Profesors izņēma no sava portfeļa kādu biezu grāmatu un iebāza tajā degunu.
Pēc kāda laiciņa dzirdu, priekšnamā kāds knosās. Mīņājas uz vietas. «Tātad skaidrs,» domāju, «tur mūsu Vaņa stīvējas. Baidās nākt iekšā. Kautrējas.»
Tā arī ir. Ar mokām šo iedabūja iekšā. Viņš apstājas istabas vidū, viss piesarcis, acis nodūris, elš kā zirgs.
— Tas ir mūsu izgudrotājs, — es profesoram saku. — Iepazīstieties: Ivans Ciruļins, kolchoza galdnieks.
Pavļinskis piecēlās un sausi paspieda Vaņam roku.
— Vai koksnes paraugi ir līdzi? — es Čiruļinam prasu.
Viņš klusēdams rakņājas pa kabatu. Šņāc. Redzams, ka
rokas dreb. Izņem zariņus un uzmanīgi noliek tos uz galda.
Profesors sāk uzmanīgi aplūkot šos gabaliņus. Piemiedz acis un kaut ko bubina sev zem deguna.
— Šis, — es paskaidroju, — ir nesen nocirstais ozols. Šis ir bērzs, šis alksnis.
— Nu, un kas tad, — profesors saka, pabeidzis apskati. — Pēc amana subjektivā sprieduma koks ir manāmi iekrāsojies. Bet, ko rādīs analitiskie pētījumi, tas vēl pagaidām nav zināms . . . Kā jūs ieguvāt tādu pigmentaciju? — viņš jautā Čiruļinam.
Zinādams, ka mūsu izgudrotājs ir ļoti kautrs, es pacenšos atbildēt viņa vietā.
— Jā…—'profesors nosaka, noklausījies manu paskaidrojumu. — Primitivs process . .. Tomēr vienalga, tā zinātniskai izpētīšanai būs vajadzīgi vairāki gadi, iekāms tas iegūs kādu utilitāru nozīmi.
Kāpēc vairāki gadi? — pēkšņi atskanēja stingra balss.
Es pat satrūkos: Vaņka Čiruļins sācis runāt! Un pie tara, ievērojiet, tik pārliecināti, uzstājīgi. Kur palicis viņa biklums?
Profesors paskatījās viņā un sacīja:
— Kā gan citādi, jaunais cilvēk? Pat ārzemēs nav līdzīgas pieredzes!
Un sāk tik bērt pārgudrus vārdus: pigmentacija, disociacija, cirkulācijā, konventacija, nepastāvīgs režiras un tā vien.
Es skatos uz Vaņu un neticu savam acīm. Pilnīgi pārvērties. Iur palikusi agrākā kautrība? Viņa izturēšanās ir izaicinoša. Acis spulgo.
— Kāpēc jūs uzskatāt, ka pigmentacijas process varētu būt nepastāvīgs? — viņš profesoram prasa.
Un nu tik sāk! . .. Kur gan viņam šādas zināšanas! Reizēm tāpat izsaka pa tādam vārdam kā: stabilizācijā, cirkulācijā un pat disociacija. Tomēr lielāko tiesu runā vienkārši un ļoti saprotami.
Strīds iedegas. Profesors ņemas nosaukt kādus divdesmit ārzemju zinātnieku vārdus.
— Timirjazevu aizmirsāt. Viņš viens ir visu to vērts, — Čiruļins saka.
— Tas jau ir akvantitates jautājums, — svinīgi iebilst profesors.
— Nevis «akvantitates», bet «adekvates», tas ir, līdzvērtības, — Vaņa izlabo. — Vai tad tiešām . .. piedodiet, protams … krieviski grūti runāt?
Redzat nu, es saku… Kas to būtu domājis! Ja paskatās — nerunīgs un kautrīgs, bet, tiklīdz nonāk līdz tam, kad jāaizstāv savs ierosinājums, ar kuru domāts veicināt, tā sakot, mūsu tautsaimniecības uzplaukumu, tūdaļ pārvēršas. Uguns! Vai to varētu teikt pēc izskata, ka viņš pašmācības ceļā tik pilnīgi apguvis botāniku un ķīmiju? Nevar …
Tāpat arī ar šo «profesoru» . ..
Paiet kādas divdesmit minūtes. Kopā ar Vasiliju Vasiļjeviču Terechovu istabā ietuntuļo kāds vidēja auguma večuks. Sejas izteiksme viņam labsirdīga, šķiet, ka smaidītu visu laiku. Ģērbies pieticīgi.
— Labdien, biedri! — tas saka. — Piedodiet, ka aizkavējos! Pa ceļam kritu kārdinājumā. Nenocietos. Dārgā Vasilija Vasiļje- viča laipnā pavadībā aplūkoju jūsu mežsaimniecību. Varbūt nebija īsti labi, tā sakot, bez saimnieka, kolchoza priekšsēdētāja … Vai jūs tas būtu? — viņš vēršas pie manis.
— Es pats … Bet kas esat jūs?
