiem izdevās izglābt pazemes kuģi no saduršanās ar akmens masiviem.
Kad laiva pienāca pie urbuma, tā vairākas reizes atsitās pret tērauda cauruli. Tomēr viss jau bija galā: pa brīvo telpu starp cauruli un urbumu spiedās nafta, kāpjot augšup.
Ilgs laiks pagāja, kamēr viņiem izdevās aiziet no trakojošās naftas spiediena. Laiva no tā izglābās, uzmeklējot irdenu slāni. Beidzot atskanēja samalto smilšu čirkstēšana, un laivu vadīt kļuva vieglāk. Smiltis aizbēra aiz laivas atstāto eju, un pazemes vētra pamazām sāka aprimt.
Kad laiva beidzot iznāca «mierīgas» zemes slānī, ceļotāji apjēdza, ko viņiem bija maksājis nodomātais pasākums.
Akumulatoros elektroenerģijas bija palicis ļoti maz. Tā bija- izlietota, mašinai cīnoties ar satrakotajiem pazemes spēkiem.
Atkal Koreļins ķeras pie radioraidītāja. Atkal radioaustiņās dzirdami tikai klusi spraksti un šņākoņa. «Zeme» neatbild. Un., jādomā, arī viņus tā nedzird.
Galvenā inženiera kabinetā, kas kļuvis par glābšanas darbu stabu, uzturējās daudz cilvēku. Ik brīdi nāca iekšā jauni, skanēja telefons.
Galvenais inženieris, kas vadīja glābšanas ekspedīciju, arī nesēdēja mierā. Viņš bieži pameta kabinetu un pats pārbaudīja noritošos darbus.
Lūk, viņš kopā ar Tēti ieiet telpa, kur novietota radiostacija.
— Vai ir kas jauns?
Radists noliedzoši pakrata galvu. Tētis uzliek radioaustiņas un cītīgi klausās.
Dobji sīc radiolampas. Pa brīdim dzirdams vājš spraksticns, kas ceļas no negaisa lādiņiem tālumā. Un tikai pavisam klusu, paretam izlaužas kādi ļoti vāji radiosignāli. Varbūt no zemes otras puses, apliecot to, atnākuši viļņi, kas pēc garuma sakrīt ar laivas raidītāja viļņiem. Bet var arī būt, ka tie ir pašas laivas signāli. Taču tie ir pārāk vāji, kaut ko saprast nav iespējams …
Galvenais inženieris un Tētis sēžas mašinā un dodas uz lauku. Šeit ir noorganizēta akustiska izsekošana, lai uztvertu trokšņus zemes masivā. Vairāki ļoti jutīgi mikrofoni, dziļi ierakti zemē visdažādākās vietās, uztver vissīkākos troksnīšus, kas nāk no zemes. Tādejādi varēs uztvert troksni, kas rodas, laivai kustoties, un pat aptuveni noteikt tās atrašanās vietu. Bet nekur nav dzirdams raksturīgais pazemē braucošās mašinas troksnis. Mikrofoni uztver tikai skaņas, kas rodas zemes virspusē. Lai samazinātu šos traucējumus, jau sen ir norīkots visiem mechaniskiem darbgaldiem pārtraukt darbu. Apturēti arī urbšanas darbi visos izmēģinājuma urbumos. Pat cilvēki cenšas staigāt klusi, uz pirkstgaliem.
Ap pusdienas laiku, kad galvenā inženiera kabinetā notika glābšanas darbu dalībnieku kārtējā apspriede, istabā pēkšņi ienāca institūta apsardzes priekšnieks.
— Parādījās! Nupat kā parādījās! — uztraukumā aizelsdamies, viņš teica.
Visi, kas atradās istabā, pielēca kājās.
— Kur? Kur? — bija dzirdami priecīgi saucieni.
— Pa trešo urbumu … Nupat kā parādījās . . . Burbuļo pilnā sparā!
Tikai tagad visi aptvēra, ka parādījusies nevis laiva, bet nafta.
Citā laikā šis notikums būtu bijis lieli svētki. Bet tagad, kad apakš zemes gāja bojā cilvēki, saņemtais vēstījums izklausījās tīri kā aizvainojums un nāca nelaikā.
Drīzumā visus institūta darbiniekus satrauca vēl kāds ļoti dīvains apstāklis. Izrādījās, ka cilvēki, kas dežurējuši pie trešā urbuma, bija skaidri sadzirdējuši metāliskus klaudzienus: it kā kāds ar veseri būtu dauzījis pa dziji zemē ielaisto tērauda cauruli. Visi zināja, cik labi izplatās skaņa pa metālu. Varbūt tie bija signāli, ko raidīja cilvēki, kas pazemē gāja bojā.
Pie trešā urbuma steidzīgi novietoja jutīgu mikrofonu. To pievienoja pie tērauda caurules, kas ielaista zemē. Tomēr nekā cita kā tikai spēcīgās naftas strūklas rēkoņu telefona klausulēs nevarēja sadzirdēt.
Vēlu vakarā kāds nedroši pieklauvēja pie Tēta kabineta durvīm. Tad uz sliekšņa parādījās melnīgsnējs zēns melniem matiem — arodskolas skolēns Petja. Viņu pavadīja biedri.
— Mums ir priekšlikums, — Petja bikli ieminējās, mīņādamies no vienas kājas uz otru.
— Kādā lietā? — Tētis, aplūkodams zēnus, klusi vaicāja.
— Mēs te visi esam radioamatieri, — Petja turpināja, nu jau droši panākdamies uz priekšu. — Mēs saprotam, jo augstāka antena, jo labāk dzirdams raidījums. Tad nu mēs domājam tā: ja metala caurule iesniedzas dziļi zemē, tad arī tā var noderēt par antenu, lai uzturētu radiosakarus ar laivu … Caurule, protams, neatrodas augstāk, bet zemāk, taču šajā gadījumā tas ir vienalga — tuvāk laivai …
— Nu, paskat, cik manīgi! — Tētis nobrīnījās, ātri pieceldamies no savas vietas. — Nāciet nu, aiziesim pie radista, ko tas uz to sacīs!
Pēc dažām minūtēm Tētis ar zēniem iegāja radista kabinītē.
— Redz, te zēni ieteic, lai uzlabotu sakarus ar zemi, izmantot par antenu turbourbja metala cauruli. Ko jūs par to sakāt?
Atbildes vietā radists apjucis pabtenza zēnos un metās pie lielas metala kastes. Tā bija pārnēsājama radiostacija.