— Biedre Ļeontjeva! — atskanēja sargkareivja balss, kad šāviņš sprāga pavisam tuvu. — Vai nebūtu labāk, ja jūs ietu uz patvertni? Viņš nez kāpēc pārāk uzkritis mūsu rajonam . . .
Zoja pateicās sargkareivim un atbildēja, ka patlaban nekādi nevarot iet.
Meitene savu novērojumu rezultātos šķita saskatījusi tādu ka likumību. Ar interesi viņa apskatīja tikko sarakstīto tabulu. «Ne, pašlaik nevaru aiziet,» Zoja nodomāja.
Lietū salijis slapjš, durvīs nostājās leitnants Kovaļevs.
Zoja Petrovna, ko tad jūs vēl te sēžat! .. . Nu, tas taču nekur neder! Ejam uz patvertni!
Tālumā nošķinda birstoši logu stikli.
— Es pašlaik nevaru pārtraukt novērošanu … Ļoti interesanti rezultāti, — meitene teica, ātri pierakstot uz papīra aparata kārtējos rādījumus.
Pa gaiteni tuvojās balsis un soļu dipoņa. Leitnants steigšus devās uz durvīm un izgāja vāji apgaismotajā gaitenī. Viņš ieraudzīja karavīru grupiņu. Tie bija cilvēki, kas nāca no skaņu mērīšanas punkta.
— Uz kurieni jūs, biedri? —leitnants iesaucās.
Atbildi viņš nedabūja. Norībēja briesmīgs spēriens, kas satricināja visu ēku.
*
Leitnants strauji ieskrēja laboratorijā.
Apgaismodams istabu ar elektrisko lukturīti, kura gaisma ar pūlēm spraucās caur biezo putekļu mākoni, viņš ieraudzīja baigu postažu. Visur mētājās salauzīti fizikas aparati. Pa melnajiem logu caurumiem drāzās iekšā vētra. Pa istabu traucās vējš, izdzenādams kodīgos, smacīgos dūmus.
Pie apgāzta galda, uz mutes iekritusi baltu apmetumu gruvešu kaudzē, uz grīdas nekustīgi gulēja Zoja. Rokā viņa bija
krampjaini sažņaugusi zīmuli. . ..
*
— Jā… Kādreiz viss Šis gadījums sagādāja mums daudz raižu, — ģenerālis saīdzis turpināja. — Vai jūs par to nekā nezināt?
Viņa priekšā sēdošais pulkvedis pakratīja galvu.
— Šādas tādas visai pretrunīgas baumas mēs Maskavā dzirdējām, — viņš domīgi noteica.
Sirmais artilērijas ģenerālis uzrāva sērkociņu un, aizkūpinājis papirosu, piecēlās kājās. Spožas ziemas saules stari, pa logiem slīpi krītot pāri visam kabinetam, spraucās cauri no grīdas kāpjošiem zilu tabakas dūmu mutuļiem.
— Atnāk pie manis meitene, — ģenerālis turpināja, staigājot pa istabu. — Nu, jūs jau droši vien esat dzirdējis par profesoru Ļeontjevu? Tā ir viņa meita. Nu, tā. Es viņai jautāju, kas atgadījies. Izrādās, viņa novērojusi, iedomājieties tikai,
ļoti dīvainu un neizskaidrojamu parādību … Jāpiebilst, ka viņiem institūtā bija ierīce, izgatavota īsi pirms kara, gaisa t elektrisko spriegumu pētīšanai. Tas bija ļoti precizs aparats, uzbūvēts, kā saka, ievērojot jaunākos zinātnes un technikas sasniegumus, bet būtībā pavisam vienkāršs. Uz jumta viņi stingri noteiktā kārtībā bija uzstādījuši vairākas antenas un savienojuši tās ar katodoscilografu. Vismazākās izmaiņas atmosfēras elektrības stāvoklī šis aparats uzrāda lieliski …
Jāatzīstas, es par meitenes paziņojumu ļoti izbrīnījos… Viņa man stāsta, ka citādi neesot, — ienaidnieks Ļeņingradu apšaudot ar īpašiem — elektriskiem šāviņiem. «Mana oscilo- grafiskā iekārta,» viņa saka, «pilnīgi skaidri rāda, ka šāviņš nes sev līdzi milzīgi lielu elektrības potenciālu. Parastie šāviņi taču nevarētu kaut cik ietekmēt manus aparatus!» — «Patiešām,» es nodomāju. «Būs jāpapētī…» Bet nu klausieties tālāk. Kādā mūsu skaņu mērīšanas punktā par aprēķinātāju strādāja sarkanarmietis Ozerovs, Nikolajs Ozerovs.
Ģenerālis atgriezās pie galda un apsēdās savā krēslā.
