— Bez šaubām! — meitene dedzīgi turpināja. — Mana iekārta, kas paredzēta elektrisko spriegumu pētīšanai atmosfērā, nespēj reaģēt uz parastu šāviņu tuvošanos. Tas ir pilnīgi skaidrs…
— Tā, tā . . . Un kādas ir jūsu domas?
— Var domāt visu, ko vēlas, — meitene turpināja. — Man skaidrs ir tikai viens: šie šāviņi satur kādu elektrisku ierīci . .. Varbūt fašisti sūta uz mums. . . automatiski vadītus šāviņus vai arī vada tos pa radio, — viņa bikli nobeidza.
Ģenerālis vērīgi uzlūkoja viņu.
— Mēs pagaidām tā kā nekā nezinām par šādiem šāviņiem,— viņš lēni noteica.
— Nu, redziet nu! Vajag taču kaut ko šajā lietā darīt! — meitene uztraucās.
Pēc dažām minūtēm ģenerālis Zoju pavadīja uz sava kabineta durvīm.
Tātad esam norunājuši, — viņš sacīja, atvadoties spiezdams tās roku. — Bet pielūkojiet, velti nedodieties briesmās… Patvertne taču jums tur ir?
— Nekas, esiet bez bažām!… Visu labu! — meitene pasmaidīja un nozuda aiz durvīm.
Drīz Zoja Ļeontjeva pa slapjo ietvi steidzās atpakaļ. Tāpat kā iepriekš viņai sekoja mazais jefreitors, visai nemākulīgi izpildīdams šo pavadoņa lomu. Itin grūti viņam klajas, kad meitene iekāpa tramvajā. Viņš tikko paguva ielēkt tajā pašā vagonā.
Jefreitors neatkāpās no viņas arī tad, kad tramvajs pieturēja pie parka, kur atradās Politechniskais institūts. Gan žiglāk, gan gausāk, cenzdamies palikt nemanīts, viņš sekoja tai pa smilšainajām alejām.
Pēkšņi spalgs, neparasti stiprs, apdullinošs grāviens apstulbināja Zoju. Meitene pakrita slapjajā zālē un instinktīvi saķēra ar rokām galvu. Acu priekšā cits aiz cita novirmoja zili loki. Cauri uzmācīgajam, džinkstošajam troksnim ausīs viņa gluži tuvu sadzirdēja gari stieptu cilvēka kliedzienu.
«Kas tas? Vai patiešām esmu ievainota?» Zojai neskaidri pavīdēja prātā.
Piecelties viņa varēja tikai ar lielām pūlēm.
Aizmugurē viņa ieraudzīja melnu dūmu mutuli. No turienes skanēja smagi, dobji kunkstieni.
«Tas ir šāviņš,» viņai iesitās apziņā.
Kad dūmi kaut cik izklīda, varēja saskatīt, ka sadragāta koka tuvumā uz vēdera guļ maza auguma cilvēks garā, saplosītā un asinīs samirkušā šinelī.
Asinīm notriepusies, Zoja vilka ievainoto jefreitoru, kas bija iekāries viņas plecā un ar pūlēm kustināja kājas. Pcc vienādiem laika sprīžiem gluži tuvu arvien vēl plīsa šāviņi. Tie griezīgi svilpa un gaudoja, bet reizēm, šausmīgi rēkdami, pārlidoja pāri galvai. Tuvumā neviena nebija. Šādās reizēs cilvēki parasti slēpās bumbu patvertnēs vai cieši pieplaka pie sienām. Beidzot pie pašas ieejas institūta ēkā pārgurušo meiteni sastapa divi sarkanarmieši. Viņi piesteidzās tai palīgā un saņēma vaidošo cilvēku.
— Ir gan nelaime! — viens no sarkanarmiešiem juta līdzi Zojai. — Nav jau kur novietot! Hospitālis vēl nestrādā. Ārstu tuvumā nav. Kur tad mēs lai viņu nesam, ko?
— Nesiet viņu augšā pie manis, — Zoja teica un naigi devās uz priekšu, rādīdama ceļu.
Garajā institūta gaitenī dobji skanēja smagi, apspiesti^ vaidi.
Pie savas laboratorijas durvīm meitene izbrīnā apstājās. Pie ieejas stāvēja sarkanarmietis un ar neuzticību noskatījās uz tās asinīm notriepto mēteli.
— Kurp jūs, pilsonī!?
— Man jāiet šeit, tā ir mana laboratorija! Es šeit strādāju, — Zoja atbildēja.
— Uzrādiet dokumentus!
Zoja pasniedza viņam savu veco institūta apliecību.
— Ļeontjeva . . . Viss kārtībā. Varat slēgt durvis vaļa, — sargkareivis teica. — Bet citu nevienu es šeit nedrīkstu ielaist.
Tobrīd sarkanarmieši saudzīgi pienesa pie durvīm ievainoto.
— Biedri nupat ievainoja šāviņš, — Zoja vērsās pie sargkareivja.— Viņam jāizdara pārsējums. Man tur ir sanitarā soma.
