Spēcīgā decimetra viļņu plūsma, daudzreiz spēcīgāka par to, kuru Sabaļins agrāk lietoja ģeoloģiskai izlūkošanai, sakarsēja mikroieslēgto gāzi. Miljardiem gāzes pūslīšu, laužoties laukā, plēsa pušu savas šūnas. No ielcšienes saplēstie kristāli sa- birza smiltīs.
Tas bija pasakains skats. Neredzamais radiostars kala cieto iezi ātrāk nekā skaldāmās mašinas un atskaldāmie veseri un pie tam mazāk bīstami nekā amonits.
Direktors piegāja pie zinātniekiem, kas stāvēja turpat līdzās, un uzlika viņiem rokas uz pleciem.
— Un es jau gandrīz domāju, — viņš teica smaidīdams, — ka jums biedrisko attiecību ziņā nav viss gluži kārtībā. Bet izrādās, ka jums ir radoša sacensība!
Noknikšķēja Sabaļina pagrieztais izslēdzējs. Gaiši zilais plankums nodzisa. Aparats pārstāja dūkt. Iestājoties klusumam, bija dzirdama viegla sprēgāšana — it kā sprakstētu oglītes dziestošā patvārī. Kaut kur dziļumā dziestošie kristāli vēl turpināja plaisāt.
Petrenko piegāja un pielika ausi pie sienas.
— Nu, kā ir, vai čaukst? — jautri jautāja direktors.
— Čaukst! — Petrenko atbildēja. — Dzirdat?
Klusa čaukstēšana kā izskanošs tonis gausi dzisa zem apakšzemes velvēm.
ELEKTRISKIE ŠĀVIŅI
Katrs sitiens, vienmērīgi skaitīdams sekundes, dobji atbalsojās zem vecās institūta ēkas tukšajām velvēm. Agrāk šie pierastie klaudzieni nevienam nelikās tik skaļi — tie pazuda studentu drūzmas trokšņainajā čalā. Un, tikai rosīgajai dienai dziestot, tie, daudzkārt atbalsodamies bezgalīgo gaiteņu augstajās velvēs, papildināja to netveramo svinīgumu, kas pildīja vecās ēkas vakara klusumu.
Turpretim tagad šie tikšķošie elektriskie pulksteņi, kas atradās gandrīz visās Ļeņingradas Politechniskā institūta istabās, vakarā, naktī, no rīta un dienā bija vienīgie, ka atgādināja par dzīvi. Visur bija redzamas nesenās un steidzīgās evakuacijas pēdas.
Taču vienā no istabām pulkstenis nebija vienīgais valdītājs. Tā nebija tukša kā pārējās. Tajā arvien vēl atradās sarežģīti fizikas aparati.
Istabā uzturējās meitene.
Rietošās saules sārtie stari krita tās gaišajos matos. Taču Zoja (tā sauca meiteni, profesora Ļeontjeva meitu) centās paslēpties ēnā, noliecoties pār zemu laboratorijas galdu. Nopietni koncentrējusies, viņa nodevās novērošanai. Uz fluorescējoša, apaļa ekraina, kas atradās tās priekšā, mirgoja zili, skrejoši viļņi, nemitīgi mainīdami savus dīvainos veidus. Meitene strādāja ar katodoscilografu — mūsdienu elektronu technikas augstās poēzijas brīnišķīgu, dzīvu iemiesojumu.
Vai gan ir iespējams priecāties par zilā, viļņojošā raksta fantastisko rotaļu uz dūmakainā, baltā ekrana, neinteresējoties par to procesu brīnišķīgo noslēpumu, kas norisinās šajā aparatā! Taja norisinās ārkārtīgi sīku elektrisko lādiņu — elektronu vētra. Augsts potenciāls tos izrāvis no nokvēlināta metala pavediena, un tie kā šaurs stars joņo stikla kolbas tukšumā, bombardējot fluorescējošo matēto ekrānu. Tieši šis elektronu stars, kas spēj ātri sekot vismazākajām izmaiņām elektriskajā laukā, pārvietodamies pa spīdošo ekrānu, tam pieskaroties kā māksliniekā zīmulis, atstāj zilas svītras. Katodoscilografs ir fiziķa teiksmu acis. Ar tām viņš ir varējis ieraudzīt vissarežģītākos, visātrākos elektriskos procesus, kas nav ar aci redzami, nav sajūtami un agrāk bija pazīstami tikai, pateicoties matematikai un prāta slēdzieniem.
Meitene uzmanīgi vēroja apaļo ekrānu, ieklausīdamās pulksteņu tikšķēšanā, un ik pēc noteiktiem laika sprīžiem ar zīmuli kaut ko pierakstīja burtnīcā. Viņas jaunajā, enerģiskajā sejā izpaudās nogurums.
Pēkšņi meitenes uzmanība spēji saasinājās. Viņa sastinga ar paceltu zīmuli rokā, neatraujot acis no aparata.
