«Palīdziet mums, biedri Jaņin, vai, vēl labāk, pat iesaistieties šai darbā,» viņš teica Petjam. «Jautājums ir ļoti svarīgs, jo runa ir par mūsu dzimtenes aizsardzību. Kopā ar jums mēs taču radīsim tādu ieroci, kāds, izņemot mūsu valsti, nebūs nevienam. Izdarīsim to ātri, bez trokšņa. Iedomājieties, kādu paldies mums par to pateiks valdība un tauta!»
«Es stāvu,» Petja saka, «un nekā neredzu sev priekšā aiz prieka un brīnumiem.»
«Izdarīsim! Saprotams, ka izdarīsim!» viņš atbild Boguckim. «Ja vajadzīgs, es atlikšu aizbraukšanu no Ļeņingradas. Lai notiek, es palīdzēšu!»
«Tikai viens noteikums,» saka viņam Bogucķis, «visam tam jānotiek, kā jūs pats saprotat, slepeni. Neviens lieks cilvēks to nedrīkst zināt, pat jūsu biedrs leitnants ne.»
«Es jau gribēju iebilst,» Petja saka, «bet viņš tik ļoti pastāvēja pie sava.»
Pēc šīs sarunas Petja aizgādāja savas plates profesoram, man nebilzdams ne vārda, un sāka ar viņu kopā strādāt. Boguckim bija palicis daudz neevakuētu iekārtu un darbgaldu. Tikai cilvēku trūka.
«Es pat nezinu, kā viņi bez manis būtu iztikuši,» Petja man saka.
«Nu, un cik tālu viss tagad ir?» es jautāju.
«Vai vari iedomāties, aparats ir pilnīgi gatavs!» Petja man atbild. «Jāsaka, ka mēs strādājām nenogurstoši. Bet tu taču pats pagājušā naktī .dzirdēji manu plati . . . Tā jau bija regulēšana.»
«Aparata uzbūve ir ļoti vienkārša,» Petja turpināja. «Speciāls elektriskais komutators pēc stingri aprēķināta laika ieslēdz elektriskos degļus dažādiem sprāgstvielu lādiņiem, kas atrodas rezonanses kamerās. Tāpēc jānotiek nevis vienam, bet vairākiem citam aiz cita ātri sekojošiem sprādzieniem. Viss sa- pludīs spēcīgā skaņā, tieši tādā, kāda man fiksēta uz plates. Un, j;i šī lidmašina tiešām gājusi bojā no skaņas, tad iespējams, ka ari citas tādas pašas konstrukcijas lidmašinas tai sekos. Bet redzi, kas man tev jāsaka…»
Petja kļūst neparasti nopietns un nu jau sāk runāt čukstus:
«Manuprāt, aparatā ir dažas neskaidrības… Vai atstarotājs, kas paredzēts skaņas viļņa virzīšanai augšup, izturēs slodzi? Vai pietiekami stipras ir starpsieniņas, kas atdala vienu rezonanses kameru no otras? Nu, un vēl citi sīkumi … Mašina, saproti, domāta vismaz divsimt skaņas «šāvienu» radīšanai. Un, lūk, pats pirmais mani dara stipri nemierīgu… Bogucķis ir dzirdēt negrib, ka mūsu darbā piedalītos vēl kādi cilvēki. Pēdējā laikā viņš pat pret mani sācis izturēties mazliet nevērīgi. Pastāvīgi noniecina manas plates nozīmi, apgalvo, ka esot bijis iespējams iztikt arī bez tās un konstruēt iecerēto mašinu, pamatojoties vienīgi uz matemātiskiem aprēķiniem.
Es nemaz nejūtos apvainots un esmu ar mieru, ka par manu līdzdalību neviens pat nezinātu, ja vien aparats tiešām sāktu strādāt,» Petja saka. «Ja es kā mechaniķis šobrīd nebūtu vajadzīgs, tad jau sen būtu viņam licis mieru. Bet saproti, viņiem tur bez manis tik un tā būs grūti iztikt…
Un vajadzētu pieaicināt palīgā vēl dažus speciālistus. Derētu šo pasākumu izvērst plašāk . ..
Saproti jel, viņš visu to gatavo kā pārsteigumu. Tas nu nekur neder. Viņš, protams, cenšas sagādāt mūsu Dzimtenei labumu un pie tam ne jau mazo. Bet nevar atstāt viņu vienu, bez laba, biedriska kolektiva. Divi darbinieki, kas strādā kopā ar viņu, arī sāk saprast, ka tik atbildīgu darbu nedrīkst tā veikt. Lūk, piemēram, šonakt…»
Te Petja palika pusvārdā, sāka uzmanīgi klausīties un pēkšņi nobāla.
«Kas tev?» es viņam jautāju.
«Vai tad tu nedzirdi? Gaisa trauksme!»
Bet es biju iegrimis domās par to, ko viņš man stāstīja, un tiešām nepamanīju, ka laukā bija sākušas gaudot sirēnas.