— Tas ir Politechniskā institūta bijušais students, — ģenerālis turpināja. — Viņš vairākus gadus strādājis profesora Ļeontjeva laboratorijā. Un nu, iedomājieties, šo pašu Ozerovu sūta komandējumā uz Ļeņingradu, lai tas atvestu mērīšanas ierīces, kādu tobrīd pagaidām trūcis. Viņš atbrauc Politechniskajā institūtā. Skatās — par vēlu ieradies. Viņam pastāsta, ka institūts un visas laboratorijas jau evakuētas, patlaban tur iekārtojot hospitāli .. . «Nu,» viņš nodomā, «pamēģināšu iekļūt savā laboratorijā. Varbūt tur kaut kas no iekārtas būs palicis.» Viņš pieiet pie laboratorijas durvīm. Mēģina atvērt — aizslēgtas. Tad viņam ienāk prātā; ka šīs durvis var atslēgt ar sava dzīvokļa atslēgu. Viņš ieiet laboratorijā. «Brīnums gan,» viņš domā, «kāpēc viņi atstājuši tik daudz aparatu?» Apskatījās — nav nekā tāda, kas varētu noderēt skaņu mērīšanas punktam. Un tad, posdamies projām, viņš paķēris līdzi burtnīcu, kas ar zīmuli bijusi pierakstīta Zojas Petrovnas pazīstamajā rokrakstā. «Paņemšu par piemiņu,» viņš domā, «un pie viena paskatīšos, ar ko viņi te bez manis nodarbojušies!» Viņam ne prātā nenāca, ka Zoja Pctrovna vēl nav aizbraukusi .. .
Ģenerālis smaidot uzlūkoja savu sarunu biedru.
— Nu, tad tā, — viņš pēc brīža turpināja. — Ozerovs atgriežas savā daļā un sāk pārskatīt paņemto burtnīcu. Un ko viņš redz? Tieši tās piezīmes par šo dīvaino parādību, ko Zoja Pctrovna novērojusi! Nu viņš sāk pamazām apsvērt. Redz — kaut kas nav gluži kārtībā … Un, iedomājieties tikai, uzminēja gan! Viņam jau nu, protams, bija daudz vieglāk nekā pašai Zojai Petrovnai, jo viņš taču strādāja pie šāviņu lidojumu novērošanas . . .
— Un kas tad tas bija? — nepacietīgi jautaja pulkvedis.
Klausieties tālāk! … — ģenerālis turpināja. — Radās loti
interesants stāvoklis. Divi cilvēki, nemaz nenorunājuši, vienā un taja pašā naktī nodarbojas ar vienu un to pašu jautājumu. Ozerovs skaņu mērīšanas punktā reģistrē un apstrādā datus par visiem šāviņiem, kas aizlido pāri Politechniskā institūta virzienā, bet Zoja Petrovna tai pašā laikā, nepievēršot uzmanību apšaudei, pieraksta sava aparata rādījumus.
— Nu, bet vai šāviņi patiešām bija elektriski? — pulkvedis vēlreiz jautāja.
— Tā jau ir tā lieta… Bet klausieties visu pēc kārtas!… Viss tas gandrīz beidzās ļoti bēdīgi, šāviņš bija trāpījis tā nama sienā, kur strādāja Ļeontjeva. Meitene tikko nesamaksāja ar savu dzīvību. Pusotra mēneša nogulēja hospitālī… šāviņš bija trāpījis tieši tajā mirklī, kad Politcchniskajā institūtā ieradās cilvēki no skaņu mērīšanas punkta kopā ar sarkanarmieti Ozerovu. Nu, tā . .. Salīdzināja piezīmes .. . Redz — lieliski sakrīt. Pat lidojuma virzienu var noteikt pēc oscilografiskās ierīces rādījumiem. Bija atveduši sev līdzi visus datus un kartes. Tagad jau bija viegli salīdzināt: virzieni pēc skaņu mērīšanas datiem zināmi. Paskatās uz signāliem, ko atzīmējis oscilografs. Atzīmē tās vietas uz kartes. Tūlīt varēja sastādīt jaunu tabulu.— Ģenerālis piecēlās. — Panāciet uz brītiņu man līdzi, — viņš teica. — Es jums kaut ko parādīšu.
Viņi nokāpa vienu stāvu zemāk un iegāja plašā istabā. Uz galdiem, kas bija salikti gar sienām, varēja redzēt daudz nepazīstamu aparatu. Ap tiem nodarbojās cilvēki, tos montējot un regulējot.
— Papriecājieties nu! — ģenerālis teica, norādot uz aparatiem.— Jauna, nesen izstrādāta aparatūra pēc Zojas Ļcontjevas un Nikolaja Ozerova sistēmas ienaidnieka šāviņu trajektoriju noteikšanai.
— Atļaujiet, biedri ģenerāli! — pulkvedis uztraucās. — Es nekā nesaprotu. Vai šāviņi patiešām bija elektriski?
— Kur nu elektriski! — ģenerālis atbildēja. — Nekādu elektrisku šāviņu fašistiem nav bijis un nu jau vairs nebūs. Izskaidrojums bija ļoii vienkāršs. Oscilografiskā ierīce, ar kuru Zoja Ļeontjeva agrāk strādāja, ļoti labi noteica visparastāko šāviņu virzienu. Redziet, kas par lietu: ikviens šāviņš sakarā ar berzi gaisā vienmēr elektrizējas līdz augstam potenciālām. Aparats, kas bija paredzēts elektrisko spriegumu mērīšanai gaisā, to arī atklāja. Vai nu saprotat, kā tas bija? . .. Patlaban beidzam pirmo sēriju, kas domāta Ļeņingradai, — ģenerālis turpināja.