— Lai iet, — sekoja atbilde. — Kamēr skatītāji tev notic.
— Tad apspriedīsim pašu galveno. — Denijs brīdi klusēja, domās izdarīdams aprēķinu. — Tātad sešdesmit pieci procenti no kopējā ienākuma, tāpat kā ar Kartiju. Bet mēs dalīsimies citādi. Man pietiks ar astoņdesmit procentiem, — viņš sacīja menedžerim. — Vai ne tā?
Menedžeris pamāja piekrizdams.
— Vai tu saprati? — Kellijs uzrunāja Riveru.
Rivera papurināja galvu.
— Tad paklausies, — Kellijs paskaidroja. — Kopējā summa būs sešdesmit pieci procenti no ienākumiem. Tu esi debitants, un neviens tevi nepazīst. Jūs abi ar Deniju dalīsieties tā, ka divdesmit procentu būs tev, bet astoņdesmit Denijam. Tas būs taisnīgi, vai ne, Roberts?
— Ļoti taisnīgi, Rivera, — Robertss bija vienis pratis. — Saproti, tu taču neesi iekarojis sev vārdu.
— Cik tas būs — sešdesmit pieci procenti no ienākumiem? — Rivera prasīja.
— Varbūt pieci tūkstoši, bet varbūt pat astoņi tūkstoši, — Denijs pasteidzās paskaidrot. — Kaut kas apmēram tā. Tev iznāks tūkstotis vai tūkstoš seši simti dolāru. Visai laba peļņa, ja tevi uzveic bokseris ar tādu reputāciju kā manējā. Ko tu par to teiksi?
Tad Rivera apmulsināja visus.
— Uzvarētājs dabū visu summu, — viņš kategoriski pieprasīja.
Iestājās nāves klusums.
— Tā jau ir tīrā laupīšana, — beidzot ierunājās Denija menedžeris.
Denijs pakratīja galvu.
— Es jau krietni ilgi piedalos šai spēlē, — viņš paskaidroja. — Neturu aizdomās tiesnesi vai kādu no klātesošajiem. Neko nesaku par bukmeikeriem vai blefiem, kas arī kādreiz-gadās. Teikšu tikai, ka tādu bokseri kā es tas neapmierina. Gribu spēlēt droši. I\ā lai zina, ja nu piepeši salaužu roku, ko? Varbūt kāds mani piedzirda. — Viņš nopietni papurināja galvu. — Vienalga — uzvaru vai zaudēju, bet saņemu astoņdesmit procentus. Kādas ir tavas domas, meksikāni?
Rivera papurināja galvu.
Denijs noskaitās un atklāja savu īsto seju.
— Ak tu, netīrais mazais smurguli! Tagad man jau gribas iedauzīt tev pauri.
Robertss gausi nostājās starp abiem naidniekiem.
— Uzvarētājs saņem visu summu, — Rivera drūmi atkārtoja.
— Kāpēc tu uz to pastāvi? — Denijs jautāja.
— Es jūs uzveikšu, — bija tiešā atbilde.
Denijs it kā taisījās vilkt nost svārkus. Bet viņa menedžeris zināja, ka tā ir tikai komēdija. Svārki netika novilkti, un Denijs atļāva klātesošajiem sevi nomierināt. Visi bija viņa pusē. Rivera stāvēja viens.
— Paklausies, tu muļķi, — Kellijs lūkoja viņu pārliecināt. — Tu neesi nekas. Mēs zinām, ko tu pēdējā laikā esi darījis, — uzveici vietējos vājos bokserus. Bet Denijs ir slavenība. Nākamajā mačā viņš cīnīsies par čempiona nosaukumu. Publika tevi nepazīst. Aiz Losandželosas robežām neviens pat nav dzirdējis par tevi.
— Gan dzirdēs, — Rivera, plecus paraustījis, atbildēja, — pēc šī mača.
— Vai tiešām tev kaut mirkli var ienākt prātā doma, ka spēsi mani uzveikt? — Denijs vairs nevaldījās.