«Nu, un kas tur liels, ka trauksme? Vai tad tu pirmo reizi to dzirdi?» es viņam saku.
Petja pieceļas un sāk staigāt pa istabu.
«Es tomēr iešu,» viņš atbild. «Es nevaru viņu atstāt vienu, bez manis viņam būs grūti. Šodien paredzēts neliels mēģinājums .. . Iespējams, ka viss noritēs labi.»
Es viņu nemēģināju aizturēt, un viņš aizgāja.
Toreiz man bija grūti visu to saprast.
Tiešām, stāvoklis ir nopietns! Kaut kā jāietekmē Bogucķis, jāpalīdz viņam.
Drusku padomājis, es cieši nolēmu: tūliņ jādodas uz stabu un tur jāpaskaidro lietas apstākļi.
Kad §s izgāju laukā, bombardēšana pašreiz bija pilnā spēkā. Augstu pie skaidrās debess dūca ienaidnieka lidmašinas. Mēne- šainā, dzestrā nakts drusku nomierināja manus nervus, bet smagā priekšnojauta, kas bija radusies drīz pēc Petjas aiziešanas, palika.
Žigliem soļiem devos uz tuvumā esošo tanku daļu, kur man varētu iedot automašinu, un jau pēc dažām minūtēm es taja braucu pilsētas virzienā.
Automobiļa motora vienmērīgo troksni, tam darbojoties ar pilnu ātrumu, šad un tad pārtrauca tuvi fugasa bumbu sprādzieni. Katru no tiem es neviļus uzmanīgi noklausījos, gaidīdams, ka sadzirdēšu pavisam ko citu.
Mēs bijām pusceļā uz štābu, kad aizmugurē skaidri atskanēja labi pazīstamais dārdiens.
Es izlēcu no mašinas, cenzdamies uzminēt virzienu, kur jāatrodas institūtam.
Dārdiens, kas turpinājās tikai dažas sekundes, bija jau apklusis, un apkārt bija samērā klusu. Es ieraudzīju vairākas degošas un krītošas lidmašinas, bet mana apziņa to uztvēra kaut kā vāji. Mani darīja ļoti nemierīgu Petjas un pārējo biedru liktenis. Vai ar viņiem nav kaut kas noticis, vai viņi dzīvi?
Jādodas drīzāk atpakaļ! Un mēs aizjoņojām pretējā virzienā, attīstot šausmīgu ātrumu.
Kad tuvojāmies institūta teritorijai, jau skanēja trauksmes atsaukums un no patvertnēm nāca laukā cilvēki.-Man bija jāskrien cauri parkam Bogucka laboratorijas virzienā kopā ar glābšanas brigādes dalībniekiem.
Ēka bija liesmās. Blakus ēkai bija redzama milzīga, piltuv- veidīga bedre, acīm redzot tajā vietā bija stāvējusi rezonanses mašina. Pēc kāda laika es nospriedu, ka ne Petjas, ne pārējo biedru droši vien vairs nav starp dzīvajiem.
Nākamā dienā man steidzami bija jāaizlido no Ļeņingradas bez Petjas .. .
Stāstītājs apklusa, it kā ieklausīdamies lietus pilienu bungošanā pret logiem, un mums kļuva skaidrs, cik smagas viņam ir šīs atmiņas.
— Kad es ziņoju par notikušo, — viņš turpināja, — man neticēja. Kaut cik nopietnu pierādījumu, taisnību sakot, nebija palicis. Ēkas degšanu, bedri tai blakus un biedru bojā eju ikviens viegli varēja izskaidrot ar parasto bumbas trāpījumu.
Vienīgi tas nebija apšaubāms, ka šai naktī pilsētas teritorijā un tās apkārtnē atrada četrus notriektus «Junkersus-88». Pēc pretgaisa aizsardzības štaba ziņojuma, tie bija visi «Junkefsi», kas vien piedalījās šai nelielajā uzlidojumā.
Leitnanta Voronova savado stāstu man iznaca atcereties vēlreiz un pie tam gluži nesen.
Kādā no mūsu zinātniski pētnieciskajiem, institūtiem man pastāstīja, ka mechaniķis Petja Jaņins palicis dzīvs un pēc kāda laika pilnīgi vesels atstājis hospitāli. Nebija cietuši arī Bogucka. līdzstrādnieki. Par paša Bogucka likteni man nekā nezināja pateikt.
Netālu no nodegušās laboratorijas drupām Jaņinam bija izdevies sameklēt savu neparasto gramofona plati, un viņš turpināja darbu pie izgudrojuma.
TROKŠŅI APAKŠ ZEMES
— Es to esmu dzirdējis jau daudz reižu. .. Saprotiet, it kā kaut kas neredzams staigātu pa grīdas dēļiem un tie klusu iečīkstētos .. . Troksnis tāds … ļoti savāds.
Šaehtas direktors paraustīja piecus.
— Blēņas, — viņš teica. — Tas vienkārši uz nervu pamata… Jūs neuztraucieties! — Bet pie sevis nodomāja: