Basam kājām, atrotītām piedurknēm viņš stāvēja istabas vidu, izstiepis trīsošo roku līdz lielam pašpagatavotam voltmet- ram, kas bija uzstādīts uz galda malas. Izbrīnā cs skatījos gan uz voltmetra kustīgo bultiņu, gan uz Semjonu, gan uz tā melno ēnu, kas krasi izdalījās uz baltās sienas. Zemajā istabiņā bija deguma smaka.
— Vai redzi? — viņš draudīgā balsī čukstēja. — Strāva lielāka par vienu voltu.
Es nez kādēļ atcerējos, ka mūsu baterijās ievietots kapos nozagtais cinks, un man kļuva mazliet neomulīgi.
— Semjon! — es atkal uzsāku. — Cinks, kas ir mūsu baterijās . ..
— Kas par cinku! — Semjons pēkšņi man uzkliedza. — Pašreiz nav cinks, bet ogle.. . Vai saproti: ogle! Un tā jau iet visu vakaru: gan parādās, gan nozūd. Vai saproti? Bet vēl nesen …
Viņš nogrāba mani aiz rokas un vilka uz galda pusi.
Voltmetrā bultiņa šūpojās drudžainiem rāvieniem. Brīžiem tā rādīja diezgan lielu spriegumu.
Un tad es ieraudzīju kaut ko tādu, ka aiz pārsteiguma sarāvos .. . Tieši man pretī atradās mazs lodziņš.
Blakus esošo kapu baznīciņu gaiši apgaismoja mēness, un no loga tā bija labi redzama. Tagad, kad jau pagājis daudz gadu, es arvien vēl to atceros gluži skaidri. Semjons turpretim, būdams mazliet tuvredzīgs, šķiet, vairāk noticēja maniem vārdiem nekā ieraudzīju pats savām acīm. Varbūt tāpēc viņš tik neatlaidīgi, bet gluži nesekmīgi turpināja savus mēģinājumus pat tad, kad kļuva saprotams, ka tos vajadzētu atlikt līdz labākiem laikiem.
Es gluži skaidri ieraudzīju, ka baznīcas smailes tuvumā iemirgojas zilganas uguntiņas, ko neskaidri biju pamanījis jau agrāk. Bet visapbrīnojamākais bija tas, ka ikvienu iemirgošanos pavadīja straujš sprieguma kāpinājums mūsu voltmetrā.
— Vai redzi, Semjon? — es, uztraukumā aizelsdamies, izteicu un ar pirkstu paradīju uz logu.
— Jā, jā… Kas ir? — viņš kļuva nemierīgs un cieši sažņaudza manu roku.
— Baznīciņas tornis . . . augšā … pa kreisi . . .
Bet tai brīdī arī es neko vairs neredzēju. Mūsu loga priekšā negaidot izauga tumšs cilvēka stāvs un visu aizsedza. Pie durvīm neatlaidīgi klauvēja, un pēc brīža mūsu istabā-laboratorijā iniaca divi liela auguma miliči, ģērbušies pelēkos zaldātu
— Izdarīsim kratīšanu, — viens no viņiem lietišķi teica.
Tikai tagad es atcerējos, ka nepaguvu Semjonam pateikt par
mums draudošajām nepatikšanām.
*
— Ar kādām velna būšanām jūs tur nodarbojaties? — mums bargi noprasīja apriņķa milicijas priekšnieks, neliela auguma cilvēks ar apaļu seju, kad mēs ieradāmies pie viņa.
Mēs sēdējām uz taburetēm plašā istabā, kas smaržoja pēc machorkas un bagātīgi ar degutu saziestiem zābakiem.
Mēs bijām nākuši uz miliciju, pilnīgi apzinādamies sevi bez vainas, jo patiešām nezinājām, no kurienes Gricko Gorobecs bija ņēmis cinku. Priekšnieku pilsētā pazina kā labsirdīgu un
jautru cilvēku. No viņa baidīties mums nebija iemesla.
*
— Vai esat kādi alķīmiķi? — viņš smaidot noprasīja.
— Nē, alķīmiķi neesam, — es atbildēju. —Mēs esam elcktrotechniķi - eksperimentētāji.
— Elektrotechniķi? Bet kādēļ tad jūs lietojat zagtus kapsētas piederumus?
— Mēs nezinājām, ka tie ir zagti, un nepavisam jau ne, ka no kapsētas, — es atbildēju. — Mums tikai bija vajadzīgas cinka plāksnītes.
-—Jums vajadzīgas cinka plāksnītes … Kāpēc tad īsti cinka? Bet dzelzs? Vai dzelzs jums nav vajadzīgas? Un kā tad ar jumtiem,—vai es varu būt drošs?
Semjons bija iegrimis domās. Redzams, ka viņš arvien vēl domāja par pārtraukto mēģinājumu un tā neparastajiem rezultātiem.
— Bet nu paskaidrojiet, kāpēc jums vajadzīgs cinks! — priekšnieks tincināja.
— Jūs, protams, zināt, kā būvēti galvaniskie elementi…— es nedroši iesāku.
