Ar vārdu sakot, sākās mūsu parastais strīds.
Tas dienas vakarā rnes nodarbojamies sava istaba ar vis- parastākajām lietām.
Apgaismojums mums toreiz bija diezgan primitivs: automo- biļa prožektors ar pustukšu akumulatoru.
Protams, tik vājā gaismā nekā ievērojama neizdarīsi. Tādēļ bija jāiet gulēt loti agri.
Tomēr, iedomājieties, šai vakarā it ka tīšām miegs nemaz nenāca. Es pat apskaudu Petju, dzirdot, kā tas krāc.
Neatlika nekas cits kā noklausīties «pilsētas sirds», citiem vārdiem sakot, metronoma skaļajā tikšķēšanā, kas vienmēr atskanēja no ielu reproduktoriem, kad nebija radiopārraides.
Ai, šī Ļeņingradas sirds! Cik labi tā palikusi man atmiņā: var teikt, uz visu mūžu. Un kurš gan to neatceras, kas tai laikā atradās Ļeņingradā!
Parasti, kad nebija trauksmes, šis metronoms klauvēja ļoti gausi. Kad tika izziņota gaisa trauksme, tas tūdaļ sāka dauzīties ātrāk, it kā brīdinādams: «Pasteidzieties!»
Šai skumjajai ainai pievienojās vēl vēja gaudošana. Tas notika, kā jūs zināt, vēlā rudenī.
Pēkšņi man likās, ka kāds augšā staigā.
«Kas tas?» es domāju. «Apsardzības mums šajā korpusā nav nekādas. Durvis visas noslēgtas. Kas gan tādā gadījumā varējis tur iekļūt?»
Sāku uzmanīgi klausīties … Atkal aizdomīgs troksnis.
«Ehe,» es domāju, «te kaut kas nav kārtībā. Būs jāiet paraudzīt…»
Pieceļos. Paņemu līdz naganu. Uz pirkstgaliem, balansēdams ar rokām, lai noturētos līdzsvarā, sāku virzīties uz durvīm.
Eju pa pilnīgi tumšu gaiteni. Tikai šad un tad, kad mēness paspīd caur mākoņiem, uz grīdas parādās gaiši kvadratveida plankumi no logiem.
Nejauši aizķēros aiz kādas kastes. Atskanēja neparasti skaļi dārdi. Jūs zināt, kā tas mēdz būt tukšās telpās. Bija jāapstājas, Klausos … Nekā nedzirdu, vienīgi paša elšanu, kas arī daudzkārtīgi atbalsojas no sienām un tāpēc šķiet pārdabiski skaļa.
Pēc kāda laiciņa tālumā kaut kas iešķindējās.
Orientēdamies pēc soļu trokšņa, kas atnāk līdz manīm, pamazām nokļūstu līdz otrajam stāvam. Uzmanīgi aizslēpies aiz gaiteņa stūra, redzu mēness gaismā uz mirkli pazibam kādu stāvu. Tas ir kāds vājiņš, sakumpis subjekts, tērpies melnā mētelī un ar raga brillēm uz acīm. Mēness gaisma, pavīdot uz īsu brīdi, neļāva man to apskatīt tuvāk.
Redzu: iegājis vienā no istabām un tur kaut ko meklē.
Jūs, protams, ļoti labi saprotat, ka mani tas stipri ieinteresēja. Kas viņš tāds? Kas viņam te vajadzīgs?
Pēc kāda laika viņš dodas laukā …
Tagad man kļuva skaidrs, ka viņš noteikti ir kaut ko nozadzis. Es ievēroju: piesardzīgi ries rokas kadu baltu priekšmetu, kuru agrāk es viņam neredzēju.
«Nu,» es domāju, «tas tev neizdosies!…»
«Pilsoni! Stāviet!» es kliedzu skaļā balsi un melos uz priekšu.
Viņš — prom. Es — pakaļ.
Man jums jāsaka, ka vajāšana bija ļoti savdabīga. Mūsu soļu dunoņa bija ārkārtīga .. . Tumšs .. . Paša rokas nav redzamas; tikai šad tad pamanu, ka kaut kas melns pazib gar logiem. Viņš — pa kāpnēm lejā. Es — viņam pakaļ. Atstatums starp mums pakāpeniski samazinās. Tagad jau es esmu viņam samērā tuvu.
Šai mirklī mēs abi nokļūstam garā mēness gaismas joslā. Un man beidzot izdodas saskatīt priekšmetu, kas atrodas viņam rokās. Tas mani neiedomājami pārsteidza. Nu, ka jūs domājat, kas tas bija?
Leitnants noslēpumaini paskatījās uz mums un ņēmās aizsmēķēt jaunu papirosu.
Neviens neatbildēja uz viņa jautājumu. Visi ar ziņkāri skatījās uz stāstītāju, kas bija iegrimis tabakas dūmu mākonī. Nesagaidījis atbildi, leitnants turpināja:
«Dīvaini gan,» es domāju, «kāpēc viņam tas vajadzīgs? Kāpēc viņš to nemet zemē? Viņam taču ļoti neērti skriet.»