Uz apaļā ekrana pa brīdim parādījās nesaprotams un dīvains attēls. Tas auga arvien lielāks un piepildīja visu redzamo laukumu. Pēc tam ārā atskanēja spalgs, izlocīts svilpiens, kas laboratorijā iespiedās pa lielajiem krusteniski ar papīriem aizlīmētajiem institūta logiem.
Meitene nobažījusies piecēlās. Tomēr viņa visu laiku turpināja vērot aparata rādījumus, nenovēršot no tā satraukto skatienu. Viņa redzēja, kā izzūd dīvainais zīmējums un līdz ar to attālinās arī spalgā, griezīgā skaņa.
Zoja vēl ilgi klausījās. Viņa uzmanīgi novēroja ekrānu, cenzdamās izprast notikušo, taču oscilografs darbojās tāpat kā iepriekš. Nesaprotamā parādība, kas viņu bija satraukusi, izzuda kopā ar skaņu un vairs neatkārtojās.
Mazliet satraukta, meitene palūkojās pulkstenī, lai atzīmētu laiku, un sāka sīki pierakstīt savus novērojumus parastā
skolas burtnīcā, kas atradās tai priekšā uz galda.
Kad pelēks rudens mijkrēslis nolaidās pār milzīgo institūta parku un melni kovārņu bari, gatavodamies naktsdusai, trokšņodami beidza savu kārtējo ķīvēšanos, lielajam dzīvojamam korpusam, kas atradās gandrīz parka centrā, lēni tuvojās slaida auguma sarkanarmietis, tērpies jaunā šinelī. Pirms ieiešanas pa parādes durvīm viņš uzmanīgi palūkojās apkārt. Tuvumā neviena neredzēja. Pie tam arī pati ēka šķita neapdzīvota. Pa durvīm ieejošo sarkanarmieti kovārņi pavadīja, skaļi plīkšķinādami spārnus un kliegdami dažādās balsīs.
Pie durvju plāksnītes, ko vāji apgaismoja zila spuldzīte, sarkanarmietis šaubās apstājās. «Profesors Pjotrs Nikanoro- vičs Ļeontjevs»—uz tās bija iegravēts plašā rokrakstā. Piespiežot pogu, kaut kur tālu dobji notrinkšķēja zvans. Tomēr kāpņu telpas klusumu nekas vairs netraucēja. Neviens nedomāja atvērt lielās masivās, ar melnu vaska drānu apsistās durvis.
Sarkanarmietis pārdomādams brītiņu pastāvēja un gausiem soļiem devās uz vārtiem, kas veda parkā.
Pie vienām institūta galvenā korpusa ieejas durvīm ritēja spraigs darbs. No rūcošām, lēni manevrējošām automašīnām, ko apgaismoja pa šaurām prožektoru spraugām izlauzušies zilas gaismas kūlīši, steigā izkrāva smagas kastes. Bija dzirdama durvju atsperu čīkstēšana, aprauti komandas vārdi un kā parasti, lielus smagumus nesot, dobjš šļūcošu soļu troksnis. Bija pienācis pirmais sūtījums ar medicīnisku iekārtu. Galvenajā korpusā bija paredzēts ierīkot hospitāli.
Slaidais sarkanarmietis ilgi stāvēja, noskatīdamies izkraušanas darbos.
Ja Zoja Ļeontjeva, kas bija tikko iznākusi no savas laboratorijas, būtu gājusi pa centrālo aleju un nevis pa šauro taciņu taisnākā ceļā uz māju, viņa būtu pamanījusi pie koka paslēpušos cilvēku. Bet, dziļi nogrimusi savās domās, meitene pagāja garām.
Naigiem, noteiktiem soļiem sarkanarmietis devās uz institūta ieeju. Viņš pagāja garām strādājošiem ļaudīm un nokļuva kādā no garajiem gaiteņiem.. Taustīdamies pa tumsu un ik mirkli ar elektrisko lukturīti apgaismodams durvju rindu, viņš centās saskatīt pie tām piestiprinātās mazās tāfelītes ar numerāciju. Pie kādām durvīm sarkanarmietis apstājās un ieklausījās. Pēc brīža iztālēm vāji dzirdamajam izkraušanas troksnim pievienojās jaunas, šķindošas skaņas, ko tukšais gaitenis sakopota un pastiprināja.
Nepazīstamais, pielāgodams atslēgas, mēģināja atvērt durvis.
Griezīgs un nepārtraukts zvans lika Zojai pietrūkties no gultas. Pēc ļeņingradiešu parašas viņa gulēja neizģērbusies, lai trauksmes gadījumā būtu gatava.
— Man vajadzīga biedre Ļeontjeva! — aiz durvīm noskanēja sulīga balss.
Priekšnamā ienāca leitnants.
• —Atļaujiet iepazīties, — viņš teica, noņemdams cepuri. — Leitnants Kovaļevs . .. Nāku pie jums šādā lietā … Man