Bet, lai jūs to visu varētu saprast, man vajadzēs jūs mazliet iepazīstināt ar dažiem fizikas pamatlikumiem.
Es, protams, neesmu profesors, un institūtam mani pieko- mandēja tikai pašā kara sākumā, tomēr nevaru teikt, 1 <a man būtu, raugoties no zinātniskā viedokļa, pilnīgi nepareizs uzskats par šīm lietām .. .
Leitnants nevērīgi pārmeta vienu kāju pāri otrai un nosēdās brīvākā pozā. Klausītājiem kļuva skaidrs, ka stāstītājam stāv priekšā grūti pārvarams uzdevums un viņš to cenšas slēpt ar pārspīlētu vienaldzību.
— Es centīšos jums visu to izskaidrot vispopulārākā veidā, tā sakot, ar nolūku izvairoties lietot kādas sarežģītas matemātiskās formulas.
Jūs zināt, ko izdod kāds ciets priekšmets, ja pa to, piemēram, ar kaut ko iesit! Skaņu! Bet ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka priekšmets no sitiena mazliet saspiežas vai, iespējams, izliecas. Sākumā, protams, uz vienu pusi, bet pēc tam elastības iespaidā uz otru. Nu, un tādā kārtā tas sāk kādu laiku svārstīties jeb, runājot parastā valodā, trīsēt.
Šo trīsēšanu zināmā mērā pārņem apkārtējais gaiss, bet no tā jau svārstās bungādiņa mūsu ausī.
Lūk, tādā kārtā mēs uztveram gaisa, svārstības skaņu veidā.
Kad mēs, piemēram, runājam vai, pieņemsim, kliedzam, tad tobrīd mūsu rīklē arī trīc balss saites, tāpēc viss kļūst diezgan labi dzirdams. Ja turpretim šīs saites netrīcētu, tad runāt vai dziedāt būtu pilnīgi neiespējami.
No skaņas, kā jūs droši vien jau esat ievērojuši, trīc, protams, ne vien bungādiņa cilvēka ausī, bet arī dažādi priekšmeti, kaut arī, protams, niecīgā, acij nemanāmā mērā.
Un te nu man jāvērš jūsu uzmanība uz vienu no visinteresan- tākām zinātniskām parādībām. Tā ir šāda.
Redziet, vispār no jebkura augstuma skaņas vairāk vaii
«Savādi,» es Petjam piezīmēju, «ka tu neesi uzskatījis par vajadzīgu visu to man pastāstīt agrāk.»
«Nevarēju,» Petja atbild. «Apsolījos. Klausies, kas notika tālāk …»
Tālāk notika tā. Pēc dažām dienām Bogucķis satika Petju parkā.
«Vai tas taisnība,» viņš jautāja, «ka jūs pierakstāt bombardēšanas skaņas gramofona platēs?»
«Taisnība,» atbild Petja.
«Es ļoti vēlētos dabūt no jums vienu plati, kurā jūs esat uzņēmis sprādzienu, kas atgādina ilgstošu skaņu. Šķiet, ka tādu pie jums dzirdēju.»
Protams, ka Petju tas viss ļoti ieinteresēja. -
«Kādēļ,» viņš saka, «jums tā vajadzīga?»
Bogucķis atbildēja kaut ko nenoteiktu. Petjam turpretim bija žēl šķirties no savas plates.
«Paskaidrojiet sakarīgi,» viņš saka, «citādi nedošu!»
Profesoram pēc tam nekas cits neatlika kā visu izstāstīt.
«Un tad nu,» Petja saka, «es arī dabūju dzirdēt kaut ko pārsteidzošu!»
Stāstītājs apklusa un nogrima domās, it kā sakārtodams tās.
— Trīs kilometru attālumā no mums, — viņš pēc kāda brīža turpināja, — aiz nenoskaidrota iemesla bija uzsprāgusi gaisā neliela munīcijas noliktava. Noskaidrojās vienīgi tas, ka lādiņi, kas atrodas noliktavā, sprāguši nevis vienā laikā, bet cits pēc •cita, zināmā secībā, tādēļ arī sprādziena troksnis izklausījies kā ilgstoša dunoņa.
Kādēļ tas notika, to arī toreiz neizdevās noskaidrot. Varbūt lādiņu savstarpējais izvietojums dažādās telpās kaut kā ietekmējis, vai arī bijuši citi cēloņi, tomēr neiznāca viens kopīgs sprādziens, bet virkne dažādu sprādzienu, kas atšķīrās pēc stipruma un rakstura un sekoja cits citam gandrīz nepārtraukti.
«Tu droši vien atceries,» saka man Petja, «ka bija dzirdams tāds kā nepārtraukts rēciens un kauciens. Un, lūk, šis vienīgais tāda veida gadījums radīja gaisā neparasti spēcīgu skaņu vilni, kas izplatījās uz visām pusēm.»
