— Nu? Vai biji Politcclīniskajā? — viņš čukstus vaicāja, pieliecies pie pašas auss.
— Biju, — klusi atbildēja sarkanarmietis.
— Atradi?
— Patlaban nav īstais laiks, pastāstīšu vēlāk… Jāziņo priekšniekam.
Durvis atvērā". un telpā ātriem soļiem ienāca apakšpulkvedis.
— Biedri Krichaļov, kāpēc nav ziņu no sestā iecirkņa? — viņš jautāja, apstājies pie ieejas.
Mazliet sakumpis maza auguma kapteinis, priekšniekam ienākot, panācās nedaudz uz priekšu.
— Atļaujiet ziņot, biedri apakšpulkvedi, — viņš iesāka. — Ziņojumu patlaban vēl papildina. Šonakt pulksten divos un trīsdesmit astoņās minūtēs reģistrēta jauna šāviņu grupa . . .
— Ienāciet pie manis pēc divdesmit minūtēm ar visiem materialiem, — basa balsī noteica apakšpulkvedis un nozuda aiz durvīm.
Kapteinis Krichaļovs piegāja pie viena no aparatiem un apsēdās uz taburetes. Klusumu zemnīcā • traucēja tikai aparatu vienmērīgā sīkšana.
Kapteinis uzmanīgi ieskatījās horizontālajā panelī virs sava aparata, kuru apgaismoja sīka elektriskā spuldzīte. Pa paneli nepārtraukti slīdēja plata papīra lente, tīdamās no viena veltnīša uz otru. Uz lentes lēni parādījās vairākas smalkas līnijas, kuras aparats automatiski uzvilka ar tinti.
— Biedri kapteini, atļaujiet ziņot! …
Krichaļovs pagrieza galvu un ieraudzīja savā priekšā nesen zemnīcā atnākušo sarkanarmieti.
— Ziņojiet!
— Ierindnieks Ozerovs ieradies no Ļeņingradas, kur izpildīja jūsu uzdevumu.
— Nu, un kādi ir rezultāti?
Bet sarkanarmietis nepaguva neko atbildēt. Aparata bija dzirdama viegla, čaukstoša skaņa. Kapteinis tūdaļ pavērsās pret aparatu. Sastinga arī sarkanarmietis Ozerovs, acīm ieurbies slīdošajā lentē. Viena no zīmētajām līnijām izdarīja spēju lēcienu. Tai sekoja arī citas. Pēc dažām sekundēm papīru noklāja līkloču līnijas, kas dažkārt cita citu krustoja. Tad līniju svārstības sāka norimt un no aparata aizstiepās lente ar vienādām, paralēli novietotām svītriņām.
Krichaļovs paskatījās pulkstenī un ar šķērēm nogrieza slīdošo papīru.
— Steidzami atšifrējiet, biedri Ozerov, — viņš teica. — Par brauciena rezultātiem ziņosiet pēc tam. .. Atkal, šķiet, uz Ļeņingradu! — kapteinis pieceldamies skaļi noteica. — Šoreiz, redzams, ļoti liela kalibra.
Krichaļovs devās uz izeju, viņu pavadīja pie aparata strādājošo cilvēku satrauktie skatieni.
Pazemes istabā atkal iestājās klusums.
Šeit atradās skaņu mērīšanas punkts. Tā bija aplenktās pilsētas artilērijas akustiskās izlūkošanas sirds. No šejienes ar desmitiem jutīgu skaņu uztvērēju un mikrofonu, kas bija novietoti uz lauka un ar vadiem savienoti ar reģistrējošiem aparatiem, izdarīja pāri lidojošo šāviņu skaņu novērojumus. Zemnīcās atradās aparatūra, ar ko pēc skaņas varēja noteikt ienaidnieka artilērijas atrašanās vietu.
Uz rotējošas papīra lentes ar smalkām tintes līkloču līnijām tika atzīmēts, kādā secībā šāviņš gājis pāri vienam vai otram mikrofonam. Izmērījot iegūtās līknes un izdarot aprēķinus, varēja uz kartes noteikt vietu, no kuras bija izšauts ienaidnieka šāviņš. Izlūkošana ar skaņu mērīšanu, kāda jau sen pastāv visās armijas, diezgan precizi norāda ienaidnieka lielgabalu novietojumu.
Bezjēdzīgā, barbariskā Ļeņingradas apšaude bija sākusies nesen. Skaņu mērīšanas punkta darbinieki strādāja ar lielu atbildības izjūtu.
Sarkanarmietis Ozerovs, tikko saņēmis uzdevumu, zemu noliecās pār savu galdu, pētījot papīra lenti, uz kuras bija reģistrēts jaunā šāviņa lidojums.
Zemnīcā atgriezās kapteinis Krichaļovs. Viņš ņēmās sakārtot savu aparatu, likdams tajā jaunu lenti. Drīz viņa mašinas rūkšana saplūda ar kopējo vienmērīgo troksni, ko radīja pārējie a pa rati.
