«Skaties tikai, kas to būtu varējis gaidīt! Pēc izskata tāds veselīgs, un pēkšņi — psichoz.e! Viņam šķiet, ka dzird trokšņus apakš zemes.»
Petrenko, pazems, plecīgs cilvēks ar iedegušu seju, nervozi piecēlās un sāka staigāt šurp un turp pa kabinetu.
— Vienmēr vienā un tai pašā laikā, — viņš teica, apstādamies direktora priekšā un cieši viņā skatīdamies. — Un kustas. Tā klusi čaukst un aiziet kaut kur tālumā . . .
— Nieki, — atkārtoja direktors. — Kā zināms, tad kalnu garu nav, bet nepieradušam šachtā var daudz kas likties. Es pats apmēram priekš divdesmit gadiem, kad pirmo reizi nolaidos šachtā, atceros, atlauzu pamatīgu karnalita gabalu. Tam nobrūkot, sacēlās tāda dunoņa, it kā vairāki cilvēki skrietu uz izeju. Nu, es domāju, kaut kur ir nogruvums… Ieklausos:*viss klusu. Izrādās, mans gabals sacēlis tādu dārdoņu … Jūs atpūtieties vienu dieniņu un pēc. tam pie darba ar jauniem spēkiem. Bet trokšņi .. . velns ar tiem! Kādi tikai trokšņi nemēdz būt apakš zemes!
— Nē taču, — nepacietīgi iebilda Petrenko. — Jūs nedomājiet neko tādu … Es pats daudz dažādu skaņu esmu dzirdējis savā mūžā. Ne velti nodarbojos ar akustiskas aparatūras izgudrošanu. Jūs zināt, ka tā aparata jutīgums, ar kuru es pašreiz strādāju, ir ļoti liels. Mēs dzirdam, kā braukā elektriskās lokomotīves, kā strādā skaldāmās mašinas, un dzirdam visu to daudzu kilometru attālumā. Kādreiz, iedomājieties, pilnīgi skaidri sadzirdējām apakšzemes upes troksni … upes, ko nav redzējusi neviena cilvēka acs. Bet tas, kas dzirdams tagad, — nu atvai- ņojiet, tas ir loti savadi. Es vienkārši mulstu minējumos .. .
Kalija šachtas direktora Nikolaja Ivanoviča Gubanova seja izpaudās līdzjūtība. Taču viņš bez sevišķas patikas noklausījas zinātnieka satrauktajā runā. Kādas gan skaņas var būt dzirdamas apakš zemes! Un kāds, taisnību sakot, tam sakars ar viņa darbu!
Direktoru uztrauca kas cits.
Lūk, jau divas nedēļas turpinās šachtā jaunas aparatūras pārbaude, kura paredzēta vietējai ģeoloģiskai izlūkošanai. Valstij vajag milzīgi daudz kalija sāļa, kas palielina zemes auglību. Kalija mēslojuma ieguve ir krasi jāpalielina, salīdzinot ar pirmskara līmeni. Bet te nopietns cilvēks, zinātnieks, no kura viņš gaida jaunus atklājumus, ir aizrāvies ar kaut kādām blakus lietām.
Petrenko bija atvedis uz šachtu paša izstrādātu jaunu akustisku aparaturu. Tas darbība pamatojās uz to, ka spēcīgam skaņas signalam, kas noraidīts zemē, atstarojoties vajadzēja atgriezties speciālā uztvērējā un pastāstīt par to slāņu strukturu, uz kuriem tas atdūries. Tā tas bija teorijā. Praksē skaņa aizgāja pazemē un pazuda iežu inasivā. Taisnība, skaņa pie tam atstarojās un lūza tāpat kā saules stars ūdenī, taču uztvērējā atgriezās tik niecīga tās daļa, ka pēc aparata rādījumiem nevarēja iegūt skaidru ainu par apakšzemes bagātībām. Aparatam bija nepieciešami kaut kādi uzlabojumi.
«Ir gan ieņēmis viņš tos trokšņus galvā!» domāja Gubanovs, īgni pablenzdams uz sava sarunu biedra norūpējušos seju. «Nē, nē, redzams, izlūkošana būs jāveic ar parastajām metodēm. Tomēr žēclass="underline" Petrenko aparats solīja visu darbu ievērojami paātrināt…»
Klauvēšana pie durvīm pārtrauca direktora pārdomas. Ienāca gara auguma kalsns cilvēks ar apaļām raga brillēm. Tas bija fizikas un matematikās zinātņu kandidats Konstantīns Sergeje- vičs Šabaļins, kāda Ļeņingradas pētnieciskā institūta darbinieks. Seit, šachtā, viņš pārbaudīja savu aparatu, kas arī bija paredzēts sāļa slāņu izlūkošanai.
— Nu, kā veicas? — direktors jautāja, spiezdams sauso, kaulaino zinātnieka roku.
Tas sakārtoja brilles un sarūgtināts paplēta rokas.
