Aparati darbojas ārkārtīgi precizi, daudz labāk par skaņu mērīšanas aparaturu. Tur, redziet, rādījumus ietekmē vējš. Nākas izdarīt labojumus. Tad vēl — jaunajai aparatūrai iespējams ātrāk apstrādāt iegūtās ziņas … Nāciet, es jūs iepazīstināšu ar izgudrojuma autoriem.
Ģenerālis ar savu ceļa biedru iegāja maza istabiņā. Pie rasējumiem apkrauta galda stāvēja Zoja Ļeontjeva un Nikolajs Ozerovs.
*
Todien Zojai domās bija vēlreiz jāatgriežas pie aizvadītajām, neaizmirstamajam rudens dienām.
— Zoja Petrovna, jūs kāds meklē!
Izgājusi pa durvīm, meitene izbrīnā pakāpās atpakaļ: viņas priekšā stāvēja neliela auguma jefreitors, tas, kuru viņa kādreiz pēc ievainojuma bija pārsējusi.
— Sveiki, biedrene Ļeontjeva! Ar pūlēm jūs sameklēju. Piedodiet nu, ka traucēju, — viņš samulsis turpināja. — Atnācu jums pateikties… To es nekad neaizmirsīšu.
— Paldies, biedri jefreitor, par parādīto uzmanību… — Zoja teica, cenzdamās kaut ko atcerēties. — Sakiet. .. vai nu man tā bija licies, vai arī jūs īstenībā to teicāt… jūs sacījāt, ka man draudot kādas briesmas, ka mani kāds novērojot…
Jefreitors plati un vaļsirdīgi pasmaidīja.
— Sacīju … protams … Kā gan citādi.
Zoja viņu uzlūkoja nesapratnē.
— Kā nu ne!—jefreitors turpināja. — Es pats jau jūs uzmanīju. Man toreiz leitnants Kovaļevs uzdeva. «Es,» viņš saka, «pie laboratorijas durvīm norīkošu sargu, lai, redzi, šādi tādi diversanti tur neiekļūst, bet tu, esi tik labs, ja nu viņa kaut kur iet, tad, redzi, lai nebūtu viena.» Leitnants man paskaidroja, ka jums esot kāds militārā rakstura izgudrojums, nu, un drošības dēļ jābūt uzmanīgiem, ja ienaidnieks kaut ko gribētu uzsākt. Ar vārdu sakot, lika man jūs nemanot apsargāt. «Tas tā pagaidām,» viņš saka, «kamēr viss nokārtosies. Citādi, redzi, burtnī- ciņu ar svarīgām formulām jau nozaguši.»
Meitenei viss kļuva skaidrs. Viņa vēlreiz cieši paspieda jef- reitoram roku.
— Pats leitnants Kovaļevs aizbrauca tūlīt pēc tam, kad jūs ievainoja, — viņš turpināja, — bet bez viņa man bija lielas pūles, kamēr jūs sameklēju. Un katram tik ņem un skaidro, kas un kāpēc . . .
Kad jefreitors aizgāja, Zoja atgriezās savā istabiņā un ķērās pie darba.
Ap sirdi kļuva līksmi un labi. Mazo istabiņu pildīja mīlīga saules gaisma, spiezdamās caur aizsalušo, blāvo stiklu.
OGĻU ĢENERATORS
Gluži kā acu priekšā redzu savu agrīno jaunības dienu draugu Semjonu Krapko, domīgu ukraiņu jaunieti skaidrām, zilam acīm, mazliet sakumpušu un ļoti nopietnu.
Semjons bija nedaudz vecāks par mani. Mēs dzīvojām mazā apriņķa pilsētiņā, kas atradās divdesmit kilometru nomaļus no tuvākā dzelzceļa un bija krietni nopostīta pēc nesenējā pilsoņu kara. Es biju reālskolās audzēknis, viņš — mašinista palīgs turienes mechaniskajā darbnīcā, abi bijām kaislīgi aizrāvušies ar fiziku un elektrotechniku. Būdami nepagurstoši eksperimentētāji un sapņotāji, mēs spējām parastajā sarūsējušajā elektriskajā zvanā saskatīt pilnīgi reālu pamatu spēcīgas dzirksteļu radiostacijas izgatavošanai.
Mūs saistīja cieša jauniešu draudzība.
Dīvainais notikums, par ko es gatavojos stāstīt, īstenībā sakās ar to bridi, kad man paziņoja par atgadījumu ar kapsētas krustiem.
Kādreiz vēlā vakarā uz ielas man pienāk klāt kāda vecīte un saka:
— Kā gan tev nav kauna, Serjožeņka! Tas tev netiks piedots . .. Pagaidi vien, gan tu atcerēsies manus vārdus. Vai tad drīkst ņirgāties par aizgājējiem?
— Es nesaprotu, vecmārniņ, kāpēc jūs man to visu stāstāt! — €s viņai atbildu.