Pēkšņi Krichaļovu ieinteresēja sarkanarmieša Ozerova izturēšanās, kas sēdēja, pagriezis viņam muguru. Kapteinis nu jau arvien biežāk palūkojās uz to pusi. Sākumā viņam šķita, ka Ozerovs pārāk daudz skatās apkārt un tātad nesteidzas izpildīt steidzamo uzdevumu. Tad viņš pamanīja, ka sarkanarmietis izvilka no kabatas saņurcītu skolnieka burtnīcu un sāka to uzmanīgi lasīt.
Kapteinis par visu to ļoti brīnījās. Līdz šim sarkanarmietis Ozerovs, bijušais Ļeņingradas Politechniskā institūta students, kas skaņu mērīšanas punktā strādāja par aprēķinātāju, bija noderējis par disciplinētības paraugu un izcēlies ar rūpīgu darba izpildi. Pirms dažām dienām viņš bija lūdzis punkta priekšnieku atlaist viņu uz Ļeņingradu, lai no laboratorijas, kur agrāk strādājis, dabūtu mēraparatus, kuru šobrīd ļoti trūka. Un nu šodien, atgriezies no komandējuma, viņš izturas ļoti dīvaini.
Taču tas, kas norisinājās tālāk, kapteini galīgi pārsteidza.
Klusi un vienmuļi dūca skaņu metrisko mašinu motoriņi. Paretam līdz zemnīcai atnāca apslāpēta tāla artilērijas kanonade.
Pēkšņi krītot skaļi norībēja spēji atgrūsta taburete.
Kapteinis ieraudzīja, ka sarkanarmietis Ozerovs, turēdams rokās skolnieka burtnīcu, pietrūkstas kājās un plaši atvērtām acīm, turpinādams blenzt burtnīcā, metas uz izeju.
Kādā no Ļeņingradas centralajām ielām pa ietvi gandrīz vai skrēja Zoja Ļeontjeva, Ļeņingradas Politechniskā institūta aspirante. Gājēji apstājās un neizpratnē pavadīja to ar acīm. Viņus interesēja ne vien meitenes uztrauktais izskats, bet arī kāds cits apstāklis, ko pati meitene acīm redzot nemaz nemanīja. Viņai ļoti nemākulīgi sekoja neliela auguma jefreitors, ģērbies apvalkātā, pelēkā kareivja šinelī.
Drūma izskatījās aplenktās pilsētas iela. Iedomāsimies pelēkas rudens debesis, smalkas lietus lāsītes, kas it kā turas gaisā, un valgmē spīdošus ēku granita pamatus. Dažādās, reizēm pat gluži negaidītās vietās darbojas kaujas lidmašinu motori. Nemiera pilna aizskan viņu rūkoņa — gan skaļa, gan lēni gaistoša. Pa ietvēm steidzīgi un drūmi aizsoļo cilvēki. Viņu sejās ir sevišķi sasprindzināta izteiksme. Bet tam visam pāri atskan vienmērīgie un dobjie metronoma pukstiem, kas dzirdami no visiem ielas novietotajiem reproduktoriem.
Gauss un tīri kā svinīgs ir šo sitienu ritms. Tas aizskan pāri pilsētai, it kā vadīdams tās ritmisko dzīvi. Ļeņingradieši pie tā pieraduši. Tas šķiet dienas rūpju un garās nakts modrā klusuma neatņemama sastāvdaļa. Rāmie un lēnie sitieni nemitīgi stāsta par to, ka pilsēta-cīnītāja modri stāv sardzē. Bet, ja skumjais sirēnas kauciens, pārskrienot visai skaņu gammai, sākot ar zemajiem un beidzot ar visaugstākajiem toņiem, pavēstī, ka tuvojas uzbrukums no gaisa, tad reizē ar to metronoma tikšķieni kļūst jau biežāki un nervozāki. Pilsētas pulss izmainās. Tas sāk sist n'eatlaidīgi, aši kā organismā, kas sakopojis spēkus, gatavodamies cīņai uz dzīvību un nāvi.
Zoja apstājās pie lielas ēkas parādes durvīm. Tūdaļ netālu apstājās arī jefreitors, kas visu laiku bija tai sekojis. Kad meitene nozuda aiz durvīm, viņš lēniem soļiem pārgāja otrā ielas pusē un sāka no avīžu papīra tīt garu smēķi, izlikdamies, ka nogrimis šajā darbā.
Burzīdama saujā caurlaidi, Zoja knašiem soļiem uzkāpa pa platām marmora kāpnēm un drīz vien atradās ar mīkstām ādas mēbelēm iekārtotā, plašā kabinetā.
— Lūdzu, sēdieties! Es klausos, — aiz galda atskanēja labsirdīga balss.
Meitene sāka ātri un enerģiski stāstīt, nervozi grozīdama pa rokām jau tā saņurcīto caurlaidi.
— Jūs sakāt, — ģenerālis teica, uzmanīgi noklausījies viņas paskaidrojumu, — ka tie nevar būt parasti šāviņi? Tā, tā.. . Interesanti. . .