STĀSTS PAR KĀDU SPRĀDZIENU
— Vai gribat, pastāstīšu jums kādu notikumu? Var teikt, neparasts gadījums, — kādreiz piedāvājās leitnants Voronovs.
Tas notika tai laikā, kad mums, pētnieciskā institūta darbiniekiem, vēl bija kazarmu stāvoklis. Pirms gulētiešanas mēs bieži mēdzām sapulcēties mazā, mājīgā istabiņā, lai patriektos par visdažādākajiem tematiem.
— Nav nekas pretim! — es atbildēju. — Tikai kaut ko labi jocīgu.
Gara auguma leitnants, liels jokupēteris un tērzētājs, sniedzās kabatā pēc portsigara un, cenzdamies būt nopietns, uzsāka savu stāstu apmēram šādi:
— Zinātniski pētnieciskā institūta teritoriju, kuram es biju piekomandēts kara sākumā, jūs laikam pazīstat…
Nu, lūk, jums tikai būs grūti iztēloties, cik nemīlīga tā izskatījās pēc evakuacijas. Visur tukšs. Mētājas grabažas. Pilnīgs, izpostītas ligzdas iespaids.
Iekārta jau aizvesta. Arī cilvēki aizbraukuši. Pagaidām esam palikuši tikai es un mechaniķis Petja Jaņins — tāds vienkāršs zēns un brīnišķīgs biedrs.
Tolaik mēs vairs nebijām pārāk aizņemti. Saiņojām šādus tādus sīkumus, klaiņojām pa tukšajiem korpusiem, lai paskatītos, vai nav palicis kaut kas vajadzīgs, un gaidījām lidmašinu aizbraukšanai. Vispār brīva laika mums bija atliku likām.
Petjam tai laikā radās jauns laika kavēklis, ja tā varētu sacīt. īstenībā tā dēļ jau viss arī notika …
Mums vēl bija palicis neaizsūtīts parasts aparats, ar ko pieraksta skaņas gramofona platēs. Cik reižu netiku teicis: «Petja, iesaiņo aparatu kastē. Pēkšņi atbrauks mašina — tu mani ar to aizkavēsi!» Bet viņš runāja pretī, zvērēja, ka neaizkavēšot, un turpināja darīt savu.
Ko tad viņš ar to darīja? Nu, kaut ko pavisam vienkāršu. Tiklīdz izdzird gaisa trauksmes signālu, tūdaļ stiepj mikrofonu sētā vai izbāž laukā pa logu. Nu, bet, kā jums jau zināms, — kas tobrīd notiek atmosfērā? Lidmašinas dūc, zenitlielgabali šauj, bumbas kauc un plīst, reizēm pat mums gluži tuvu. Bet viņš tik sēž pie aparata un visas šīs skaņas pieraksta platē.
To viņš darīja diezgan bieži.
«Es gribu,» viņš mēdza teikt, «atstāt mūsu pēcnācējiem piemiņu skaņās par šīm dienām.»
Vispār, protams, tas bija interesanti! Tikai viņš man bija ar to pārāk apnicis. Uzlidojumi tolaik notika bieži, un gandrīz vaf ik pēc katra Petja rāda man plati. Tas bija tāds caurspīdīgs disks.
«Lūk,» viņš saka, «brīnišķīga skaņu aina uzņemta, biedri Voronov. Tie, kas šajās dienās Ļeņingradā nav bijuši, iegūs pilnīgu priekšstatu. Vai gribi noklausīties?»
es tad parasti sāku pukoties un atkal atgādināju, lai aparatu tūdaļ iesaiņo.
It īpaši viņš man uzmācās pa vakariem, kad lika noklausīties savu piašo kolekciju uz elektriskā gramofona, kuram bija liels, oli spēcīgs reproduktors. Atskaņojums bija tik skaļš, ka istabā radās īstas bombardēšanas iespaids.
Toreiz mēs dzīvojām vienā 110 lejas stāva istabām «B» korpusā. Tā ir veclaicīga ēka ar bezgalīgiem, šauriem gaiteņiem, kuros var pat nomaldīties.
Nu, lūk, viss šis atgadījums sāka risināties manu acu priekšā tieši tur …
Leitnanta stāsts par atgadījumu, kas noticis pazīstamā zinātniski pētnieciskā institūta teritorijā, ieinteresēja mūs, kaut gan pagaidām tajā nekā neparasta nebija.
Mēs centāmies iztēlot sev Ļeņingradu blokādes dienās, tukšo institūta ēku, kas atradās pilsētas nomalē, un visus tos apstākļus, par kādiem runāja Voronovs.
Pārliecinājies, ka viņā klausās pietiekami uzmanīgi, leitnants acīm redzami iejutās savā stāstījumā.