— Neniekojies nu! Šis nesaprotot!—viņa turpina. — Tu taču tomēr esi zēns no inteliģentas ģimenes. Kauns gan. Lai jau nu tas Krapko vai, sacīsim, tas pats Gricko Gorobecs, kuru nupat aizgādāja uz miliciju, tie jau abi tumšu ļaužu. Bet tev tas nav piedodams.
Vecīte padraudēja man ar pirkstu un aizčāpoja savu ceļu. Es ilgi noraudzījos viņai pakaļ.
Līdzko sadzirdu pieminam Gricko Gorobeca vārdu, man radās šausmīgas aizdomas.
Lieta tāda, ka vēl nesen viņš atstiepa mums cinka plāksnītes, kas bija izgrieztas no dīvaina veida trauka. Cinks mums bija vajadzīgs galvanisko bateriju izgatavošanai, un mēs likām Goro- becam pagādāt vēl.
«Ak tad no tāda cinka mēs ar Semjonu meistarojām savas baterijas?» man pazibēja baiga nojauta. «Vai patiesi Gorobecs butu nočiepis kapsētas krustam ovālo kārbu, kurā parasti atrodas vainagi, un uzdevis to par vecu mazgājamo trauku?»
Es uz pēdām devos pie Semjona.
Man bija jāiet garām mūsu vienīgajai pilsētas kapsētai. Es eju pa šauro taciņu un nez kādēļ cenšos tik daudz neskatīties uz il<> pusi, kur rēgojas tumšie krustu apveidi. Nevis tāpēc, ka es toreiz būtu bijis bailīgs, bet vienkārši tāpat. Man ap sirdi bija kaut kā neomulīgi. Redzams, apzinājos, ka netiešā kārtā esmu piedalījies kapu apgānīšanā. Nakts bija brīnum jauka. Smaržu pilnajā pavasara gaisā nav dzirdama ne skaņa. Virs plašām koku galotnēm iekāries mēness, apgaismojot mazās kapu baznī- eiņas zvanu torņa smaili. Iztālēm dzird dziedam meitenes.
Pēkšņi es pārsteigts ieraudzīju kaut ko dīvainu. Gluži skaidri saredzēju, ka zvanu torņa smailē iedzirkstas zilganas liesmiņas. Es pat apstājos. Kas tas ir? … Tā pabailīgi vēroju vēl. Šķiet, ka nekā nebūtu … Bet es taču redzēju itin skaidri!
Atceros, ka pēc tam sāku soļot, cik iespējams, aši un jo drīz, aizelsies un mazliet uztraukts, nonācu pie Semjona mājas.
Ļoti grūti aprakstīt, kāda izskatījās mana drauga Semjona istaba.
Lai pa to varētu brīvi staigāt, iepriekš vajadzētu pārgriezt ne mazāk par pussimtu vadu, kas izvilkti krustām šķērsām.. Vienīgais galds bija apkrauts ar tādām lietām, kādu citā māja neredzēsi. Tur bija pašizgatavotas dinamomašinas, elektromotors, indukcijas spirāle, dažādi rupji elektriskie mēraparati,. bet visvairāk bija burku. Tās mums bija vajadzīgas visdažādāko galvanisko elementu izgatavošanai.
Virs galda dega sīka kabatas lukturīša spuldze, kas elektrisko enerģiju saņēma no baterijas, kura, kaut arī milzīga, taču bija ļoti oriģināli konstruēta. Tolaik pilsētā elektriskās apgaismošanas, protams, nebija, un šī spuldzīte, kas trūcīgi apgaismoja- istabas baltās sienas, radīja sajūsmu daudzos pilsētas Iedzīvotājos un ārkārtīgi nostiprināja mūsu a.utoritati viņu vidū.
Vārdu sakot, Semjona istaba bija īpatnēja laboratorija, kurā mēs izdarījām savus mēģinājumus elektrotechnikā, kas daudziem nebija saprotami.
Protams, kāds inženieris elektriķis būtu pabrīnījies, kā mums izdevās sameistarot visas šis ierīces no tik nepiemērotiem materiāliem. Būtu vērts paskatīties kaut vai uz dinamomašinu, kas bija izgatavota no jumta skārda. Vēl vairāk inženieris izbrīnītos,, ja uzzinātu, ka mēs ne tikai būvējam elektriskos aparatusL bet arī eksperimentējam ar tiem, cenšoties atklāt elektrotechnikā vēl jaunus, nezināmus ceļus. Turklāt vēl jāpiebilst, ka pašdarināto aparatu izgatavošanai un mēģinājumiem Semjons izdeva krietnu daļu no savas nelielās izpeļņas.
Mans draugs saņēma mani tāds ka stipri satraukts, kadu es agrāk viņu netiku redzējis.
Semjon! Gricko Gorobecs ir zadzis cinku… — es jau iesaku.
Taču viņš strauji mani pārtrauca:
Klusāk! … Pagaidi mazliet! … Sakas atkal…