Pēc Sabaļina . metodes izlūkošanai zemes masivā tika noraidīts noteikta garuma radiovilnis. Radioviļņi no dažādiem iežiem atstarojas dažādi, un uz uztvērēja iekārtas ekrana Sabaļina aparatā parādījās zināmi attēli, kas stāstīja par zemes dzīļu ģeoloģisko uzbuvi. Tas tā bija ne tikai teorijā, bet arī aparata laboratoriska pārbaudē. Tomēr šachtā vairs neveicās: nezkāda dūmaka aizklāja ekrānu dažas minūtes pēc darba sākuma. Viss pazuda šai miglā. Šabaļins pielika visas pūles, mainīja vilni, pat pārtaisīja savu aparatu, taču pagaidām nesekmīgi.
Petrenko, kas uz brītiņu bija apklusis, atkal kļuva runīgs.
— Es, lūk, pašreiz stāstu Nikolajam īvanovičam par savādām parādībām šachtā, — viņš teica, uzrunādams kolēģi. — Kaut kādas nesaprotamas skaņas dzirdamas pat tad, kad mūsu skaņas ģenerators ir izslēgts.
— Skaņas? — izklaidīgi pārjautāja Šabaļins. — Nu, un kas tad ir?
— Ziniet, tāda viegla čaukstēšana … un lēnām pārvietojas no vienas vietas uz otru …
Ļeņingradietis greizi paskatījās uz Petrenko.
— Vai jūs nemaldāties? — viņš jautāja.
Un tūdaļ pastāstīja gadījumu, kas kādreiz noticis rūdas slāņu seismiskās izlūkošanas laikā. Seismografs, kas bija novietots uz zemes virsmas, reģistrējis apmēram desmit ballu stipru zemestrīci. Bet zeme apakš pētnieku kājām tobrīd bijusi pilnīgi mierīga. Pārbaudē izrādījies, ka netālu no seismografa kādā bedrītē ievēlies vardulēns. Tas centies izkļūt laukā un spārdoties pavisam viegli satricinājis zemi. Bet aparata jutīgums bijis tik liels, ka tas reģistrējis spēcīgus grūdienus.
— Lūk, nu jums tāpat, — viņš piemetināja, — kāda pele ložņā . .. Skaņas pastiprinājums jūsu aparatā ir tik liels, ka muša liksies pēc zīloņa, bet pele trokšņos kā vilciens .. . jūsu ausī…
— Nē taču! — Petrenko vairs nevarēja valdīties. — Skaņa taču nāk no zemes masiva . . . Kāda tad tur var būt pele . . . Jūs vienkārši smejaties .. . Protams, jūs neticat skaņu izlūkošanas efektivitātei …
«Te nu bija, liekas, sākuši strīdēties,» Gubanovs nodomāja. «Nolādētā patmīlība kremt. Nevar mierīgi izšķirt lietas būtību. Kopīgiem spēkiem … Bet nē, katrs uzskata savu metodi par vislabāko un gatavs skriet vai ar pieri sienā.»
Direktors iegrima domā's un strīdā gandrīz nemaz vairs neklausījās.
— Nu, to nu jūs lieciet mierā, — bija dzirdama Sabaļina balss. — Radioviļņu iespiešanās zemes masivā ir izpētīta ļoti' labi. Turpretim jūsu skaņu svārstībām, atvainojiet, vajadzīgi pētījumi un vēlreiz pētījumi.
Beidzot istabā iestājās klusums.
— Kurp jūs, Pjotr Timofejevič? — direktors uzrunāja Petrenko, pamanījis, ka tas pieceļas.
— Iešu, — tas drūmi atbildēja, — aparaturu gatavot. Apmēram pēc stundas šai skaņai atkal jābūt klāt.
— Savāds cilvēks … — norūca Šabaļins, nosēzdamies tuvāk direktora galdam. — Ar viņu nepavisam nav iespējamas zinātniskās debates: iekarst. Jūs dzirdējāt mūsu sarunu?
Direktoram bija neērti atzīties, ka viņš gandrīz nekā nebija dzirdējis.
— Jā, protams. Bet arī jums acīm redzot nav taisnība, Kon- stantin Sergejevič. Tā taču nevar, — viņš teica ar pārmetumu balsī, — jāpalīdz. Bet kas jums iznāk! Strīdi bez gala. Cilvēks neveiksmju dēļ kļuvis nervozs. Ar viņu vajag uzmanīgi . . .
— Zinātnē strīdi ir neizbēgami, bez tā nenonāksi pie patiesības. Nu, paklausieties tikai! Viņš apgalvo, ka skaņa apakš zemes izplatoties tādā kārtā, it kā . . .
— Es negribu dzirdēt ne par kādām skaņām, — direktors atgaiņājās ar roku. — Es neesmu speciālists akustikā un šos jautājumus nevaru izšķirt. Dodiet man labi strādājošu aparatu izlūkošanai, vienalga, uz kāda principa tas būtu pamatots, — už jūsu vai uz Petrenko, — ja vien tas strādā. Lūk, kas pašreiz vajadzīgs. Ražošana taču mums jāizvērš ārkārtīgi lielā apjomā. Vai jūs arī zināt, kas tas ir — kālijs?