Mūsu ceļinieki, izejot pa kādu sānu galeriju, nokļuva platas akmens akas dibenā.
Bet ne jau tāpēc profesoram izlauzās izbrīna sauciens. Lieta bija tā, ka augstu virs galvas bija redzams iezilgans spīdums, kādu viņi bija pamanījuši jau agrāk.
— Liekas, šī ir tā pati aka, kurā mēs raudzījāmfies no augšas, — Polozovs teica.
Bet suns uzstāja, lai viņi ietu tālāk. Tas aicināja maza spraugā akas sienā.
Pēc nedaudziem soļiem cilvēki ieraudzīja to, ko bija meklējuši.
Uz akmens grīdas, ko ūdens biia nopulējis pavisam gludu, gulēja Kostja driskās saplēstā kombinezonā.
— Es atvedīšu šurp mašinu: tur ir medikamenti, — sacīja Dorochovs un, iekāms profesors paguva ko iebilst, metās skriet atpakaļ. Dorochovam gribējās ticēt, ka Kostja dzīvs.
Kostja patiešām bija dzīvs.
Viss, ko viņš pastāstīja, jau atrazdamies mašinas kabinē, bija ārkārtīgi interesants.
Viņš atcerējās, kā ielēcis ūdenī un, acīm redzot atsizdamies pret akmeni, zaudējis samaņu. Kad viņš atžirdzis, jutis, ka atrodas uz klinšu laukumiņa. Atrā straume viņu bija piespiedusi pie sienas. Viņa kājas atradās ūdenī, kas milzīgā ātrumā joņoja garām. Kaut kur tālumā vāji bija saredzams prožektora stars.
Kostja mēģināja celties, bet neveikli pakustējās, un viņu satvēra auļojošā straume, ar kuru cīnīties nebija iespējams.
Drīz Kostja juta, ka jau peld rāmā ūdenī. Bija tumšs. Ar roku viņš sataustīja stāvu sienu. Viņš mēģināja sameklēt izcilni, lai pieķertos pie sienas, bet tas viņam neizdevās. Viņš juta, ka ūdens, kas viņu nes, krītas arvien zemāk.
Negaidīts notikums deva viņam jaunu spēku un pastiprināja cerības uz izglābšanos.
Kā liekas, no milzīga augstuma, spriežot pēc šļāciena spēka, ūdenī pie viņa nolēca suns — viņa vecais frontes draugs Džulbarss.
Kopā bija vieglāk noturēties virs ūdens.
Laiks vilkās bezgalīgi lēni. Pa to laiku ūdens līmenis nolaidās arvien zemāk, un beidzot Kostjas kājas skāra cietu pamatu.
Tagad, kad mašinas prožektors apgaismoja aku, kurā Kostja bija nolaidies līdz ar ūdeni, kļuva skaidrs, kas noticis. Ūdens pamazām bija aizplūdīs pa blakus galerijām un atstājis Kostju akas dibenā.
Viņš bija ilgi kliedzis, cerēdams, ka viņu sadzirdēs, un pēdīgi, pārliecinājies, ka šīm pūlēm nav panākumu, nolicies uz akmens blakus slapjajam sunim, lai uzkrātu spēkus, un tūdaļ aizmidzis.
— Jāsazinās ar virszemi! Es pavisam aizmirsu! — iesaucās Dorochovs. — Esi mierīgs, Kostja, es pats, — viņš piebilda, redzot, ka mechaniķis grasās piecelties no gultas.
Dorochovs piegāja pie radioraidītāja un sāka to uzskaņot. Viņš ilgi noņēmās, uzmanīgi klausīdamies ar radioaustiņām. Beidzot Kostja nenocietās un piecēlās, lai ietu palīgā.
— Labs suns, labs… Bet baidīja gan mūs, kastē sēdēdams, — profesors sacīja, glaudīdams suni, kas gulēja līdzas. — Savu saimnieku izglāba … — viņš -turpināja. — Bet mani vis nebūtu glābis … nebūtu … Es tev ar nūju piedraudēju …
Suns pacēla galvu un palūkojās Polozovā ar savām gudrajām acīm. Varbūt viņš gribēja sacīt, ka cilvēks maldās un tieši viņš izvilcis to no ūdens, nevis kāds nezināms dzīvnieks. Bet suns neprata runāt un tikai papurināja galvu, nolikdams to uz grīdas.
Spriežot pēc klusinātās sarunas, kas notika starp inženieri un mechaniķi, Polozovs noprata, ka noticis kaut kas nelāgs. Abi joprojām nopietni darbojās ap radioaparatu,. atvērdami vāciņus un ieskatīdamies tā iekšienē. Dorochovs uzmanīgi klausījās ar radioaustiņām. Pēdīgi viņš piecēlās no sēdekļa un, radioaustiņas nenoņemot, klusu teica Polozovam:
— Dīvaini… Pilnīgi zaudēti radiosakari ar virszemi.