— Reiz gaisa trauksmes laikā, dienā, — viņš turpināja, — es atrados kādā no otrā stāva istabām tajā pašā «B» korpusā trn lūkojos pa logu. Jāsaka, ka trauksme nebija tāda kā īsta. Vispār, protams, bija dzirdams, ka gaisā ar raksturīgu skaņu dūc vācu lidmašīna. Bet tā laikam atradās ļoti augstu un, tā kā debess bija viscaur apmākusies, nemaz nebija redzama. Zenitlielgabali klusēja. Arī bumbas nekrita. Vispār — nevis uzlidojums, bet tīrās blēņas …
Pēkšņi dzirdu, tālumā atskan skaļš, tomēr ļoti savāds sprādziens. Pat nezinu, vai to var nosaukt par sprādzienu.
Vispār es esmu tiku tikām dzirdējis ļoti daudz visādu sprādzienu. Visus tos labi pazīstu un atšķiru citu no cita. Bet šoreiz — kaut kas pilnīgi neparasts: nepārtraukti dārdi, kurus pavada kaukšana un ļoti griezīga svilpšana. Tajā pašā laikā ievēroju, ka kaut kur pie mums ēkā nošķind stikli.
Jāsaka, ka pēdējais apstāklis mani pat satrauca. «No kā gan tas?» es domāju. «Fugasu bumbas ir kritušas pavisam tuvu — un nebija neviena plīsuša stikla visā korpusā. Bet nu — tāls sprādziens, un pēkšņi saplīst…»
Tikko es gribēju iet paskatīties, kur tas noticis, kad manā redzes laukā parādījās kaut kas jauns.
Iedomājieties: pilnā sparā kūleņo no augšas lejup vācu lidmašīna. Krīt gluži tuvu mums. Ļoti labi redzams, ka tas ir bumbvedējs «Junkerss 88». Ir arī skaidrs, kādēļ tas gāžas lejā.
No viena spārna tam palikušas pāri tikai atmiņas jeb, precizāk izsakoties, neliels gabals. «Tā,» es domāju, «tātad norāvuši spār- niņu. Nu, to tu ari esi pelnījis…»
Es pagāja no loga drusku sānis — gadījumā, ja krītot sprāgtu bumbu krava. Tomēr nē, dzirdu, lidmašina nokrīt klusi. Paskatījos atkal pa logu. Redzu, guļ, balodītis, uz lauka. Turp jau skrien ļaudis, kā tas tādos gadījumos mēdz būt, un viss ir kā parasti.
«Te,» es domāju, «viss norit normāli. Labāk iešu paskatīties, kur man ir cietuši logi.»
Sāku staigāt pa istabām un redzu, ka visi logi cieši aizvērti un stikli ir pilnīgā kārtībā. Tā es būtu varējis meklēt vēl ilgi, ja nebūtu ievērojis, ka šur tur uz grīdas mētājas to matēto plafonu stikla lauskas, kuri sedz elektriskās griestu spuldzes. Te es atcerējos, ka tikko biju tos redzējis pilnīgi veselus. «Kā gan tie tā uzreiz varēja sašķīst?» es domāju. Pie tam, iedomājieties, neizskatās, ka tie būtu krītot saplīsuši. Šur tur pie dzelzs armatūras vēl karājas atliekas, no kā var spriest, ka plafoni saplīsuši jau augšā.
Es, protams, vāji izprotu sarežģītas fizikālās parādības, tomēr man jums jāsaka, ka man bija skaidrs viens apstāklis. Sie paši plafoni nevarēja saplīst no sprādziena, ja logu stikli istabās izrādījās veseli. Tie taču saskaras ar ārējo gaisu un noder tam pat par šķērsli, ja logi ir aizvērti.
«Apbrīnojami!» es domāju. «Bet tā kā negribas ticēt.»
Vēlreiz paskatījos: logi pilnīgi veseli.
Es saskaitīju septiņus saplīsušus plafonus dažādās istabās. Nesaprotams šķita vēl tas, ka plīsusi bija tikai noteiktas formas plafoni — plakanie, ar noapaļotām malām. Bet lodveidīgie karājās turpat blakus, it kā nekas nebūtu bijis.
Es drusku pastāvēju, padomāju … un nolēmu, ka tas viss ir ļoti interesanti, bet ka tam, protams, nav nekādas nopietnas nozīmes. Drusku pagrūstīju lauskas ar kāju, pat uzspļāvu tām, pēc tam klusiņām devos lejā.
Nonāku istabā, kur mēs dzīvojam. Tiklīdz atveru durvis, te — lūdzu! Man pretim — Petja. Atkal ar jaunu gramofona plati!
«Lūk,» viņš saka, «ir pierakstījies pilnīgi savdabīgs sprādziens.»
«Liecies mierā!» atbildu. «Es dzirdēju šo sprādzienu. Mums no tā pat vairāki plafoni saplīsuši. Bet, kā vācu lidmašina gāzās, to, lūk, tu gan laikam neredzēji. Tas tik bija skats! Ja tu nebūtu nodarbojies ar savu muļķīgo skaņu pierakstīšanu, tad varbūt arī tu būtu bijis liecinieks …»