uzdots sameklēt jūs un norunāt par jūsu tēva laboratorijas atlikušās iekārtas evakuēšanu. Ceru, ka jūs brauksiet ar šo pašu vilcienu.
Gluži neviļus Zojai nolaidās rokas. «Evakuacija» — ļoti vienkāršs vārds, ko viņa gaidīja jau vairākas dienas, tagad tai šķita jauns un nelaikā.
— Paklausieties … — viņa mazliet nedroši teica, — es laikam tagad nevarēšu… Un atlikušo iekārtu arī nedrīkst aizvest …
— Kāpēc tad tā? — leitnants brīnījās. — Man ir rīkojums. Lūdzu, te būs dokumenti…
— Lai vai kā, — turpināja Zoja, aplūkojot leitnanta pasniegto papīru, — man nepieciešams uzkavēties šeit kaut vai dažas dienas. Tas ir tāpēc … Man pat grūti jums izskaidrot . . . Šovakar es novēroju ļoti dīvainu parādību . . . Man tā jāizpētī. Man ir aizdomas, ka …
Pusteikumā Zoja aprāvās. Šīs aizdomas bija pārāk neskaidras, un vai maz bija vērts stāstīt par tām maz pazīstamam cilvēkam!
— Ja jums ir iespējams, būtu labi tūlīt apskatīt iekārtu, — leitnants aicināja. — Man nepieciešams priekšstats par aparatu daudzumu un lielumu.
Drīz vien viņi gāja pa parku uz galveno korpusu.
— Vai jūs domājat, ka man pašam viegli nākas atstāt Ļeņin-
grādu? — leitnants it kā mierinaja savu ceļa biedri. — Kaut jūs zinātu, cik tas grūti! Kāds mans biedrs…
Leitnants nepaguva pabeigt, jo meitene cieši ieķērās tā rokā.
— Skatieties!… viņa čukstēja, noradot uz tumsā redzamo ēkas masivu. —Vai redzat?
— Nē, neredzu, — Kovaļcvs apstādamies dobji atbildēja.
Saceļas viegls vējiņš un sakustināja tumšo koku retās lapas.
Parku piepildīja liega rudens šalkoņa.
— Lūk, tur malējā logā, — Zoja turpināja, — brīžiem pavīd un izgaist gaisma… — Vai nu redzat?
— Jā, redzu . . . Bet kāpēc jūs tādēļ esat tik ļoti uztraukta?
— Kāds klaiņo pa istabu, kur atrodas mūsu laboratorija . .. Tā ir elektriskā lukturīša gaisma . . . Bet durvis aizslēgtas un atslēga pie manis, — Zoja teica, vilkdama leitnantu uz priekšu.
— Ceru, ka jums tur neglabājas nekas slepens? — leitnants klusu sacīja, kad viņi jau bija iegājuši patumšajā institūta gaitenī.
Laboratorijai viņi centās tuvoties bez trokšņa. Leitnants mēģināja ar rāvienu atvērt durvis, bet tās izrādījās aizslēgtas.
— Atslēgu! … — Kovaļevs čukstēja.
Taču durvis nevarēja atslēgt.
— Agrāk tā nekad nav bijis, — Zoja klusu stāstīja. — Durvis vienmēr varēja atslēgt viegli. Var būt, ka atslēgas caurumā kāds lauzījies ar mūķīzeri un sabojājis to …
Beidzot pēc ilgām pūlēm noklikšķēja slēdzene un smagās durvis čīkstēdamas atvērās.
Leitnants tūdaļ negāja istabā. Viņš labu brīdi ar kabatas lukturīti apgaismoja visus attālākos stūrīšus, vērīgi pētīdams dīvainās ēnas, kas krita no fizikas aparatiem.
Istabā neviena nebija.
— Redzat nu! — leitnants sacīja, palīdzēdams meitenei nolaist aptumšošanas aizkarus. — Velti jūs uztraucāties. Droši vien sajaucāt logus.
Zoja gribēja atbildēt, ka šie logi tai pazīstami jau kopš bērnības un kļūdīšanās nevarēja būt, bet tai mirklī izdzirda kādu skaņu un sāka klausīties.
Laukā klusi šņāca vējš. Skaitot sekundes, skaidri tikšķēja sienas pulkstenis. Bet nezin no kurienes iztālēm tuvojās spalgs, gaudojošs svilpiens.
— Kas tā par skaņu? — meitene, leitnantam pieiedama, vaicāja.
— Tas laikam ir šāviņš, — Kovaļevs atbildēja. — Un, kā rādās, liela kalibra. Vai tad jūs nezināt, ka kopš vakarvakara ienaidnieka artilērija uzsākusi apšaudīt mūsu rajonu?
— Es jau tā domāju, ka tas ir šāviņš. Jau vakar es dzirdēju
šo svilpšanu. Bet pastastiet man, kas tas ir par šāviņu! Tas nevar bni parasts artilērijas šāviņš! — Zoja ātri runāja.