— Atļaujiet iepazīties: profesors Stekoļņikovs. Mani šurp atkomandēja zinātniski pētnieciskais institūts.. . Nu, Arkadij Agafonovič? — viņš uzrunā biedru, kuru agrāk noturējām par profesoru. — Vai jau sarunājāt par telpām un visu pārējo?
«Tad ia joks!» es domāju. «Kas gan varētu teikt, ka tas ir profesors! Pārāk neizskatīgs …»
Viņš sāk izvaicāt Vaņu Čirujinu. Runa vienkārši, bez jebkādām «cirkulācijām». Viss saprotams. Bet Pavļinskis izrādījās, tā sakot, tikai techniskais palīgs, bez jebkāda zinātniska grada. Viņš pavadīja gados veco profesoru.
Viņi nodzīvoja pie mums divas nedēļas. Pa šo laiku Vaņa Ciruļins viņu klātbūtnē nokrāsoja trīs desmitus visdažādāko šķirņu augu. Izmēģināja dažādās krāsās: sarkanā, zilā, zaļā, violetā .. .
— Tas gan ir lielisks priekšlikums! — profesors reiz man saka. — Cik skaistas mēbeles var darināt no tāda koka! Kādas dārgas ietaises būtu jāizgatavo, lai ar krāsu piesātinātu koksni, un tomēr tādu sarkankokam līdzīgu materialu nedabūtu. Jūsējo biedru Ciruļinu es ņemšu līdzi uz Maskavu. Lai nolasa zinātnisku referātu par savu oriģinālo paņēmienu. Visvairāk ticams, ka mēs viņu tur paturēsim. Lietpratīgi un apdāvināti cilvēki mums vajadzīgi, tikai viņš pārāk kautrīgs. Bet tas nekas, gadās jau …
Jūs, protams, interesē, kāds tad īstenībā bija Čirujina izgudrojums, kā viņš iemanījās nokrāsot augoša koka koksni.
Gluži vienkārši!
Kokā pie pašas saknes izurbj caurumiņu. Tādu, kādu bērni ietaisa, kad pavasarī grib dabūt saldo liepu sulu. Šajā caurumiņā iesprauž gumijas caurulīti. Viens caurulītes gals, proti, Ielikts caurumiņā, bet otrs savienots ar pudeles kakliņu, kurā Ieliets kaut kāds krāsu šķīdums. Pudeli pakarina turpat tajā
pašā kokā, mazliet augstāk. Vai saprotat? Krāsa, proti, pa caurulīti nokļūst kokā un sajaucas ar tām sulām, kuras koks dzerot ar sakneni izņem no zemes. Sulas izplūst pa visu koku un aiznes krāsu sev līdzi. Pat zariņi pie pašām lapām — arī tie nokrāsojas! Paiet kāds laiks — koks nokalst, jo krāsa satur indīgas vielas. Bet krāsa piesātinājusi koksni tik stipri, ka to ne ar ko nevar izkodināt. Katrā šūniņā nokļuvusi! Tādā kārtā iegūst īstu sarkankoku.
Protams, pirmajos mēģinājumos, ko izdarīja čiruļins, tas viss bija nepilnīgi. Krāsa nosēdās nevienmērīgi — krāsvielas ķīmiskais sastāvs nebija izvēlēts pareizi. Bet, kad šim priekšlikumam atrada stingru zinātnisku pamatojumu, viss nokārtojās. Tagad pat mums šeit ir krietni meža gabali iedalīti izmēģinājumiem.
Jūs interesē Vaņas Ciruļiria liktenis? Tagad viņš lielā godā. Bet kautrīgs un bikls, kāds bijis, tāds arī palicis.
Ej tad nu izproti, kas par cilvēku, ja spriež tikai pēc izskata!
RAKSTNIEKA AUTOMATI
Tieksmi kļūt par rakstnieku es jutu jau sen.
Draugi no literātu aprindām man neticēja:
— Nu, pamēģiniet vien! Vai domājat, ka tas viegli? Tas vis nav tā kā mašinas izgudrot. Tur visu iespējams matematiski aprēķināt un tūdaļ redzams, kas vajadzīgs. Bet literatūras laukā tik daudz neskaidrību …
— Vai varat iedomāties, — man sacīja kāds pazīstams rakstnieks, — es savus darbus pārrakstu divdesmit piecas reizes. Saprotiet: divdesmit piecas reizes!
— Blēņas vien! — es augstprātīgi atbildēju. — Man, piemēram, ir daudz interesantu atmiņu. Sēdies tikai un raksti.
Kad biju nosēdies pie baltas papīra lapas, man ļoti drīz uzmācās grūtsirdība.
«Patiesi, grūts darbs,» es nodomāju. «Ar ko tad lai sāk?»
Man nez kāpēc visu laiku tā vien gribējās risināt uz papīra matematiskas formulas. Vai arī vismaz vēlreiz uzrakstīt pārskatu par savu pēdējo darbu, kas saucas «Jautājumā par pseido- parametrisko rezonansi četrpolu schemās pie nenostabilizēta konturu režima».