Diemžēl, ilgi es nedabūju domāt: pagriezienā paslīdēju un nokritu uz grīdas.
Es pieceļos. Mani pārņem šausmīgas dusmas. Šaut vajadzēja, vai? . . . Ek velns!
Un te es dzirdu, ka noklaudz ārdurvis. Tātad bēglis ir izsprucis uz ielas. Nu, saprotams, es viņam pakaļ. Tikai kāda gan te var būt vajāšana! Tūdaļ sākas biezs parks. Mēness pilnīgi ietinies mākoņos. Vispārīgi sakot — aizlaidās lapās!
Es drusku pastāvēju. Paklausījos. Nekas cits nav dzirdams kā tikai koku šalkoņa un metronoma tikšķēšana .. . Atlika vienīgi izlamāties un nostiprināt durvis ār turpat atrastu dēļa balstu.
Jā, vai patiesi es jums nepastāstīju, kas tas bija par priekšmetu, ko šis tips aizstiepa?
Iedomājieties … daži stikla gabali no sasistajiem plafoniem!
«Kas tas?» es domāju. «Kam viņam tie vajadzīgi? …»
Klausītāji smaidot saskatījās.
— Jā .. . — turpināja leitnants. — Atmostamies nākamajā rītā un ejam kopā ar Petju apskatīt, tā sakot, nakts notikumu vietu. Uzkāpjam otrajā stāvā.
«Var būt, ka viņš veselo plafonu nozadzis?» Petja man saka, apskatīdams uz grīdas guļošās lauskas.
Jāsaka, ka es tieši šeit pirmo reizi ievēroju, cik neparasti nopietns kļuvis mans Petja. Stāv un dziļdomīgi aplūko lauskas.
taisa secinājumus,» es domāju. «Kā Šerloks Holms. Nu, ir jau ari interesanti. Man pašam, jāatzīstas, patīk tādas lietas. Lai jau . . .»
Taču Petjam, redzams, drīz apnika sarunāties par saslaukām. Mēs abi piegājām pie loga, pa kuru bija redzama vakar nokritusi lidmašina.
«Zini ko?» negaidot saka man Petja. «Es gribētu iet aplūkot notriekto «Junkersu» tuvumā. Vai nevēlies kopā ar mani izstaigāties?»
«Lai paliek!» es atbildu. «Kam tas man vajadzīgs! Ej, ja gribi …»
Petja aiziet, bet es palieku viens. Turpinu skatīties pa logu. Stāvu un sākumā nekā sevišķa neievēroju. Paiet kāds laiks, pēc mana aprēķina, Petjam jau vajag būt nonākušam pie lidmašīnas. Cieši ielūkojos … un neticu pats savām acīm. Kļūdīšanās nav iespējama. Pie lidmašīnas atrodas tas pats tips, kuram es šonakt džinos pakaļ. Pazīstu viņu pēc auguma, pēc kustībām. Viņš ļoti steidzīgi staigā apkārt lidmašinai un, liekas, kaut ko pēta.
Lūk, redzu, pagriežas pret mani sāniski un baksta ar pirkstu stabilizatoru … Ko te lai saka!
Šī subjekta tālākā izturēšanās kļuva pavisam aizdomīga. Vai nu viņš ieraudzīja tuvojošos Petj u, vai ari kas cits to pamudināja, tikai redzu, sāk šaudīties no astes uz propeleru un atpakaļ. Es pat uzreiz nesapratu, ko viņš dara. Izrādās .. . Saprotiet! . .. mērī, nelietis, ar ruleti mērī lidmašinu. Steidzīgi vien stiepj lenti gar lidmašīnas ķermeni.
Tad ta dīvaini!
Nu, bet Petja, dabiski, beidzot kļūst redzams un dodas uz lidmašinu.
«Ir gan ķibele! Kā lai viņu brīdina?» es domāju.
Jūs viegli sapratīsiet manu nemieru, ja atcerēsieties, ka diversanti un spiegi tika iesūtīti pie mums tolaik lielā skaitā.
Vai skriet Petjam palīgā?
Bet te redzu: Petja pienācis jau pavisam tuvu pie lidmašīnas. Apstājas. Skatās uz manipulācijām, kādas izdara šis tips. Pēdējais, pamanījis Petju, arī apstājas. Kādu laiku skatās viens otrā. Pēc tam .. .
Blakus istabā griezīgi ieskanējās tālrunis. Leitnants atvainojās un aizsteidzās pie aparata.
— Nu, un kas tālāk? — nepacietīgi iejautājās kāds no klātesošiem, kad leitnants atgriezās.
Stāstītājs gausi apsēdās savā vietā un bez steigas pārlaida acis pār klausītājiem.
-Pagaidām nekas briesmīgs arī nenotika, — viņš mierīgi turpināja. — Šis pats subjekts negaidot un ļoti ātri aizgāja. Bet
Petja vēl kādu laiku pastaigājas ap lidmašinu un atgriežas; institūtā.
«Vai tu arī zini, kas tas bija?» es viņam jautāju. «Tas taču ir tas pats, kuram es šonakt džinos pakaļ!»