— Kāpēc necīnies? — Riveram nikni uzsauca. — Gļēvulis! Gļēvulis! Parādi, ko vari, kucēn! Parādi! Sit viņu, Denij! Sit viņu! Tu uzvarēsi! Sit viņu!
Visā zālē tikai Rivera saglabāja mieru. Temperamenta un asiņu ziņā viņš bija karstākais un kaislīgākais no visiem, bet viņš bija norūdījies tik lielos uztraukumos, ka šo desmittūkstoš rīkļu kopīgais rēciens, kas pieauga kā viļņi jūrā, viņam atgādināja tikai vakara vēsmas vieglo pūsmu.
Septiņpadsmitajā raundā Denijs realizēja savu nodomu. Rivera saliecās un saguma zem viņa smagā trieciena. Rokas nevarīgi nolaidās, un Rivera atstreipuļoja atpakaļ. Denijs nodomāja, ka pienācis laimīgais brīdis. Puika bija viņa varā. Bet Rivera ar šo manevru iemidzināja viņa modrību un pats deva viņam briesmīgu sitienu pa žok- jiem. Denijs nokrita. Kad viņš piecēlās, Rivera atkal viņu nogāza, triekdams ar labo dūri pa kaklu un zodu. Viņš to atkārtoja trīs reizes. Neviens tiesnesis nebūtu uzdrošinājies saukt šos sitienus par nepareiziem.
— Ak, Bili, Bili! — Kellijs žēli lūdzās tiesnesi.
— Ko es varu darīt? — tas viņam tāpat atbildēja. — Man nav kur piesieties.
Denijs, sasists, bet neatlaidīgs, ik reizes piecēlās no jauna. Kellijs un pārējie, kas sēdēja pie paša ringa, sāka saukt policiju, lai pārtrauktu šo kautiņu, lai gan Denija sekundanti tāpat vēl stāvēja ar dvieļiem. Rivera redzēja, ka resns polismenis neveikli mēģina zem virvēm ielīst ringā, un nezināja, ko tas var nozīmēt. Šiem gringo bija tik daudz viltīgu paņēmienu. Denijs, piecēlies kājās, apdullis un nevarīgs mīņājās viņam iepretī. Tiesnesis un polismenis reizē pieskrēja pie Riveras brīdī, kad viņš deva savu pēdējo triecienu. Nebija nekādas vajadzības pārtraukt cīņu, jo Denijs vairs necēlās.
— Skaitiet! — Rivera aizsmacis uzsauca tiesnesim.
Kad skaitīšana bija galā, sekundanti pacēla Deniju un aiznesa kaktā.
— Kas uzvarējis? — Rivera jautāja.
Tiesnesis negribot saņēma viņa cimdoto roku un pacēla gaisā.
Neviens neapsveica Riveru. Viņš viens atgriezās savā kaktā, kur sekundanti nepasniedza viņam pat krēslu. Viņš atspiedās ar muguru pret virvēm un nicīgi paraudzījās sekundantos, tad palaida skatienu tālāk un vēl tālāk, līdz ietvēra tajā visus desmit tūkstošus gringo. Ceļi viņam drebēja, un viņš elsoja aiz paguruma. Nīstās sejas šūpojās viņa acu priekšā, it kā viņu mocītu jūras slimības nelabums. Tad viņš atcerējās, ka tās ir šautenes. Šautenes pieder viņam. Revolūcija turpināsies.