Nenogaidījusi atbildi, meitene steidzās ieslēgt svirslēdžus uz sadales dēļa, un jau pēc dažām sekundēm pa oscilografa apaļo ekrānu sāka skraidīt zilās līkloču svītriņas.
— Ko jūs gribat darīt? — leitnants izbrīnījies prasīja. — Un kas tas par neparasto šāviņu, par ko jūs runājat?
— Vienu mirklīti, es jūs lūdzu … — sacīja Zoja, spraigi vērodama aparata darbību.
Piesardzīgi, cenzdamies nesacelt troksni, leitnants pienāca pie meitenes.
— Ko tas viss nozīmē? — viņš vēlreiz vaicāja, uzmanīgi lūkodamies ekrana fluorescējošā virsmā.
Tobrīd cauri vēja šalkoņai atkal izlauzās pāri lidojoša šāviņa' pazīstamie, gaudojošie svilpieni. Leitnants ieraudzīja, ka ņirbošās, zilās svītriņas uz ekrana ātri sāk mainīt savu veidu, sarežģīti locīdamās un izplatīdamās uz visām pusēm. Uz mirkli parādījās asas, augstas svītras, kādā sekundes daļā piepildot visu ekrānu, bet pēc tam attēls uzreiz nozuda. Kaut kur tālumā noskanēja smags un dobjš sprādziena troksnis.
— Biedre Ļeontjeva! — leitnants kļuva nemierīgs. — Jums katrā ziņā jānokāpj patvertnē. Mūsu rajonu apšauda.
Meitene atkal neko neatbildēja. Kā apburta viņa raudzījās uz ekrānu.
— Vai redzējāt? — viņa čukstēja it kā atjēgdamās.
— Nesaprotu, par ko jūs tā uztraucaties! — leitnants sacīja. — Jūs laikam runājāt par kādu neparastu šāviņu …
— Jā, jā… šāviņi nav parastie. Parastie šāviņi nevarētu tik ļoti iedarboties uz manu oscilografisko iekārtu. A4ēs esam atklājuši, ka lido šāviņi, kas satur milzīgi lielu elektrisko lādiņu. Te ir kāds noslēpums. . . ienaidnieks sācis lietot jaunu ieroci, — meitene satraukta ātri runāja.
Leitnants viņā ilgi nolūkojās, apsvērdams, cik nopietni jāuzņem šāds paziņojums. Viņš redzēja, ka Zoja nemierīgi kaut ko meklē pa galdu. Viņa atvēra rakstāmgalda atvilktnes, aplūkoja grīdu. Taču acīm redzot meklēšanai nebija panākumu.
— Es šeit uz galda atstāju savu burtnīcu ar piezīmēm, — viņa teica. — Nu burtnīcas vairs nav. Tā ir nozudusi.
Kad pie apvāršņa tumšsārtās krāsās uzausa salts rudens rīts un par laukiem nolaidusies pirmsausmas miglas dūmaka kļuva gaišāka, varēja redzēt, ka no smagās mašinas, kas apstājusies 11/ ceļa, izlēca slaids, jaunā šinelī tērpies sarkanarmietis. Viņš
ilgi raudzījās apkārt un beidzot, izvēlējies vajadzīgo virzienu, naski aizsoļoja projām no ceļa.
Tālumā gandrīz nepārtraukti smagi būkšķēja lielgabali. Kanonade bieži saplūda apslāpēta, ilgstoša rūkoņā, no kuras reizēm izlauzās atsevišķi, skaļi, cits citam neritmiski sekojoši dārdi.
Sarkanarmietis reizēm apstājās un palūkojās visapkārt. Aizmugurē uz gaišās debess fona neskaidri iezīmējās tālās pilsētas namu tumšie silueti, virs kuriem pacēlās milzīgs zelta kupols un divas tievas torņu smailes. Tā bija Ļeņingrada.
— Kas nāk? Caurlaidi! — pie dzeloņstiepļu aizžogojuma atskanēja sargkareivja balss.
Slaidais sarkanarmietis rādīja sargam papīru. Tas ilgi grozīja to rokās, rūpīgi aplūkodams no abām pusēm.
— Ejiet! — viņš pēdīgi teica un atgrūda vārtiņu aizbīdni.
Nelielajā, ar dzeloņstiepli iežogotajā platībā nebija redzams
nekas, kas durtos acīs. Šur tur virs zemes pacēlās plakani paaugstinājumi, kas liecināja, ka tur ir zemnīcas. Pa šaurām koka kāpnītēm atnācējs nokāpa vienā no tām. Viņš sāka uzmanīgi spraukties gar komplicētiem elektriskiem aparatiem, kas bija salikti apakšzemes telpā. Novilcis šineli, sarkanarmietis apsēdās pie galda un sāka izdarīt atzīmes desmitverstu apvidus karte, kas atradās viņa priekšā.
Cilvēki, aizrāvušies spraigā darbā, atnācējam gandrīz nepievērsa uzmanību. Vienīgi kāds seržants klusītēm piecēlās no savas vietas un piegāja pie sarkanarmieša.