— Nē, nezinu, nav nekādas jēgas, — priekšnieks atbildēja, atzveldamies pret krēsla muguru. —Vai tie, ko lieto zvaniem, vai?
Priekšnieka balss man šķita tik labsirdīga, ka es saņēmos paskaidrot viņam visu, cik vien labi var.
— Paņemiet trauku ar ūdeni, — es pabikli iesāku, — un ieberiet tur galda sāli, lai ūdens labāk vadītu elektrību .. .
— Nu…
— Un tad tajā pašā trauka vajag ielikt vara plāksnīti un cinka plāksnīti. .. Bet pielūkojiet, lai abas nepieskartos viena otrai!
— Nu, un tad?
— Tad jums uzreiz būs visvienkāršākais galvaniskais elements. Vadītāju galos, kas piestiprināti pie plāksnītēm, radīsies elektrisks spriegums . ..
— Tad ta vienkārši! — priekšnieks pabrīnījās.
— Vai saprotat? — es turpināju. — Cinks taču, šķidrumā oksi- dējoties, tas ir, savienojoties ar .tā skābekli, izdalīs enerģiju. Nu, gluži tāpat, kā, sacīsim, ogle, kas, gaisā oksidējoties, citiem vārdiem — sadegot, izdala enerģiju siltuma veidā. Iur tad lai paliek enerģija pēc cinka oksidēšanās, kā jūs domājat? Nu, tātad pārvēršas elektriskajā strāvā. Nemanot šķidrumā sadegdams, cinks izstrādā elektroenerģiju. Vai saprotat?
— Liekas, ka būtu samērā skaidrs, — priekšnieks drūmi noteica.
— Dažreiz vara plāksnīti, — es turpināju, — var aizstāt ar presētas ogles plāksnīti. Tā, tāpat kā vara plāksnīte, šķidrumā nešķīst un vajadzīga tikai tam nolūkam, lai elektrisko strāvu izvadītu no šķidruma ārā.
— Bet vai cinku ne ar ko nevar aizstāt? — priekšnieks uzmanīgi ievaicājās.
— Cinku nevar nekādā gadījumā, — es cicti noteicu. — Bez tā pagaidām nav domājams neviens praktiski izmantojams elements. Ja nu tikai .. .
Es jautājoši palūkojos Semjonā, nezinādams, vai drīkstu atklāt mūsu noslēpumu. Tomēr priekšnieks manu samulsumu nepamanīja.
— Ļoti žēl, — viņš nopūzdamies teica, laikam atcerējies aplaupīto kapsētu. — Redziet tā, — viņš turpināja. — Man ir viss skaidrs. Paldies, protams, par populāro izskaidrojumu. Es nesaprotu tikai, kādēļ jums vajadzīgs tik daudz šo elementu. Nu, būtu izgatavojuši vienu, nu — divus. Es saprotu, ka jūs šī lieta loti aizrauj. Bet kāpēc — es jums jautāju, — visa kapsēta sapostīta? Tā taču nevar, zēni! Pie mums, protams, cinku te nekur nevar dabūt, bet nedrīkst taču apsmiet mirušos!
— Mēs eksperimentējam, — Semjons, galvu nodūris, teica. — Mēs gribam uzbūvēt tādu bateriju, lai varētu apgaismot visu pilsētu …
— Ko? — priekšnieks vēlreiz jautāja. — Visu pilsētu? Bet, ja jau jūs paskaidrojāt, ka bez cinka baterijas nav iespējamas, uz kādām kapsētām tad jūs cerat?
Un te nu Semjons, man gluži negaidot, atklāja priekšniekam mūsu noslēpumu.
-Tie ir tādi iepriekšēji mēģinājumi, — viņš iesāka, — mēs, t;i teikt, praktizējamies. Bet turpmāk cinks mums nebūs vajadzīgs. A4ēs izgudrojam tādu galvanisku elementu, kurā izšķīst nevis cinks, bet ogle. Oglei vajag sadegt elementos un dot elektroenerģiju. Tad to nevajadzēs dedzināt tvaikmašinas kurtuvē, lai no dinamomašinas griešanās iegūlu elektrību. Elektrostacijas nebūs vajadzīgas . . .
Priekšnieks pa smaidīj a.
— Bet vai, izņemot jus, nav bijuši gudrinieki, kas tā gribētu izdarīt? — viņš jautri ieprasījās.
— Nē, nav bijuši! — es dedzīgi pasteidzos atbildēt.
— Tātad jums šķiet, ka elektrostacijas velti tiek būvētas? — priekšnieks turpināja.
— Cilvēki vēl nevar ogles ķīmisko enerģiju tieši pārvērst elektriskajā, — Semjons pieceldamies svinīgi teica. — Tāpēc, lūk, būvē elektrostacijas ar tvaika mašinām.
— Paga, paga! — priekšnieks uzbudinājās un arī piecēlās kājās. — Mašina taču ražo milzīgu jaudu, bet cik tad elementu vajadzēs, lai apgaismotu kaut vai tik mazu pilsētu, kāda ir mūsējā?