— Vai tad tiešām radioviļņi neietu cauri zemes kārtai, kas šķir mūs no virszemes? Mēs taču atrodamies samērā nelielā dziļumā, — nedroši piemetināja Kostja.
— Tiem vajadzētu lieliski iet cauri, — Dorochovs sacīja, it kā taisnodamies profesora priekšā. — Mums mašina tam nolūkam speciāli iekārtots garo viļņu raidītājs.
Tas nav labi … —vārdus stiepdams, noteica Polozovs.
Vai tas, ka mums ir garo viļņu raidītājs?
Nē taču — tas, ka nav sakaru … Tie nav joki, Andrej Leonidovič.
Arī Dorochovam un Kostjam joki nenāca prātā. Strādāt bez
sakariem ar virszemi bija ļoti bīstami.
*
Lielus gabalus izbraukāja mašina, dārdinādama savas tērauda kāpurķedes pa bezgalīgajiem apakšzemes tuneļiem un grotēm. Tā brauca gan augšup, gan laidās lejā lielos dziļumos. Profesors rūpīgi uzmeta tuneļa eju un savienojumu plānu, cenzdamies atrast virzienu, kurp galu galā aiziet ūdens.
Mašina bija apstājusies diezgan plašā grotē.
Polozovs un Kostja kopā ar suni devās izlūkot platu sān- galeriju. Dorochovs palika pie mašinas, lai to apskatītu.
Iekams Kostja devās pa eju tālāk, viņš apstājās.
— Vai jums neliekas, ka amfibijas prožektors nespīd ar pilnu kvēli? — viņš profesoram vaicāja, norādot ar roku uz tālumā redzamo masinu.
— Iespējams … Liekas, jā … — profesors nomurmināja. — Lai gan tas varbūt tikai tāpēc tā izskatās, ka šeit ir zemi griesti.
Viņi pastāvēja īsu bridi, raudzīdamies gaismas staru kūlīti, kas aizstiepās pa pazemi, un devās tālāk.
Drīz vien Kostja ieraudzīja to, kas profesoram agrāk bija licies neatrisināma mīkla.
Priekšā atspīdēja zilganā gaisma.
Pētnieki pielika soli un pēc maza brītiņa iegāja jauna grotē.
Kad nodzēsa elektriskos lukturus, viņu priekša paveras krāšņs, feerisks skats.
Grotes sienas un griesti bija izvagoti smalkam dzīsliņām, kas izstaroja fosforescējošu mirdzumu, visa pazeme bija labi apgaismota bāli zilganā gaismā.
— Tas tik ir lieliski! — iesaucās Kostja. — Zēl, ka nepaņemu līdzi fotoaparatu.
— Patiešām … Ne tik daudz lieliski kā nesaprotami, — profesors norūca, tuvodamies sienai.
Viņš izvilka nazi un sāka atdrupināt gabaliņu mirdzošas vielas.
- Jūs taču redzat, ka tas nav fosfors! .. . Bet kas tad tas vardu būt? — Polozovs turpināja, aplūkodams luktura gaisma hallo gabaliņu, kas drupa rokās.
— Atgriezīsimies mašinā — izpētīsim. Ceļojuma ķīmiskā laboratorija mums ir, — Kostja teica.
— Protams, ka izpētīsim! Es tikai nezinu, vai ir vērts atgriezties tūlīt vai pabeigt nodomāto maršrutu . •..
Tika nolemts turpināt pazemes ejas pētīšanu.
— Manuprāt, te ir augstāka temperatūra nekā tajā vieta, kur stāv mašina … Man, piemēram, ir karsti, — Kostja ieminējās, kad viņi atradās jau labu gabalu tālāk no mirdzošās grotes.
Viņš gribēja vel kaut ko sacīt, bet pēkšņi apstājās.
— Paskatieties … — Kostja čukstēja, ar sava lukturīša gaismas staru rādīdams uz priekšu. — Kaut kas balts … Kustas un maina veidu … Kas tas varētu būt?
Ari profesors apstājās.
— Tvaiks, — viņš mierīgi noteica.
Pēkšņi Kostjam prātā pavīdēja neskaidras atmiņas. Nez kādēļ viņš iedomājās plaisu akmens drupās. Toreiz, vērodams aiz- lienam čūsku, viņš bija redzējis izgarojumu mutulīti, ļoti līdzīgu tam, kas patlaban pacēlās viņu priekšā.
— Bet varbūt viss izskaidrojams tā . .. Tas vēl ir maz izpētīts gadījums … — profesors bubināja.
Pēc īsa brīža viņi pienāca pie milzīgas plaisas, kas līču loču šķērsoja apakšzemes akmens grīdu. No tās vēlās biezi karsta tvaika mutuļi. Baltais tvaiku mākonis tikai daļēji izplatījās apakšā. Vairums tvaiku, ātri celdamies uz augšu, pazuda plašā, slīpā ejā.