Rivera pamāja ar galvu.
— Bet esi taču prātīgs, — Kellijs mēģināja viņu pierunāt. — Iedomājies, kāda tā tev būs reklāma.
— Man vajadzīga nauda, — Rivera atbildēja.
— Tu cīnīsies ar mani tūkstoš gadu un arī tad neuzveiksi, — Denijs apgalvoja.
— Kāpēc tad jūs pretojaties? — Rivera jautāja. — Ja nauda jums pati krīt rokās, kāpēc no tās atteikties?
— Labi, esmu ar mieru! — Denijs pēkšņā apņēmībā iesaucās. — Es tevi ringā sasitīšu līdz nāvei, puika, — atradis, ar ko dzīt jokus. Rakstiet noteikumus, Kellij. Uzvarētājs saņem visu summu. Ievietojiet to sporta laikrakstos. Paziņojiet arī, ka te tiks kārtoti personiski rēķini. Es tam knauķim parādīšu!
Kellija sekretārs jau sāka rakstīt, kad Denijs viņu piepeši aizturēja.
— Pagaidi! — Viņš pavērsās pret Riveru. — Kad jā- sveras?
— Pirms mača, — Rivera atbildēja.
— Nekādā ziņā, nekauņa! Ja uzvarētājs saņem visu, nosvērsimies rīt"pulksten desmitos.
— Vai tad uzvarētājs saņems visu? — Rivera pārvaicāja.
Denijs pamāja. Jautājums bija izšķirts. Viņš izies ringā vislabākajā formā.
— Nosvērsimies šeit pulksten desmitos, — Rivera bija ar mieru.
Sekretāra spalva atkal iečirkstējās.
— Tas nozīmē liekas piecas mārciņas, — Robertss neapmierināti iebilda Riveram. — Tu par daudz piekāpies. Cīņa jau sākas. Denijs būs stiprs kā vērsis. Tu esi muļķis. Viņš tevi noteikti uzveiks. Tev nav ne vismazāko cerību.
Rivera par atbildi uzmeta viņam naidīgu skatienu. Viņš nicināja pat šo gringo, kuru bija turējis labāku par citiem.
Riveras parādīšanās ringā palika gandrīz nepamanīta. Par apsveikumu atskanēja tikai atsevišķi šķidri pieklājības aplausi. Publika viņam neticēja. Viņš bija jērs, ko upurēja lielajam Denijam. Bez tam publika bija vīlusies. Tā bija gaidījusi efektīgu cīņu starp Deniju Vordu un Billu Kartiju, bet tagad vajadzēja samierināties ar šo nožēlojamo mazo iesācēju. Bez tam savu neapmierinātību ar šo maiņu skatītāji demonstrēja tādējādi, ka derības par Deniju noslēdza divi, pat trīs pret vienu. Un, par ko atdota skatītāju nauda, tam pieder arī viņu sirds.
Jaunais meksikānis apsēdās savā stūrī un gaidīja. Minūtes vilkās lēni. Denijs lika sevi gaidīt. Tas bija vecs triks, bet noteikti iedarbojās uz jaunajiem, iesācējiem bokseriem. Viņus pārņēma bailes, sēžot tā aci pret aci pašiem ar savām šaubām un vienaldzīgo, tabakas dūmos iegrimušo publiku. Šoreiz triks sevi neattaisnoja. Rober- tsam bija taisnība. Rivera nepazina baiļu. Lai gan viņam bija daudz smalkāka struktūra un viņš bija nervozāks un jūtīgāks par katru no klātesošajiem, viņš tomēr nepazina šo sajūtu. Viņu arī neietekmēja jau iepriekš nolemtās sakāves atmosfēra. Viņa -sekundanti bija gringo, tātad svešinieki. Tās bija padibenes, netīri sporta spēļu atkritumi, bez goda un bez iemaņām. Un viņus atvēsināja arī pārliecība, ka viņu puse cietīs sakāvi.