«Man vajag,» Bogucķis saka, «ļoti rūpīgi iepazīties ar šīs skaņas raksturu. Es biju domājis, ka tas man izdosies, izpētījot plafonu rezonanses īpašības, bet, diemžēl, iegūtie dati ir nepilnīgi. Ar šādas metodes palīdzību man izdevās noteikt skaņas raksturu, bet pakāpenību, kādā šī skaņa pieaugusi, un to, kādā kārtībā sekojuši dažādie toņi, konstatēt ļoti grūti. Lūk, ja analizētu jūsu plati, būtu pavisam cita lieta.»
«Jūs droši vien neticat,» leitnants vērsās pie klausītājiem, «ka no skaņas var sairt kāds priekšmets! Izrādās, ka pie zināšu iem rezonanses nosacījumiem un ļoti stipras skaņas tas ir pilnīgi iespējams. Vispār ar rezonansi nav joki. Lūk, piemēram, vecajp Pēterburgā, ziniet, mūsu gadsimta sākumā notika katastrofa. Iedomājieties parastu visnormālāko tiltu pāri Fon- tankgj. Pa to plūst daudz ļaužu. Un viss norit normāli. Tilts turas. Bet tad tam pāri dodas samērā neliela kareivju grupa, vienkārši vads, nu, un, protams, saskaņā ar kara reglamentu visi cenšas iet kopsolī. Un vajadzēja tā gadīties, ka viņu soļu ritms nejauši sakrita ar šīs celtnes pašsvārstību! Tilts, varat iedomāties, sabruka, un viss vads pilnā sastāvā negaidot atradās ūdenī.
Lūk, tāpēc tad arī visās zemēs ir izdots likums, ka karaspēka daļas nedrīkst iet pāri tiltam kopsolī.
Taisnība, kareivji iedarbojās uz tilta rezonējošo sistēmu tieši ar saviem zābakiem un tādējādi to sasūpoja, bet uz apgaismošanas plafoniem iedarbojās, tā sakot, gaisa svārstības. Taču pats galvenais te ir rezonanse un skaņas stiprums.
Bet kas notiek ar lidmašinām izmēģināšanas laikā? Iedomājieties: konstruē jaunu mašīnu — vienkārši, sacīsim, technikas brīnumu. Ir ātrums ievērojams, ir lidojuma rādiuss pamatīgs. Bet pārbaudē tā dažreiz izjūk gaisā! Kāpēc tas tā? Sāk pētīt — izrādās, motora vibrācijā gadījusies rezonansē ar kādām trīcošām detaļām. Līdz pat šim laikam aviokonstruktori nopūlas ap šo jautājumu. Pat matemātiskiem aprēķiniem tas ne vienmēr padodas. Ļoti grūts jautājums. Visu nevar paredzēt.. . Bet dažreiz motors maina savus apgriezienus, tādējādi radīdams lidmašīnā visdažādāko vibrāciju. Kāds man pazīstams lidotājs un izmēģinātājs jau 1934. gadā sadūrās ar šo jautājumu. Viņš stāsta: «Paceļos jaunā, tikko kā konstruētā mašinā. Viss norit labi. Lido viegli, labi klausa stūrei un tā joprojām.» Bet tad viņš, kā paredzēts saskaņā ar pārbaudes programu, dod pilnu gāzi un sāk palielināt ātrumu. «Pēkšņi jūtu,» viņš saka, «sākas spēcīga vibrācijā . . . Divus mēnešus nogulēju hospitālī!» Bet mašinu pa to laiku, protams, pārveidoja, kaut kādas ribas saīsināja, pagarināja sajūgus — ar vārdu sakot, darīja tā, lai gaisā tie nerezonētu no motora vibracijām.
Vispār Petjam drīz kļuva skaidrs, kāpēc Boguckim bija ievajadzējies rūpīgi analizēt šī sprādziena skaņu. Pēc viņa domam, no šīs ārkārtīgi spēcīgās skaņas sašķīduši ne tikai apgaismošanas plafoni vien .. .
«Man,» Petja teica, «ilgi negribējās ticēt, ka rezonanse izrādījusies vienāda ir mazajam apgaismošanas plafonam, ir milzīgajam bumbvedējam «Junkerss 88», kas, pēc Bogucka apgalvojuma, izjucis gaisā tikai no skaņas.»
Tomēr profesors izskaidroja visu ļoti precizi. Izrādās, ka pat pēc lieluma un formas visdažādākiem priekšmetiem var būt vienāda rezonanse. Kā piemēru viņš Petjam minēja divas stīgas, no kuram viena resna, otra tieva, bet, attiecīgi nostiepjot, tās Iespējams noskaņot vienā tonī.
Protams, grūti bija iedomāties, ka tāda stipra konstrukcija, kada ir lidmašinai, būtu varējusi sabrukt no skaņas. Nu, pla- loiii pavisam cita lieta, tie tomēr ir no stikla.
Taču Bogucķis, norādot uz skaņas viļņa lielo spēku, palika pie sava un minēja Petjam vēl daudz dažādu pierādījumu.
«Redzams,» Bogucķis teica, «ka šīs briesmīgās skaņas «notis» nejauši noteiktā secībā iedarbojušās uz noteiktām lidmašinas detaļām, liekot tām vibrēt. Noteiktā brīdī notika spēku sumēšanās un iestājās sabrukums.»