Pasitis kasti padusē, Petrenko aizskrēja projām pa eju, saliecies it kā zem liela smaguma.
Direktors brīnīdamies noskatījās viņam pakaļ. Pēc tam viņš ātri devās uz groti.
— Nu, kā iet? — viņš jautāja, pieiedams pie Sabaļina grupas.
— Sākumā viss bija labi, — tas atbildēja, slaucīdams rokas kabatas lakatā, — bet pēc tam viss aizmiglojās. It kā kādi atmosfēras traucējumi … Bet kur tie var rasties šeit — apakš zemes?
*
— Es jūs lūgšu, Nikolaj Ivanovič, nekavējoties parūpēties par tēju, — satraukts teica Petrenko, griezdamies pie direktora. — Citādi nekādas sarunas nevar notikt…
Petrenko bija sevišķi uztraukts. Šabaļins ar izbrīnu novēroja savu kolēģi. Mazajā, mājīgajā viesistabā valdīja puskrēsla. Galda lampa ar zaļu abažuru atstāja ēnā zinātnieka seju, kurš soļoja no viena kakta uz otru.
— Kādas sekmes, Pjotr Timofejevič? — Šabaļins jautāja, kad direktors izgāja parūpēties par pacienāšanu.
— Man sekjmes? — atbildēja Petrenko, strauji apstādamies ļeņingradieša priekšā. — Jūs jokojat? Lūk, jums ir panākumi — tas tiesa! Ir par ko apsveikt.
Viņš piepeši cieši paspieda Sabaļina roku. Petrenko roka bija sausa un karsta.
— Es jūs nepavisam nesaprotu, — brīnījās Šabaļins. — Pēdējā laikā jūs runājat ļoti mīklaini.
— Mīkla ir atminēta! — Petrenko pasita knipi. —Tagad es zinu, kas tur klaiņoja apakš zemes!
Viesistabā ienāca direktors. Tūlīt arī ienesa tēju.
— Tad, lūk, attiecībā uz to čīkstēšanu un čaukstēšanu, par ko es jums jau stāstīju … — Petrenko iesāka, nosēzdamies pie galda.
«Atkal ar savām noslēpumainajām skaņām!» direktors nodomāja. «Kālab gan tās viņam nedod mieru?»
— Daudz dažādu skaņu nākas dzirdēt ar apakšzemes akustiskās aparatūras palīdzību, — Petrenko turpināja. — Bet te, iedomājieties, it kā kaut kas drusku pazīstams.. . «Kas gan tas varētu būt?» es domāju. «Tāda raksturīga čaukstēšana ar sprakstēšanu …»
Stāsts direktoru ne tik daudz ieinteresēja, cik darīja nemierīgu. Direktoram likās, ka Petrenko acis spulgo ar nenormālu, slimīgu spīdumu. Arī viņa jautrība bija tāda kā tīša un nedabiska.
— Dzeriet tēju, Pjotr Timofejevič, — Gubanovs teica. — Atdzisīs …
— Ak, jā, jā! Tēja! … — Petrenko sarosījās. — Bet kādēļ jūs nedzerat?
Pēc tam, neteikdams vairs ne vārda, viņš izvilka no sānu kabatas dažus spožus, koši sarkanus akmentiņus un sāka tos likt glāzē.
«Gatavs!» direktoram pazibēja galvā. «Sajucis prātā! Liek karnalitu cukura vietā …»
— Pjotr Timofejevič … — direktors metās viņam klāt.
Viņu apturēja Petrenko brīdinošais žests.
— Klusāk! Acumirkli klusāk… — viņš svinīgi izdvesa, atbīdīdams glāzi ar karnalitu uz galda vidu. — Klausieties!
Tējas tumšsarkanajā šķidrumā strauji sāka kāpt augšup daudz burbulīšu. No glāzes, kurā šķīda karnalits, bija dzirdami spraksti un klusa šņākšana.
— Nu, ko? — Petrenko triumfēdams iesaucās. — Dzirdat? Kas tas ir?
— Tur no šķīstošiem kristāliem izlaužas ta saucamā mikro- ieslēgtā gāze, — direktors atbildēja.
— Pilnīgi pareizi! Petrenko viņu partrauca. — Gāzes daļiņas ielāsmotas kristālos un atrodas tur gandrīz zem vairākus desmitus atmosfēru lieki spiediena . . . Gāze, kas nokļuvusi kristālos jau tad, kad veidojas Perinās sistēmas Kunguras slānis, tagad laužas ara. Tiklīdz šuniņu sienas, aiz kuram gāze ieslēgta, šķīšanas procesā kļuvušas plānākās, gāze izlaužas no daudzo gadsimtu gūsta . . . Vai jums skaidrs, Konstantin Sergejevič?
— Ne gluži, — noteica Šabaļins.
Vai jūs neatskārstat, kādēļ jums uz ekrana rodas miglaina dūmaka? Gāze taču kļūst par elektrības vadītaju! Nu, bet jums, fiziķim, viss pārējais taču tagad ir skaidrs . . .