— Es nu nezinu… Pavēlēts tikai jūs… Protams, cilvēks ir ievainots … tas jau redzams.
— Bet kas tad jums pavēlēja? Kas jūs šeit norīkojis? — Zoja uztraucās.
— Mani te norīkoja leitnants Kovaļevs, — atbildēja kareivis. — Viņš deva man arī attiecīgu instrukciju.
Zoja saprata, ka strīdēties nav vērts. Viņa ļoti labi zināja militārā reglamenta stingrību. Ar sarkanarmiešu palīdzību, kuri atnesa matraci, gaiteņa stūrī pie loga ievainotajam ierīkoja guļvietu. Cīnīdamās ar nogurumu, meitene ņēmās viņu pārsiet.
Ievainotais bija mazliet aprimis. Viņš ilgi noraudzījās Zoja ar nespodru, skumju skatienu, smagi elpodams un ar mēli aplaizīdams sakaltušās lūpas.
Metās krēsla.
Gaiteņa galā iztālēm parādījās divi sanitari ar nestuvēm. Viņi nāca, skaļi klaudzinādami ar zābakiem un ejot sarunādamies.
Zoja pamanīja, ka viņu parādīšanās padarīja uz grīdas guļošo jefreitorii nemierīgu. Viņš redzami pūlējās pieaicināt viņu sev klāt. Meitene piecēlās no krēsla un pārliecās pār ievainoto. Uzmanīgi viņa centās saklausīt tā vārgos čukstus, bet saprast varēja tikai nesakarīgus, aprautus teikumus.
— … Jums sekoja . . . Jūs esat laba . . . Paldies . . . Uzmanieties . .. Es laikam miršu . . . Va-ā-ai! …
Atskanēja smags vaids, ievainotais aizvēra acis, un viņa seja sāpēs saviebās.
Pienāca sanitari.
Satraukta Zoja noskatījās pa gaiteni pakaļ nestuvēm. Mirstošā dīvainie vārdi skanēja tai ausīs.
««Jums sekoja .. . Uzmanieties . . .» Ko tas viss nozīmē?» Zoja prātoja.
Viņa iedomājās laboratorijas logos redzēto kabatas lukturīša gaismu un burtnīcas nozušanu.
Meiteni pārņēma neskaidra tuvu briesmu nojauta.
Pie skaņu mērīšanas punkta priekšnieka atradās kapteinis Krichaļovs.
— Pašlaik pulkstenis ir piecpadsmit un astoņpadsmit minu-
tes, — viņš teica, palūkojies rokas pulkstenī. — Ja mēs izbrauktu pēc stundas ceturkšņa …
— Bet kur atrodas tas Politechniskais institūts? — apakšpulkvedis viņu pārtrauca, pieiedams pie sienas, kur karājās Ļeņingradas karte.
Viņš sāka vilkt ar pirkstu pa karti.
— Divdesmit trīs kilometri… tad vēl astoņi… Liekas, ka pagūsiet…
Tālumā, ātri cita citai sekodamas, smagi nodimdēja lielgabalu zalves.
— Vajadzētu paņemt līdzi vēl trīs cilvēkus, — teica kapteinis Krichaļovs, tuvojoties kartei.
— Paņemiet… Protams, paņemiet! — apakšpulkvedis piekrita. — Vai esat padomājuši, kurus? .. . Tad ta lietiņas! Un vajadzēja arī, lai tā… — viņš turpināja, skatīdamies kapteinī. — Rīkojieties veicīgāk! Ko jūs vēl stāvat?
Pēc dažām minūtēm vieglā mašina, šūpodamās pa grambām, ko vāji apgaismoja šauras zilas gaismas svītriņas, izbrauca laukā no dzeloņstiepļu aizžogojuma un devās uz šosejas pusi.
Drīzumā tā joņoja pa šoseju pilnā gaitā.
Nemiera pilna Zojai tagad šķita laboratorija. Blāvi spīdēja elektriskā galda lampa. No aparatiem, kas nekārtībā stāvēja uz galdiem, uz sienām krita ērmīgas, garas ēnas.
Meitene ieklausījās ikvienā vismazākajā troksnītī. Laukā atkal bija sacēlies stiprs vējš. Paretam varēja dzirdēt, kā pie durvīm mīņājas un klusītēm ieklepojas sargkareivis.
Zoja sēdēja pie ieslēgta oscilografa un vēroja fluorescējošo ekrānu.
Viņa jau bija reģistrējusi astoņus šāviņus. Dažreiz tie aizlidoja garām kaut kur tālumā, bet reizēm ar šausmīgu troksni un rēkoņa pārskrēja pāri itin tuvu, un tad tūlīt sekoja apslāpēts sprādziena troksnis, no kā nodrebēja logu rūtis. Meitene, cik vien iespējams, precizi izdarīja novērojumus, pierakstot laiku un sava aparata rādījumus.
Pa loga stikliem bungoja rupjas lietus lāses, un šī saraustīta bungošana brīžiem nomāca vēja aurus.