— Jūs gribat teikt.. .
Šabaļins apklusa. Pārāk negaidīts viņam bija priekšā pateiktais atminējums. Decimetra viļņu ietekmē iezī rodas jonizācijas procesi un notiek gāzu sasilšana. Gāze izplczdamās salauž sieniņas un sagrauj kristālus. Tātad decimetra radioviļņi neder izlūkošanai kalija raktuvēs. Kristālu sabrukšana — lūk, ko vēsta dūmaka, kas rodas uz ekrana un traucē pētījumus.
Šabaļins paskatījās uz Petrenko. Cik uzskatāmi un pārliecinoši tas pierādīja Sabaļina aparata nederīgumu kalija raktuvēs! Un šis nežēlīgais trieciens tiek dots direktora klātbūtnē, apspriedē, kas sasaukta pēc paša Petrenko pieprasījuma.
— Es konstatēju, — Petrenko turpināja arvien vēl tajā pašā priecīgi satrauktajā toni, — ka šis raksturīgais troksnis rodas tieši tad, kad darbojas jūsu aparatūra, Konstantin Sergejevič. Tiklīdz dzirdu troksni, skrienu uz jūsu eju, skatos: strādā. Kad jūsu aparats izslēgts — ari trokšņa nav. Vakar aiznesu pārnēsājamo akustisko aparatu tieši uz jūsu groti. Skraidīt jau vairs nebija spēka, piekusu… Visu nakti nosēdēju pie aprēķiniem . .. Atvainojiet, es varbūt jums liekos drusku savāds . ..
Ļoti pateicos jums, — Šabaļins sausi noteica. — Jūs esat veltījuši man daudz uzmanības. Jūs pieradījāt, ka manu aparatu kalija raktuvēs lietot nav iespējams. Tagad man nebūs jātērē laiks, lai risinātu neatrisināmu uzdevumu.
Šabaļins strauji piecēlās no galda.
-Atļauiiet, biedri, — direktors sāka uztraukties, — vai jūs atkal taisāties strīdēties, vai?
— Kādēļ strīdēties! Par ko? — Petrenko iekliedzās, uzlēkdams no savas vietas. — Konstantin Sergejevič, dārgais! Atļau-, jiet man jūs noskūpstīt aiz prieka . . . Vai tiešām jūs vēl neesat sapratis? Mūsu priekšā taču ir atklājums! Un kāds vēl! Es esmu ļoti priecīgs, ka palīdzēju šajā lietā . . . Mēs raidītāja jaudu palielināsim un . . . Saprotat?
Petrenko ar plaši izplestam rokam tuvojās Šabaļinam. l.Jn pēkšņi Sabaļins, priecīgi iekliedzies, metās viņam pretim.
— Gāzu šūniņu jonizācijā!… — viņš sajūsmā izsaucās. — Tātad, jo lielāka jauda, jo biezāka dūmaka, jo enerģiskāk sabrūk kristāli … Pjotr Timofejevič, ļaujiet sevi noskūpstīt!
«Nu, tagad, šķiet, viņi abi ir jukuši!» nodomāja direktors.
* *
Apakšzemes grotē bija dzirdami metala instrumentu klaudzieni, solu čirkstoņa. Noslēdzās jauna, ļoti spēcīga aparata uzstādīšana.
— Vai uztraucaties? — klusi iejautājās Petrenko, pieiedams pie Ša balina.
Atbildes vietā Sabaļins paņēma viņu zem rokas.
— Cīnīsimies kopā, — viņš teica. — Lai arī kādi būtu pirmie rezultāti, — neatkāpties! Jūs man pierādījāt, ka arī neveiksmes daudz ko atklāj.
Sākums nevēstīja neko labu. Pēc tam kad aparats bija iedarbināts, uz sienas parādījās gaiši zils plankums, kas apgaismoja groti vājā, mirgojošā gaismā. Pagāja dažas minūtes. Zilais plankums apdzisa. No sienas atlūza daži sīki gabaliņi — it kā būtu nobirzis apmetums.
Tas nepavisam nebija tas, ko gaidīja zinātnieki.
— Saīsināsim vilni,— ieteica Sabaļins. — Atkal sākas neveiksmes šajā apburtajā grotē.
Viņš piegāja pie aparata un sāka griezt noskaņošanas pogu. Gaismas plankuma spožums palielinājās. Nu jau tas iemirdzējās apžilbinošā zilumā. Daži lieli gabali izkrita no plankuma vidus.
Šabaļins vēl pagrieza pogu.
Un pēkšņi siena, uz kuru bija vērsts decimetra viļņu izsta- rojums, sāka kust skatītāju acu priekšā. Šņāca plīstošie kristāli. Likās, tūkstošiem asu adatu dūrās iezī. Tajā vietā, kur spīdēja gaiši zilais plankums, siena saira, izkusa.
Šabaļins pieliecās pie aparata. Zilais, spīdošais plankums sāka kustēties. Un visur, kur vien krita stari, apakšzemes grotes siena atdzīvojās.